Piespiedu darbs - sociālā palīdzība vai pazemošana?

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Apollo

Pērnā gada nogalē tika grozītas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (likums) normas. Labklājības ministre Ilze Viņķele (V) panāca likumā izmaiņas, kas ir spēkā ar šā gada 1.janvāri, bet ir klajā pretrunā valsts pamatlikumam. Saeimu, kas šos labojumus likumā pieņēma, minētais fakts absolūti nemulsināja – viņi jau izsenis ir ieraduši tautu uzskatīt par slaucamu govi vai cērpamu aitu.            

Piemēram, likuma 12.panta 4.daļas punkti nosaka, ka Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības tos darbspējīgos klientus, kuri saņem sociālo palīdzību vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, iesaistīt:

1) darba un sociālo prasmju saglabāšanas, atjaunošanas un apgūšanas pasākumos (līdz divpadsmit stundām nedēļā, sadalot tās pa vairākām nedēļas dienām), kas rada labumu sabiedrībai un neaizvieto pašvaldības funkciju veicējus. Minētos pasākumus īsteno pašvaldībās, biedrībās vai nodibinājumos bez nolūka gūt peļņu. Pašvaldības sociālais dienests slēdz līgumu ar darbspējīgo klientu, līgumā paredzot pasākumu vietu, laiku, abu pušu tiesības, pienākumus un atbildību;

2) darbos pašvaldības teritorijā, slēdzot darba līgumu uz noteiktu laiku ar darbspējīgo klientu.            

Esmu pirmspensijas vecuma cilvēks ar augstāko izglītību, bezdarbnieks, sastāvu uzskaitē Nodarbinātības Valsts aģentūrā (NVA) un saņemu Rīgas Sociālā dienesta (RSD) garantēto minimālo ienākumu (GMI) Ls 40 apmērā mēnesī.

Pēc grozījumu pieņemšanas likumā, RSD aktīvi izmanto iespējas, ko likums ir pavēris, lai atņemtu pabalstus un pazemotu cilvēku cieņu. Piemēram, dokumentā Vienošanās par līdzdarbību (dokuments, ko bezdarbnieks paraksta RSD) obligātā kārtā noteikts pieteikties algotiem darbiem NVA. Arī NVA Individuālajā darba meklēšanas plānā norādīts bezdarbnieka pienākums Patstāvīgi un ar NVA palīdzību meklēt darbu. Bet kā var meklēt to, kā nav? To zina pateikt vienīgi Viņķele, bet nezin kāpēc «valsts interesēs» viņa par to klusē. Laikam Vienotība pārbauda tautas pacietības mēru. Par Vienošanās nosacījumu un termiņu neievērošanu draud piešķirtā pabalsta atņemšana. Individuālas pieejas katram cilvēkam nav – visi tiek nonivelēti līdz vienam līmenim, neatkarīgi no izglītības, pieredzes, vecuma, spējām, prasmēm, lai gan likuma 11.panta 3. punkts nosaka, ka Pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi ir šādi: novērtēt klientu vajadzības, materiālos un personiskos (motivācija, nepieciešamās zināšanas un prasmes, izglītība, profesija u.c.) resursus. Tātad RSD pēc šīs vispusīgās izvērtēšanas uzskata, ka manas zināšanas, prasmes un izglītība ir atbilstīga tikai un vienīgi lapu grābšanai, puķu dobju ravēšanai, atkritumu savākšanai. Darbs darba dēļ. Arī Aušvicas koncentrācijas nometnē uz vārtiem bija cinisks uzraksts -  Arbeit macht frei.
      
Pēc NVA sniegtās informācijas, šie algotie pagaidu darbi galvenokārt ir ielu un parku uzkopšana, un, lai pieteiktos šiem darbiem, bezdarbniekam brīvprātīgi jāizsaka tāda vēlme. Pie tam NVA mani informēja, ka jau pašlaik šiem darbiem ir pieteikušies divas reizes vairāk cilvēku, nekā plānots šajos darbos šogad iesaistīt (plānots 21300). Tātad RSD prasība obligāti ikvienam iesaistīties šajos darbos ir tikai un vienīgi formāla iemesla meklēšana pabalstu izmaksu atteikšanai. Tās ir cilvēka cieņu pazemojošas prasības. Ne tāpēc, ka kāds darbs būtu noniecināms, bet atalgojuma dēļ, kas nesasniedz pat valstī noteikto minimumu, kvotu pārsniegšanas dēļ un profesionālo prasmju dēļ, kuras katram algotam darbam ir atšķirīgas un iegūtas noteikta ilguma apmācības periodā (no nulles vai dažiem mēnešiem līdz 10 gadiem).

Kādas tieši darba un sociālās prasmes man būtu jāsaglabā, jāatjauno vai jāapgūst šajos darbos? Kā ministre Viņķele var zināt, ka man manā vecumā šādu prasmju nav? 11 gadus padomju laikā rudeņos un pavasaros bez maksas esmu skolas apkārtnē stundām ilgi grābis lapas. Kur ir augusi un kādā informatīvajā telpā ministre dzīvojusi, ja viņa šādus faktus nezina? Kāpēc ministre Viņķele iedomājas, ka es to (lapu grābšanu) esmu aizmirsis, ka man būtu šīs iemaņas jāsaglabā, jāatjauno vai jāapgūst? Un ko es ar šīm iemaņām darīšu pensijā? Vai Viņķele gatavojas man piedāvāt par pusi no minimālās algas grābt lapas viņas namīpašumā Rīgā?

Uzskatu, ka tā ir valsts klaja ņirgāšanās par cilvēkiem, kurus pati valsts ir novedusi šādā situācijā.            

Satversmes 106. pants nosaka, ka Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu. Tātad Labklājības ministre un RSD visus bezdarbniekus uzskata par noziedzniekiem jeb likumpārkāpējiem, un tiesas vietā piespriež viņiem piespiedu darbu.            

Satversmes 107.pants nosaka, ka Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. RSD uzliek bezdarbniekam par obligātu pienākumu strādāt par atlīdzību, kas ir uz pusi mazāka par valsts noteikto minimumu.            

Un visbeidzot, Satversmes 109.pants nosaka, ka Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Pie bezdarba valstī un fakta, ka mana vecuma cilvēkus darbā vairs nepieņem, neesmu vainojams, to ir radījuši Viņķelei līdzīgi kungi un dāmas ar savu nekompetento rīcību valsts pārvaldīšanā. Uzskatu, ka savu minimālo pabalstu esmu nopelnījis ar 28 darba gadu stāžu, un nav taisnīgi un likumīgi šādos apstākļos iesaistīt mani spaidu darbos. Tiem jauniešiem un «īstajiem» latviešiem, un citiem Vienotības politikas patriotiem, kas uzreiz komentāros sāks kliegt par to, ka viņi mani uztur, atbildu, ka es ar saviem nodokļiem esmu 28 gadu garumā uzturējis gan jūsu piedzimšanu, gan izaugšanu, gan izglītošanu, gan ārstēšanu, gan profesijas iegūšanu. Tā, ka nolaidieties uz zemes un nespļaujiet akā, no kuras pašiem kādreiz būs jādzer!

Viena ieslodzītā uzturēšanai valsts mēnesī tērē ap Ls 450, iznāk, ka vienu bezdarbnieku valsts vērtē 10 reizes zemāk par cietumnieku. Jo par cietumniekiem ir Eiropas regulas, pārbaudes un draud sankcijas. Par nievājošu attieksmi un Ls 40 atņemšanu bezdarbniekam, pirmspensijas vecuma cilvēkam, ne valstij, ne pašvaldībai nedraud nekas. Lūk, tāda ir šo viņķeļu morāle gan Labklājības ministrijā, gan RSD, gan valstī kopumā! Šīs viņķeles ir izdomājušas efektīvu plānu, kā valstī samazināt vai pat likvidēt oficiālos bezdarba rādītājus un attiecīgi arī izdevumus bezdarbniekiem – piespiest iedzīvotājus emigrēt vai izdarīt pašnāvību. Acīmredzot kāds mērķtiecīgi un cītīgi gatavo Latvijā placdarmu kaut kādiem globāliem eksperimentiem ar imigrāciju, jaunam ES mēroga rezervātam, kas būs maksimāli atbrīvots no iezemiešiem. Un šajā latviešu tautas iznīdēšanas neatgriezeniskajā procesā bez valdības pārstāvjiem tiek piespiedu kārtā (ar likuma palīdzību) iesaistītas arī pašvaldības.

Nobeigumā vēlos ministrei Viņķelei un visiem viņas piekoptās politikas faniem no partijas Vienotība atgādināt, ka valsts (faktiski pašvaldība) maksā dažus grašus (GMI) bezdarbniekiem tikai vienā nolūkā – lai šie bezdarbnieki neizietu ielās, neradītu kriminogēnu situāciju, neizraisītu sociālos nemierus, un līdz ar to neizraisītu pamatotu satraukumu 100 «gudrajām galvām», augstākajiem ierēdņiem un visām citām pārtikušajām «galvām» par viņu pašu labklājības līmeņa saglabāšanu. Tātad, šī cilvēka cieņu pazemojošā sociālā «palīdzība» (GMI) nav nekāda valsts vai pašvaldības nesavtīga dāvana konkrētam bezdarbniekam, bet gan pārtikušās sabiedrības daļas zināma nodeva savas labklājības uzturēšanai.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu