Latvijas hokeja valstsvienības galvenais treneris Teds Nolans pēc pasaules čempionāta joprojām bieži lieto vārdu «jāmācās». Ja kanādiešu spēciālists paliks amatā, tad jāmācās būs gan viņam pašam, gan spēlētājiem. Pēc aizvadītā pasaules čempionāta uz laiku apstājušies Nolana mēģinājumi izlasei iedvest savas pārliecības. Vai trenerim tiks dota iespēja turpināt darbu, par to lai lemj Latvijas Hokeja federācijas vadība, taču Nolans ir gatavs darbam, uzsverot, ka šis ir tikai sākums.
- Kādas atziņas par Latvijas hokeju apguvāt pasaules čempionāta laikā?
- Atziņa ir tāda, ka man patīk hokejistu darba ētika, taču spēlētājiem ir jāiemācās spēlēt gudrāk un visa mača garumā. Uzvara nedrīkst kļūt par vienreizēju notikumu, tam jānotiek regulāri.
- Vai spēlētāji nebija fiziski gatavi tik augstā līmenī aizvadīt vairāk par trim, četrām spēlēm pēc kārtas?
- Uzskatu, ka spēlētāji bija fiziski gatavi, taču viņi nebija mentāli gatavi. Mums jākļūst garīgi stiprākiem, jo, manuprāt, nogurums ir prāta stāvoklis, nevis fiziskā ķermeņa stāvoklis.
- Vai hokejisti visos mačos spēlēja no sirds?
- Jā, es domāju, ka mēs spēlējām no sirds visos mačos, taču mums pietrūka ticības saviem spēkiem. Ir jāiemācās savienot šīs abas lietas un tad viss notiks.
- Turnīrā laikā uzsvērāt, ka komandas līderiem ir jāspēlē kā līderiem. Vai esat vīlies potenciālo līderu sniegumā?
- Nē, es neesmu vīlies. Tomēr katrā veiksmīgā komandā labākajiem spēlētājiem ir jābūt labākajiem no spēles uz spēli. Tam būtu jābūt tieši tā. Atbildība ir tā, kas būtu jāiemācās uzņemties un mūsu komandas līderiem tas ir jāapgūst.
- Pēc zaudējuma Dānijas izlasei izteicāties, ka puišiem ir jāpārstāv valstsvienība, nevis jāballējas un jāatpūšas. Vai novērojāt kādus režīma pārkāpumus?
- Tie bija tikai vārdi, lai liktu spēlētājiem apjaust savu atbildību. Spēlētāji nerīkoja ballītes, taču gribēju būt pārliecināts, ka viņi apzinās, ka pārstāv valsti un saprot tā nozīmību.
- Pirms došanās uz pasaules čempionātu teicāt: «Ja vēlies kaut kur nokļūt ātri - ej vienatnē, bet, ja vēlies tikt tālu - jāiet visiem kopā.» Vai komanda šajā turnīrā bija vienota?
- Šo moto esmu izmantojis jau gadiem. Hokejs ir komandas sporta veids, katram ir jādod savs ieguldījums un jādarbojas kā vienotai frontei. Neviens spēlētājs nav svarīgāks par kādu citu spēlētāju. Katram ir jārespektē komandas biedri un jāsaprot viņu sniegtais ieguldījums komandas rezultātos. Bija brīži, kad atsevišķi hokejisti spēlēja labi, bet citi - nē. Tādēļ mums neizdevās sasniegt vairāk, jo visiem jārāda labākais sniegums vienlaikus.
- Pēc pirmās spēles pret Krieviju nebijāt apmierināts ar atsevišķu hokejistu pašatdevi. Roberts Bukarts šajā čempionātā tika pieteikts tikai trim spēlēm. Robertam bija grūtības apliecināt sevi arī Rīgas «Dinamo» sastāvā. Jūsuprāt, kādēļ?
- Tāpat kā visiem jaunajiem hokejistiem arī Latvijas izlases jaunajiem spēlētājiem ir jāsaprot, ka ar meistarību vien ir par maz, nepieciešams arī ieguldīt darbu. Domāju, ka daži spēlētāji mācīsies no tā, ka šoreiz tika nosēdināti malā un iemācīsies pārvarēt grūtības. Man nekad nav bijis svarīgi, kā hokejists spēlē citās komandās, pie citiem treneriem. Man ir svarīgi kā viņš spēlē manis vadītajā komandā. Es nesamierināšos ar apmierinošu sniegumu, jo apmierinošs sniegums nav gana labs.
- Ja paliksiet galvenā trenera amatā, vai durvis uz valstsvienību būs atvērtas visiem spēlētājiem no šī sastāva?
- Durvis vienmēr būs atvērtas.
- Jūs teicāt, ka vārtsargs nespēs atvairīt metienu, kuru neredz. Kāpēc mūsu hokejistiem ir tik lielas grūtības vārtu priekšā aizsegt redzamību pretinieku vārtsargiem?
- Mēs nemaksājam cenu, kas pienākas par došanos pretinieku vārtu priekšā. Hokejā tā ir vieta, kurā ir visgrūtāk nokļūt, un par to tev ir jāmaksā ar sāpēm. Jāmācās kļūt labākiem šajā laukuma vietā.
- Tiecāt, ka esot paveiktas labas lietas, kas noderēs nākotnē. Vai varat paskaidrot, kurās jomās sasniegts progress?
- Pērn pasaules čempionātā bijām 13. vietā, bet šogad esam 10. vietā. Tas nav progress, uz kuru cerēju, taču svarīgākais bija darīt lietas pareizi un izmainīt komandas kultūru un spēlētāju domāšanas veidu. Uzskatu, ka pasaules čempionāta laikā hokejisti sāka pieņemt šo koncepciju - lai izcīnītu uzvaras, jābūt mentāli stiprākiem. Uzvaras nāk grūti, taču, ja tās izcīnīt būtu viegli, tad visi to spētu paveikt.
- Pēdējā mačā pret Zviedriju par labāko spēlētāju tika atzīts aizsargs Jānis Andersons. Vai tādā veidā treneru korpuss atzina, ka vajadzēja Jānim uzticēties vairāk?
- Andersons ir lielisks piemērs, ka jābūt pacietīgam un jāgaida sava iespēja. Pirms pēdējās spēles mums bija laba saruna un es skaidroju, ka viņam priekšā ir seši pieredzējuši aizsargi, taču, ja viņš turpinās strādāt un ticēs sev, tad viss būs kārtībā. Viņš savu iespēju sagaidīja un to pilnībā izmantoja.
- Pēdējā mačā veicāt izmaiņas virknējumos un pirmajā maiņā Ronalds Ķēniņš aizstāja Miķeli Rēdlihu. Vai tas tika darīts ar skatu nākotnē?
- Kad lietas nestrādā, ir jāveic izmaiņas. Ja paskatamies, cik labi Ķēniņš un Miks Indrašis spēlēja, tad viņi nākotnē būs svarīgas Latvijas izlases sastāvdaļas. Tādēļ saliku viņus kopā vienā maiņā.
- Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans izteicās, ka Jūs esat saņēmis darba piedāvājumus no diviem NHL klubiem. Vai tā ir taisnība?
- Nē, man nav izteikti piedāvājumi no NHL komandām.
- Vai vēlaties turpināt darbu ar Latvijas valstsvienību?
- Protams, es labprāt turpinātu strādāt ar Latvijas komandu. Jau pirmajā treniņā puišiem teicu - ja strādāsim un ticēsim sev, tad spēsim paveikt lielas lietas. Joprojām tā uzskatu, jo šis ir tikai sākums, nevis beigas. Man bija patiess gods strādāt ar valstsvienību. Mums ir jānovērtē šī iespēja, jo spēlēt izlasē vai vadīt izlasi - tās nav tiesības, bet gan privilēģija.
