Mežavairogu saimnieki apzinās, ka, piekrītot uzņemt Puiku un Miku, ir uzņēmušies lielu risku, jo ir gana nopietna iespējamība, ka iemidzināšana, pārvietošana un kastrēšana lāčiem var beigties bēdīgi, un tādā gadījumā arī viņu virzienā tiks raidītas kritikas šautras, vēsta laikraksts «Diena».
Tomēr bez tā iztikt nevar, jo dzīvniekiem būs jādala viens aploks.
«Visi Latvijā nebrīvē esošie lāči ir radinieki. Arī Līgatnes lāči, kas brauks pie mums, ir mūsu meiteņu radi. Tas ģenētiskais materiāls ir tāds, ka pavairot viņus tālāk kategoriski nedrīkst,» skaidro Mežavairogu saimnieks Mārtiņš Priede.
Mežavairogos gan nedraud tas, ka lāči varētu izbēgt.
«Mūsu meitenēm ir režīms – pa dienu ārā voljerā, pa nakti iekšā midzenī. Voljerā kategoriski atsakāmies viņas barot, tāpēc septiņos vakarā viņas jau gaida pie durvīm, un, kad viņas ir iekšā, katru vakaru varam pārbaudīt, vai nav sākušas rakt alas,» skaidro saimnieks.
Aplokam ir zemē ierakti pusotru metru dziļi betona pamati, kam vienā dienā lācis garām parakties nevar. Lācene Māra, kura dzīvo Mežavairogos, katru rudeni rokot alas, dienā izrakdama vidēji trīs metrus, bet, kad viņas alas sāk tuvoties voljera pamatiem, tās iebrucina un pieber ar akmeņiem. Tagad arī Puikam un Mikam nāksies radināties pie šādas dienaskārtības, vēsta «Diena».
Līgatnē tagad paliks tikai Mades māte Ilzīte, kura nekad neesot mēģinājusi rakt alas, līdz ar to nav pamata bažīties, ka viņa varētu izbēgt, ziņo laikraksts.
