Rīgas domes Īpašuma departamenta Īpašuma nodrošināšanas pārvaldē, Riharda Vāgnera ielā 5, šodien plkst.13.30 notiks Švarcmuižas ēkas nomas tiesību izsole.
Izsolīs nomas tiesības uz Švarcmuižas ēku Daugavgrīvas ielā 21
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Departamenta pārstāve Ilze Krūkle norādīja, ka Švarcmuižas ēka Daugavgrīvas ielā 21 ir viena no skaistākajām Pārdaugavas muižām. Nomai tiks nodota administratīvā ēka ar jumta izbūvi 472,20 kvadrātmetru platībā un trīs palīgēkas. Nomas līguma termiņš ir 10 gadi.
Švarcmuižas ēkas autors ir arhitekts Matiass Holsts. Ēku komplekss ir celts 1872. gadā, un tas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Nams veidots neorenesanses stilā, savā veidā atdarinot Romas villas arhitektūru. Āgenskalns (Hagensberg) savu nosaukumu 17.gadsimtā ieguvis tieši no šīs muižiņas, jo agrāk tā saukta par Hāgenu muižu un Hāgenhofu, pastāstīja Krūkle.
Ēkas vēsture liecina, ka 17.gadsimtā Sāmsalas zemes tiesas tiesnesis, vēlākais Rīgas virskonsistorijas prezidents Heinrihs Hāgens tagadējā Daugavgrīvas ielā uzcēla nelielu muižiņu. 18.gadsimta sākumā par tās īpašniekiem kļuva Bērensi. 1768.gadā ar šīs ģimenes pārstāvi Johannu Sofiju apprecējās Rīgas birģermeistars Ādams Heinrihs Švarcs, 1792.gadā viņš muižiņu mantoja, un tā turpmāk dēvēta viņa vārdā. Mantojuma nosacījumi gan paredzēja, ka muižiņai jāsaglabā nosaukums «Hagenshof» un tā jāsaglabā Švarcu dzimtas īpašumā.
1786.gadā muižas ēka iekļauta Rīgas pilsētas teritorijā, bet 19.gadsimta beigās muižas zemes sāka dalīt gruntsgabalos un pārdot apbūvei. 1853.gada dokuments liecina, ka uz Švarcmuižas zemēm Āgenskalnā jau bijuši 292 māju īpašnieki. Tikai 1873.gadā Švarcmuiža visā pilnībā nonāca Švarcu īpašumā.
Pēc Pirmā pasaules kara Rīgas pilsēta savā īpašumā pārņēma arī Švarcmuižas neatsavināmo daļu. Trīsdesmitajos gados ēkā darbojās pilsētas 7.vācu pamatskolas pirmo klašu nodaļa. Pēc 2.pasaules kara līdz septiņdesmitajiem gadiem ēku izmantoja PSRS armija. Pēc armijas aiziešanas ēka kādu laiku bija pamesta, līdz 1997.gadā to sāka izmantot Latvijas Valsts arhīvs. 1997.gadā veikta fasādes restaurācija, iekštelpu rekonstrukcija, un tagad to izmanto Centrālā mikrofilmēšanas un dokumentu restaurācijas laboratorija.