Niedola: Jaunās spēlētājas grib sevi apliecināt

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

Pēdējos gados Sabīne Niedola tiek uzskatīta par vienu no talantīgākajām jaunajām basketbolistēm. Viņai aiz muguras ir jau divu Eiropas čempionāta finālturnīru pieredze, bet kaklu rotā Eiropas U-20 čempionāta bronzas medaļa. Ja iepriekšējos gados Sabīne vēl padeva bumbas ilggadējām valstsvienības līderēm, tad šajā pavasarī paaudžu maiņas dēļ viņai pašai būs jāuzņemas vadošās lomas. 21 gadu vecā basketboliste tam ir gatava.

- Sezonas sākumā biji bez līguma. Trenējies Liepājā, tad pievienojies «TTT Rīga», bet gadu mijā devies uz Spānijas komandu «El Caja Rural Tintos de Toro». Kā tu pati nodēvētu šo sezonu?
- Ja godīgi, tad esmu apmierināta ar sezonu. Vienīgi žēl, ka bija tāda mētāšanās un neskaidrība. Daudz ko deva gan mēnesis, ko pavadīju Liepājā, gan pēc tam pavadītais laiks Rīgā, jo uz Spāniju aizbraucu ļoti labā fiziskajā kondīcijā un ātri varēju ieiet treniņu procesā. Nepatīkams bija vienīgi savainojums, kas uz mēnesi «izsita» no ierindas. 28. decembrī ierados Spānijā, 4. janvārī bija pirmā spēle, bet 3. janvāra vakarā guvu savainojumu un debiju nācās atlikt par mēnesi. Kopumā nospēlēju divus mēnešus, sākumā pēc traumas bija grūtāk, bet uz sezonas beigām jau jutos tīri labi.

- Kā guvi savainojumu? Uzleci uz kājas?
- Jā. Spēlējām pieci pret pieci, gribēju pielabot metienu, bet piezemējoties uzlecu uz kājas - pārrāvu trīs no četrām potītes saitēm. Aizgāju pie ārsta, kurš brīnījās, kā potīte nav lauzta, jo tā bija diezgan lielās «lupatās». Taču atveseļošanās bija ļoti veiksmīga un jau pēc mēneša varēju spēlēt. Kāja vēl joprojām liek par sevi manīt, jāturpina vingrojumi stiprināšanai. Nav arī tās elastības un ātruma, kādam vajadzētu būt.

- Spānijā vidēji mačā laukumā pavadīja 13 minūtes, kas nav īpaši liels spēles laiks...
- Domāju, ka tas bija saistīts ar traumu. Pabrīnījos, ka komandā visi bija ļoti cilvēcīgi un nesteidza manu atlabšanas procesu. Parasti ir tā - mums tevi vajag, tev ir jāspēlē. Taču šajā gadījumā man teica: «Ja jūties gatava, tad spēlē.» Kad guvu savainojumu, klubs parakstīja līgumu ar vēl vienu spēlētāju, jo janvāra sākumā bija svarīgi mači par vietas saglabāšanu A divīzijā. Kad atgriezos, spēles laiku nācās dalīt, turklāt nebija jēgas forsēt, jo kāda jēga no manis laukumā, ja kliboju.

- Komanda izcīnīja 10. vietu. Kādi vispār ir tāda maza kluba mērķi Spānijas čempionātā?
- Pirmkārt, tikai četras komandas tiek play-off. No vienas puses slikti, taču no otras puses - Spānijā ir finansiālas problēmas. Ja astotajai vietai izslēgšanas spēlēs jātiekas ar Valensijas «Ros Casares», tad tā ir tikai laika un naudas izmešana vējā. Labāk pataupīt līdzekļus nākamajai sezonai. Slikti ir tikai tas, ka sezonas beigās spēlēm vairs nav tik būtiskas nozīmes. Piemēram, Kristīnes Kārkliņas komanda («Cadi la Seu d'Urgell» - J.F.) jau sezonas vidū bija nodrošinājusi palikšanu A divīzijā un apzinājās, ka četriniekā tikt nevar... Mums galvenais mērķis bija saglabāt vietu A divīzijā, jo tas bija pirmais gads. Mērķis tika izpildīts un visi bija priecīgi. Arī skatītāji uz mačiem nāca, turklāt brauca pat piecas stundas, ka viņiem nešķiet nekas īpašs.

- Pilsētiņa gan laikam maza - viena baznīca un divi veikali?
- Zamora ir pusstundas braucienā no Salamankas un Porto (Portugāle). Vienīgais mīnuss, ka daudz laika sanāca pavadīt ceļā. Labi, ka sezonas otrajā pusē bija palikušas tikai tuvās spēles un uz lielajiem pārbraucieniem netrāpīju. Pilsēta Spānijas mērogiem ir maza, bet principā tā ir apmēram tikpat liela kā Liepāja. Man patika, ka visur varēja aiziet kājām, bija kur pasēdēt un arī veikalu netrūka, viss nepieciešamais bija pieejams.

- Klau, kāpēc rudenī tik ilgi nevarēji dabūt līgumu?
- Nezinu. Tāds ir spēlētāju tirgus. Man ir tas pats aģents, kas Ievai Kubliņai. Varbūt nedaudz maksimālists, kas reizēm nestrādā, taču esmu apmierināta ar viņa darbu. Arī tagad viņš meklē man komandu. Pārrunas rit arī ar šīs sezonas klubu, taču pagaidām nevēlos neko konkrētāk teikt. Principā mani tur viss apmierināja, vienīgi treniņi varēja būt labāki, jo pārsvarā spēlējām pieci pret pieci. Individuālais darbs bija tikai tik, cik pati izdari.

- To pašu pirms gada teici par Nantes «Reze».
- Jā, bet tur mēs visu laiku nespēlējām pieci pret pieci. (Smejas)

- Pirms došanās uz Spāniju pavadīji laiku Liepājā un Rīgā. Ko tas tev deva?
- Liepājā pati darbojos un trenējos kopā ar «Liepājas papīra» komandu. Uzspēlēju arī pāris mačus, taču skaidrības nebija un bez līguma iedzīvoties savainojumā negribējās. Tad parakstīju līgumu ar «TTT Rīga», kas nodrošināja nopietnākus treniņus profesionālā līmenī.

- Liepājā un Rīgā pavadītais laiks lika pārdomāt savu karjeru?
- Protams... Jāstradā. Ko tur domāt? Redzi, kā sanāca Guntai [Baško-Melnbārdei], kura arī ilgu laiku nevarēja tikt pie līguma. Tagad daudzos klubos nav naudas un aģenti negrib sūtīt uz tādām komandām, kur sezonas beigās pasaka, ka nav ko samaksāt. Piemēram, dzirdēju, ka Spānijā ir tikai trīs, četras komandas, kas izmaksā algas. Pārējās netrēnējas, tikai sabrauc uz spēlēm. Tāpēc aģents saka - varu tev dabūt līgumu, bet kur ir garantija, ka saņemsi solīto? Labi, nauda mani šobrīd tik ļoti neinteresē, jo svarīgākais ir labs klubs un izaugsmes iespējas, taču ēst arī vajag.

- Latvijas izlase tev varētu kļūt par labu atspēriena punktu nākamajai sezonai.
- Jācer, ka tā būs. Viss jau ir mūsu pašu rokās.

- Rokas gan kļuvušas krietni jaunākas...
- Jā. (Smejas) Bet varbūt tas komandai dos entuziasmu. Ir jauns treneris un jauna komanda, kas vēlas sevi apliecināt.

- Kādas ir sajūtas, kad izlases treniņos vairs nav Baško-Melnbārde, Kubliņa, Zane Tamane...
- Sajūtas ir jocīgas. Lai gan esmu otra jaunākā, jūtos kā veterāne, jo viss jau ir pierasts un šķiet kā vasaras rutīna. Dažas meitenes nāk un jautā, kā izlasē viss notiek. Tas ir nedaudz jocīgi. Vai esmu gatava līderes lomai? Esmu gatava jebkurai lomai. (Smejas) Darīšu visu kas manos spēkos, bet nevar uzlēkt augstāk par... savām spējām. Psiholoģiski būs jānobriest, ka nebūs neviena, kas mūsu vietā atnāks un kaut ko izdarīs. Pašām būs jāņem bumba rokās un jādabū tā grozā.

- Pēc Eiropas čempionāta finālturnīra pagājušajā vasarā Džordžs Dikeulakos stāstīja, ka tu Francijā biji izmainījusi savu spēles stilu un no tevis vairs nevarēja sagaidīt tālmetienus. Kā ir pēc šīs sezonas?
- Katrs treneris ir citādāks un centīsies mani izmantot pēc saviem ieskatiem. Varbūt Aigaram Neripam būs cita pieeja. Pērn Francijā man bija pāreja no ceturtā uz trešo numuru, taču nebiju tik daudz spēlējusi. Varbūt mani gaidīja jau kā gatavu produktu. Lika gan kā trešo, gan kā ceturto.

- Dikeulakos pagājušajā vasarā teica, ka esot nopietni parunājis ar jaunajām spēlētājām.
- Ja godīgi, tas bija tik sen, ka es vairs neatceros...

- Bet tas laikam ir slikti...
- Protams, viņš dod savus padomus. Bet jāstrādā ir pie visa, jo noderēs gan labs dribls, gan labs metiens.

- Treneris kritizēja jaunās spēlētājas...
- Kritika ir laba lieta, ja to prot pareizi sagremot...

- Vai tu proti?
- Uzskatu, ka jā. Pati pret sevi esmu ļoti kritiska. Ja kritika ir pamatota, tad allaž ieklausos tajā un kaut ko no tās paņemu.

- Labi, beigšu tevi pratināt. Saki, vai jaunajām spēlētājām acis deg?
- Deg. Ir daudz jaunu seju, visas vēlas sevi pierādīt un tikt sastāvā. Jā, apakšgrupa ir spēcīga, taču nevajag šķirot pretiniekus - jāiet un jāspēlē. Šobrīd mums ir ievērojama paaudžu maiņa, taču tas ir normāls process un tā notiek visās komandās. Agri vai vēlu tam bija jānotiek.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu