Latvijas pludmales volejbola komandieris - Genādijs Samoilovs

- Aleksandrs saka, ka viņam Ēgipte ir otrās mājas. Vai Jūs tās varat saukt par pirmajām mājām?
- Es Ēģiptē pavadu tikpat daudz laika, cik Saša, tādēļ arī man tās ir otrās mājas. Kur ir pirmās? Nezinu. (Smejas) Sieva teica, ka negrib iziet pie vīra, kurš ir jūrnieks, bet ar mani tagad ir vēl trakāk. Jūrnieks pusgadu ir prom, bet pusgadu dzīvo mājās, turpretī es pusgadu esmu Ēģiptē, bet pusgadu kaut kur pasaulē. Mājās sanāk pavadīt tikai dažas dienas.  

- Jūsu treniņi Ēģiptē iegūst popularitāti. Aleksandrs jau izteicās, ka nākamgad būs jārīko kastings...
- Spriežot pēc tā, ka visi tie, kas bija šogad, teica, ka noteikti būs arī nākamgad, bet tie, kas par to dzirdējuši, arī grasās atbraukt, nezinu, kur mēs visi trenēsimies, jo laukums ir tikai viens. (Smejas) Man ir dzīvoklis mājā, bet pludmalē pats izveidoju volejbola laukumu. Katru gadu vedu tīklu, smiltis un atjaunoju laukumu.

- Un par to Jums kaut ko maksā?
- Nē. Vācieši kā dāvanu atveda tīklu antenas, bet poļi atveda krekliņus. Tāpēc arī visi grib pie mums braukt. Spānijas izlases treneris Siksto Himeness visus aicina uz Tenerifi un sola lielu atlaidi - tikai 40 eiro dienā. Bet, kad es kādu aicinu, piedāvāju vēl lielāku atlaidi - viss ir bezmaksas. (Smejas) Es pat pašrocīgi sagādāju smiltis, lai tikai brauc un spēlē.

- Varbūt jāsāk prasīt vismaz 20 eiro dienā?
- Saša un Rulsans jau saka, ka esmu pārāk nesavtīgs, taču es nespēju ņemt naudu no volejbolistiem, lai gan tie paši vācieši pavisam nav nabadzīgi ļaudis. Varētu ņemt 20 eiro dienā un par to naudu nopirkt bumbas, taču man ir savi sponsori - «lieli» vīri no Ukrainas, kuri pie mums atpūšas. Viņi ir volejbola fanātiķi. Ja es atvedu smiltis, tad viņi vienmēr piedalās un ir gatavi samaksāt savu daļu - pa kādiem 50 ASV dolāriem.

- Pašam arī vēl sanāk uzspēlēt?
- Ar viņiem arī uzspēlēju. Viens no viņiem uzsvēra, ka pie mums brauc tikai volejbola dēļ. Viņš pirms četriem gadiem atbrauca pirmoreiz un tagad saka: «Es uz Maldivu salām nebraukšu - tur nav volejbola!» Tā nu propogandējam veselīgu dzīvesveidu arī pusmūža cilvēku vidū, nemaz nerunājot par jaunatni.

- Kā vērtējat olimpiskās sezonas sākumu Samoilova/Sorokina izpildījumā?
- Uzskatu, ka tā ir izgāšanās. (Smejas) Lai gan Šanhajā patiesi puiši nospēlēja neveiksmīgi. Vinnējām vāciešus Davidu Klempereru/Ēriku Korengu, bet pēc tam zaudējām ķīniešiem Žu Šunam/Li Dzjaņam. Nākamajā posmā Pekinā vismaz atriebāmies Ķīnas pirmajam pārim [Sju Linjinam/Vu Penjenam].

- Šogad Saša un Ruslans ir fiziski stiprāki nekā iepriekšējos gados?
- Protams. Iepriekšējos gadus Ruslans allaž ziemā spēlēja zālē, bet klasiskais volejbols un fiziskā sagatavotība nav savienojamas lietas. Zāles volejbols nav tik atlētisks kā pludmales. Ja klasiskā volejbola pārstāvji pludmalē novelk kreklus, tad izskatās pēc bāliem, iegareniem cilvēkiem, turpretī pludmales volejbolisti ir īsti atlēti ar antīko dievu ķermeņiem. Mums ir atšķirīga pieeja fiziskajiem treniņiem, lai gan arī zāles volejbolisti tagad kļuvuši atlētiskāki. Agrāk tikai taisīja pietupienus.

- Esmu dzirdējis daudz nostāstus un leģendas par treniņiem Genādija Samoilova vadībā. Pastāstiet, kādi ir treniņi.
- Mums treniņi notiek pēc viena principa. 90-to gadu vidū spēlēju Spānijā, kur mans pārinieks bija brazīlietis Alekss Agilla. Mēs divreiz bijām otrie Katalonijas čempionātā un viņš man teica: «Gena, ja mēs spēlētu Brazīlijā, mēs būtu tikai 22. vietā.» Brazīlijā bīčvolejbolistus sauc par rato de praia (pludmales žurkas - portugāļu val.) - cilvēki, kuri principā dzīvo pludmalē. Kad atgriezos no Spānijas un sāku trenēt Sašu un Mārtiņu [Pļaviņu], es viņiem teicu: «Brazīlietis man atklāja viņu panākumu noslēpumu - viņi dzīvo pludmalē.» Tātad, kā mēs varam viņus pieveikt, ja neesam augumā garāki un stiprāki? Tikai trenējoties vairāk. Tas nozīme - ja brazīlieši pludmalē dzīvo, tad mums pludmalē ir arī jānakšņo. Mana loģika ir tāda - jo vairāk trenējies, jo labāk.

- Vai taisnība, ka savulaik uzvilkāt zeķes un spēlējāt arī sniegā?
- Protams. Kad nebija Ēģiptes un slēgtas halles «Brazīlija», tad pie Bulduru glābšanas stacijas mežā spēlējām pat -20 grādos. Tas gan bija tikai vienreiz, jo pārplīsa divas bumbas, bet trešo īpašnieks negribēja dot. Tādā aukstumā bumbu pamet gaisā un sit, bet gumija vienkārši pārsplīst. -15 grādos bija normāli. Martā trenējāmies gan zālē, gan pludmalē. Jūra vēl bija gandrīz līdz kāpām un nebija vietas, lai skrietu pa smiltīm, tādēļ nācās skriet pa krūmiem. Toreiz Mārtiņš teica: «Trener, tas vairs nav volejbols, tas jau ir volejbola specnazs (Īpašo uzdevumu vienība - saīs. no krievu val.)» Bet, ko lai dara?

- Kā -15 grādos iesildīties? Melnā tēja ar balzamu?
- Nē, kāda tēja ar balzamu. Tobrīd vispār biju atturībnieks, tikai tagad varu atļauties iedzert alu. Ja esi fanātiķis, tad tev nav auksti. Mārtiņš un Saša ir volejbola fanātiķi.

- Un Ruslans?
- (Pauze.) Nē, Ruslans nav fanātiķis. Viņš ir profesionālis, bet ne fanātiķis. Fanātisms tā jau ir novirze, bet viņam tās nav. Taču labi, ka visi nav fanātiķi, jo tas ne vienmēr nodrošina uzvaras. Tomēr es uzskatu, ka, ja esi fanātiķis, tad rezultātus sasniegsi ātrāk un tie būs labāki. Tā arī notika - 22 gadu vecumā Saša un Mārtiņš jau spēlēja olimpiskajās spēlēs. Tagad mūs šajā ziņā var apsteigt tikai itālieši Paolo Nikolai un Daniele Lupo, kuriem ir 23 un 21 gads.

- Turklāt arī viņiem jau izdevies apspēlēt Pekinas olimpiskos čempionus Todu Rodžersu/Filu Dālhauzeru.
- Domāju, ka pēc zaudējuma mums amerikāņiem iestājās pagrimums, pēc kura viņi vairs nespēja atgūties, tādēļ zaudēja arī itāliešiem. Par Rodžersu/Dālhauzeru man ir interesants stāsts. Pekinas olimpiskajās spēlēs mēs viņus pieveicām un nākamajā dienā trenējāmies uz blakus laukumiem, bet todien viesojās ASV prezidents Džordžs Bušs, kurš ir liels volejbola cienītājs. Starp citu, kad ASV delegācija devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, viņš uz Ovālo kabinetu pie sevis uzaicināja tikai pludmales volejbolistes Keriju Volšu/Mistiju Meju un Rodžersu/Dālhauzeru. Kad Bušs ieradās Pekinā, viņš uzreiz devās pie pludmales volejbolistiem. Volša un Meija priecīgi pastāstīja, ka tikušas pie uzvaras, bet Dālhauzers atzina, ka esot zaudējuši latviešiem...

- Tad jau Bušs zina Latvijas pludmales volejbolistus.
- Kad piegāju pie Fila, viņš atklāja, ka dēļ mums viņiem «uzbraucis» pats valsts prezidents. (Smejas) Taču es viņam saku: «Jūs tāpat kļūsiet par olimpiskajiem čempioniem, bet mums vismaz tika šis prieciņš.» Uz to viņu treneris atbldēja: «Man patīk jūsu domu gājiens. Tad mēs jums piedosim, bet citādi... jūsu dēļ dabūjam zem astes no prezidenta.» (Smejas) 

- Aiz mūsu vadošo pāru mugurām aug jaunā maiņa. Kāds ir Jūsu viedoklis par Haraldu Regžu/Armandu Āboliņu?
- Viņi ir ļoti labi puiši - viņiem patīk strādāt un viņi ir kārtīgi. Tomēr pagaidām viņiem ir diezgan daudz problēmu tehnikā. Haraldam ir nedaudz nepareiza tehnika uzbrukumā. Pašreizējā līmenī tam vēl nav tik būtiskas nozīmes, turklāt viņa augums (1,98 metri) to kompensē, taču līmenī, kurā viņi ar laiku nonāks, tas ir liels mīnuss. Elitē visi ir vienādi - augumā raženi un fiziski stipri, tādēļ atšķirība ir niansēs - tehniskajās un psiholoģiskajās. Otra lieta - Āboliņš ir maza auguma, ko var komepnsēt tikai ar fenomenālām īpašībām. Piemēram, ja NBA spēlē 1,85 metus garš puisis, tad viņš noteikti ir unikāls- ar galvu var aizsniegt stīpu vai spēja uztaisīt tādu uzrāvienu, ka [slavenais sprinteris Useins] Bols var «iet atpūsties». Viņam pagaidām tā nav. Uzskatu, ka par izciliem viņi nekļūs. Piemēram, par Mārtiņu uzreiz varēja pateikt, ka viņš būs izcils, jo ar 1,90 metru augumu viņš ar katiem var apspēlēt jebkuru pāri pasaulē. Viņam ir lieliska laukuma pārredzēšana un tehnika. Regža/Āboliņš ir labi puiši, taču par zvaigznēm kļūt viņiem būs grūti.

- Jūs sakiet, ka pret saviem audzēkņiem izturaties kā pret saviem bērniem. Aleksandrs ir Jūsu dēls. Vai lepojaties ar viņu?
- Viņš ir labs puika, bet... (Pauze) Viņā vienalga ir mazāk fanātisma nekā bija viņa tēvā. Atklājot noslēpumu, pastāstīšu, ka Ēģiptē runāju ar viņiem un teicu: «Kā treneris, es vairāk par visiem pasaulē esmu ieinteresēts, lai jūs spēlētu olimpiskajās spēlēs. Kā Latvijas līdzjutējs es gribu, lai jūs spēlētu Londonā. Taču kā pludmales volejbolists Genādijs Samoilovs es negribu, lai jūs spēlējat olimpiskajās spēlēs, jo salīdzinājumā ar viņu jūs to neesat pelnījuši. Jūsos nav tās pašatdeves un ziedošanās spēju, kas bija viņam.»

- Bet varbūt tā vienkārši ir cita paaudze?
- Nezinu, varbūt. Ir daži, kuri redz tikai žurnāla vāku. Piemēram, kad pie manis atnāca Rihards Finsters un Aleksejs Solovjovs, viņi teica: «O, mēs gribam būt tādi, kā Saša un Mārtiņš.» Es piekritu, viņi spēlēja un viss it kā bija labi, taču, kad viņi atbrauca pie manis uz Ēģipti un patrenējās pāris mēnešus, tad sākās jautājumi - vai tā šeit ir vienmēr? Es atbildēju, ka nē, turpmāk būs vēl vairāk jāstrādā. Viņi laikam domāja, ka visu laiku ir pilns stadions, meitenes, pjedestāli un nauda. Jūnija beigās viņi atnāca un pateica, ka vairāk netrenēsies. Lai gan bija ļoti perspektīvi un Regžu/Āboliņu «atstāja» uz 14 punktiem. Pēc saviem dotumiem viņi bija labāki, taču neizturēja... Izrādījās, ka pirms nokļūšanas uz žurnāla vāka vēl nepieciešams piedalīties fotosesijā.