Patiess un atklāts - hokeja izlases fizioterapeits Ansis Biedris

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: M.Lācis/Apollo

Katrā profesionālā sporta komandā ir cilvēks, kurš atbild par sportistu labsajūtu un palīdz viņiem atjaunoties, lai varētu sagatavoties atbildīgām spēlēm. Nē, tas nav ārsts, šo profesiju sauc fizioterapeits. Latvijas hokeja izlasē šos pienākumus pilda divi cilvēki un viens no viņiem ir Ansis Biedris. Pasaules čempionātā Stokholmā Ansim darba netrūkst, taču tas nenozīmē, ka viņam neatliek laika citām lietām. Ar izlases masieri tikāmies dienā, kad komandai bija brīvdiena un Ansis pastāstīja par sava darba aizkulisēm, kuras citiem tā arī paliek nepamanītas.

- Ja nemaldos, šis tev ir otrais pasaules čempionāts kopā ar Latvijas izlasi.

- Jā, tieši tā - otrais.

- Spēlētājiem spēlēt izlasē ir prestiži, bet kā tu uztver darbu valstsvienībā? Tas ir tāpat, kā strādāt ikdienā ar Rīgas «Dinamo» vai tomēr nē? Tev nav jāiet laukumā un tavs darbs netiek vērtēts.

- Jā, tas ir prestiži. Atļaujos ticēt, ka latviešiem sēž iekšā patriotisms un patiesībā ir gods piedalīties izlasē. Mums nav atlase kā hokejistiem, bet ar vecāko kolēģi Fjodoru Mazuru esam sevi pierādījuši. Ar lielāko daļu puišiem es kopā strādāju jau sezonā un viņus pazīstu. Nevarētu teikt, ka uzaicinājums uz izlasi bija pārsteigums, bet no otras puses, nekad nevar zināt, kā būs, varbūt kaut kas mainīsies komandā. Varbūt puišiem kaut kas nepatika pērn Slovākijā un šogad mani neaicinās. Bet viennozīmīgi – ir pagodinājums, gods strādāt tādā līmenī, tas ir pasaules čempionāts, tie nav sētas mači.

- Minēji, ka puišiem kaut kas var nepatikt un tu vari nebūt ar izlasi, taču, par ko viņi var sūdzēties? Kādam var nepatikt galvenais treneris, jo nelaiž laukumā, bet tavs darbs diez vai tiešā veidā ietekmē viņu sniegumu.

- Mēs ļoti daudz veicam to, ko citi neredz, un būtībā pie laukuma spēles laikā tas ir tikai viens no posmiem mūsu pienākumos. Tur mēs koncentrējamies mačam, bet ļoti daudz izdarām pirms un pēc spēles. Piemēram, viens dzer aukstu ūdeni starp periodiem, citam vajag ledu sagatavot. Ilgu laiku pavadām ģērbtuvēs, mēs esam kā gādīga roka. Teiksim tā – mēģinām radīt spēlētājiem pēc iespējas mājīgāku atmosfēru, viņus pazīstam un zinām, ko kuram vajag. Kad viņi atnāk uz spēli, tad sākās hokejistu darbs jau ģērbtuvē. Spēlētāji nereti aizmirst sakārtot savas lietas, bet mēs viņiem palīdzam, sagatavojam visu, lai viņi varētu koncentrēties mačam. Mēs cenšamies to izdarīt nemanāmi. Ja trīs puiši saka, ka grib masāžu, mēs parūpējamies, lai viņi kaut kādā secībā arī tiktu izmasēti. Puiši toleranti izturas pret mūsu darbu. Tā nav, ka kādam kaut ko sliktu izdarām ar mūsu tiešo darbu, bet teorētiski to var izdarīt. Viņi tomēr ir profesionāļi, bieži vien bez teikšanas jau zina, ko vajag, bet ko nē.

- Man radies iespaids, ka fizioterapeita darbs ir grūts, fiziski smags.

- Jā, tas ir fizisks darbs un jābūt spēcīgām rokām, jājūt, ko tu dari. Tas nav kā skaldīt malku, lai gan arī tur ir savi knifi (smejas). Mūsu darbā ir jājūt nianses, katrs cilvēks ir citādāks. Arī režīms daudz ko nozīmē – vakar (ceturtdien) spēles diena, spēle sākās astoņos, bet pēc desmitiem noslēdzas. Mēs uz viesnīcu atnācām nedaudz pēc divpadsmitiem naktī. Kamēr visu izdarījām, izmasējām traumētos, tikmēr jau pagāja krietns laiks.

- Spēļu dienā cik spēlētājus sanāk aptuveni izmasēt?

- Tas atkarīgs no daudzām lietām. Vakar bija smaga spēle pret Čehiju un šorīt nāca daudz spēlētāji. Šķiet, ka seši, septiņi hokejisti «izgāja cauri» manām rokām. Parasti jau pēc šādām spēlēm visiem ir «piedzītas» kājas, mugura sāp un man vienam ir šāds skaits spēlētāju, Fjodoram apmēram tikpat.

- Ir spēlētāji, kuri nenāk uz masāžām?

- Nav tā, ka mēs ļoti uzbāztos ar masāžu, jo pēc zaudētām spēlēm labāk ir neko nevaicāt. Ja spēlētājam vajadzēs, viņš atnāks. Ne jau mums ir slinkums masēt vai maz darba, vienkārši ir labāk neaiztikt puišus, viņi pārdzīvo par spēlēm. Parasti priekšroka tiek dota traumētajiem spēlētājiem un pieredzējušajiem, jaunie tiek masēti beigās, bet nav tā, ka viņi tiek pasūtīti tālāk. Viņi uzgaida un tiek uz masāžas galda, bet mūsu darbs no tā neatšķiras vai masēju Miķeli Rēdlihu vai, piemēram, Ronaldu Ķēniņu.

- Droši vien vairāk nāk tie, kuriem lielāks spēles laiks un slodzes, vai arī es kļūdos?

- Jā, tā varētu teikt. Jo lielākas slodzes, jo lielāka iespējamība, ka viņam būs trauma, bet gadās arī neprognozējamas situācijas. Piemēram, vienā mačā Žoram [Pujacam – M.L.] neveiksmīgi ar slidu trāpīja pa augšstilbu un labi, ka nepārgrieza. Tagad Žora ir pastāvīgais klients, pirms katra treniņa un mačā brūce jāsakopj. Citiem ir hroniskas kaites, īpaši tiem, kuriem bijušas garas sezonas. Ir savainojumi, kas nāk līdzi no sezonas un tā tas vienmēr ir bijis. Kad treniņnometnes sākumā redzi puišus, tad saproti – jā, būs ko padarīt.

- Ir kaut kādi knifi, kurus esi atkodis pa šiem gadiem? Piemēram, kādam jāpadod dvielis uzreiz, kad viņš apsēžas uz soliņa vai pirms mača ožamais spirts jāsagatavo?

- Protams, ka tā ir. Pirms katra perioda ir konkrēta cilvēku grupa, kurai vajag to pirmo spērienu. Viņš paož spirtu un aiziet. Edža Masaļskis katrā periodā pa vidu nāk nomainīt ūdeni, tas viņam ir kā rituāls. Ne jau tā pudele ir tukša, bieži vien tajā ir dzeramais. Viņš atslido, mēs parunājamies, uzsitu pa plecu un nomainu pudeli. Bet ir arī tādi, kuri neieredz ožamo spirtu. Ir spēlētāji, kuri neslauka ķiveres stiklu, bet ir tādi, kuri to darīs, pat ja būs divas pilītes ūdens. Viņam vienkārši vajag. Vēl viens piemērs – pirms mača Rodrigo Laviņš vienmēr iedod noslaucīt stikliņu un es pat zinu, kurā brīdī ķivere būs pie manis. Nedomāju, ka viņam to grūti izdarīt, bet tas ir sava veida rituāls, hokejisti ir māņticīgi. Katram ir sava uzvaras formula.

- Cik ilgi sanāk masēt vienu spēlētāju?

- Te atkal jārunā par dažādām situācijām, bet skaidrs, ka dienu pirms mača nevar taisīt tādu spēcīgu masāžu, jo nākamajā dienā nevarēs sevi savākt. Vidēji masāžas ilgums varētu būt desmit minūtes. Tas ir nenoteikts dzīves veids. Piemēram, vakar Ķēniņam ielika pa muguru un devāmies uz ģērbtuvēm, mēģinājām kaut ko saglābt.

- Jūsu darbā svarīgi ir arī apstākļi, kādos jāstrādā. Salīdzini, lūdzu, Bratislavas un Stokholmas ģērbtuves. Tavam darbam šeit ir viss nepieciešamais un tu vari masāžu veikt kvalitatīvi?

- Te ir lielākas ģērbtuves, kas mums atvieglo darbu. Šogad komandā ir jauns treneris, bet, piemēram, Oļegam Znarokam nebija iebildumu, ka mēs masējam ģērbtuvē, taču Nolans to nevēlējās. Mums ir sava telpa un varam arī tajā strādāt, lai gan man ir vieglāk, kad varu strādāt ģērbtuvē, tad nav skraidīšana no vienas telpas uz otru. Principā viss mums ir nodrošināts, bet tik un tā līdzi ņemam savu masāžas galdu. Tevi var nolikt pie jauna galda, tas būs citā augstumā, it kā nekas traks, bet pašam pēc tam mugura sāpēs. Mums federācija katram masierim nopirka galdu, ja vajag, varam paņemt līdzi uz viesnīcas numuru un nepieciešamības gadījumā izmasēt puišus vakarā. Bieži vien masāžas laikā ar cilvēku vari aprunāties, viņš pastāsta savas problēmas, izkrata sirdi un tā viņam ir psiholoģiska atslodze. Paralēli mūsu tiešajiem pienākumiem mēs esam kā sarunu biedrs. Citi pirms mača nevēlas ne par ko runāt, bet ir hokejisti, ar kuriem vajag parunāt muļķības vai jokus un viņi uzlādējas.

- Tavs darbs tev sagādā gandarījumu? Mēs zinām, ka profesijas ir dažādas un ne vienmēr tas, ko darām, ir sirdij vistuvākais. Kā ir ar tevi?

- Saprotu šī jautājuma būtību. Man dzīvē ir paveicies, jo man šausmīgi patīk tas, ko daru un otrkārt, man darbs tiešām sagādā gandarījumu. Tas pat nav darbs, tas ir hobijs, dzīves veids. Tajā momentā, kad darbam nav limitēts laiks, tas jau sāk kļūt par dzīves veidu. Nav iespējams strādāt par masieri, ja šī profesija nepatīk, tas būtu nepareizi. Nav tā, ka nāku uz darbu ar zobu sāpēm un gaidu, lai diena atrāk paietu. Viena no darba pozitīvākajām lietām ir emocijas spēļu laikā. Es nenāku atstrādāt ģērbtuvē savas stundas, uzvarētajos mačos jutos kā daļa no komandas, un ir sajūta, ka esi kādam palīdzējis. Sāku strādāt ar basketbola klubu «Skonto» un visu liku esmu pavadījis komandās. Protams, darbam ir arī otra puse - ilgu laiku esmu prom no ģimenes un gribās vairāk pabūt ar tuvajiem kopā, tajā pašā laikā, ja nebūtu čempionāts un sedētu mājās, ilgi es tā neizturētu, vajadzētu darīt kaut ko. Redz, katra sezona ir citādāka, lai gan tu dari vienu un to pašu un arī cilvēki tie paši. Nav rutīnas, katrā izbraukumā ar komandu ir savi plusi, vienalga, vai esi Ufā vai citā pilsētā, un patlaban es neredzu, ka varētu darīt kaut ko citu. Kad beidzu medicīnas akadēmiju, nevarēju iedomāties, ka strādāšu par masieri, bija doma stradāt bērnu rehabilitācijas centrā, jo tur gāju praksē. Palīdzēt bērniem man sagādā gandarījumu, īpaši tad, kad viņiem paliek labāk.

- Ja teiktu, ka tu sevi arī nākotnē redzi hokejā, vai es melotu?

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu