Dainis Bertāns. Būt par divu basketbolistu tēvu

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

Maija vidū Bertānu ģimene saņēma Jevgeņija Kisiela vārdā nosaukto balvu par Latvijas basketbola reputācijas spodrināšanu. Netrūka vīpsnātāju, sak, kāda tad basketbolam tagad vairs reputācija? Taču Bertānu ģimenes galva Dainis saka: «Šīs paaudzes puišiem ir misija - mainīt sabiedrības viedokli. Basketbolisti nav pļēguri un «tusētāji», bet gan normāli džeki, kas var godam nest Latvijas vārdu pasaulē.» Ja reiz to saka tēvs, kurš pats uz savas ādas izbaudījis divu basketbolistu - Daira un Dāvja - izaudzināšanu par potenciālajiem valstsvienības līderiem, tad atliek vien ticēt un piekrist. Viegli nav gājis, taču šobrīd puiši ir uz pareizā ceļa. Par to arī šajā intervijā.

- Laikam jau zinu atbildi uz šo jautājumu, tomēr vaicāšu - vai puišiem bija izvēle?
- Īstenībā jau nebija, taču laukos visi sportisti piedalījās visos mačos - gan basketbolā un futbolā, gan florbolā un vieglatlētikā. Nu labi, slidošana un hokejs nebija, tomēr arī to puiši apguva. Bija pat reize, kad Dairis izgāja slidotavā Līvu laukumā un cilvēki nodomāja, ka ir atnācis kāds no Rīgas «Dinamo». Bet profesionāli jauniešu sistēmā treniņi notika tikai basketbolā.

- Arī pats pielikāt roku dēlu trenēšanā...
- Par treneri sāku strādāt jau ar 1986. gada dzimušajiem, kad vēl pats spēlēju Valmieras komandā pie Vara Krūmiņa. Tādejādi man bija iespēja mācīties un pēc tam iegūtās zināšanas likt lietā darbā ar bērniem. Ar laiku secināju, kas strādā, bet kas nestrādā.

- Pats esat bijis sportists un zinājāt, ka sportistam nauda nāk ar smagu darbu. Vai tādēļ negribējāt, lai dēli kļūst par ārstiem, juristiem vai deputātiem?
- Redzi, ja mēs būtu palikuši laukos, tad nezinu, kā viss būtu izvērties. Bet pārcēlāmies uz Rīgu un šeit allaž iespēju ir bijis vairāk. Atceros, ka Dāvis bija U-14 izlases kandidātos, turklāt nebija tik slikts, lai jau pirmajā kārtā tiktu atskaitīts, taču viņš spēlēja Valmierā un visu laiku nebija treneru acu priekšā. Tajā vecumā puiši mainās pa nedēļām un ir grūti viņus novērtēt, ja redzi tikai dažas reizes gadā. Te viņam ir 1,50 metru augums un labs metiens, bet pēc dažiem gadiem jau 2,00 metri un labs metiens. Šajā laikā jau jāstrādā profesionāli, nevar vienkārši iemest bumbu zālē.

- Atceros, ka jauniešu vecumā spēlētājs varēja būt viens no labākajiem centriem savos gados, taču jau pēc pāris gadiem viņš ar savu augumu groza apakšā vairs neko nespēja izdarīt.
- Dāvis auguma ziņā diezgan ātri noķēra Dairi - to mēs secinājām pēc drēbēm. (Smejas) To, ko Dairis valkāja sešu gadu vecumā, Dāvis valkāja jau četru, piecu gadu vecumā. Viss norādīja uz to, ka Dāvis aug straujāk, taču pluss bija tas, ka mazajās grupās komandā bija par Dāvi garāki spēlētāji un viņam bija jāspēlē tālāk no groza. Tādā ziņā treneri vispār grēko, jo neatkarīgi no jaunā basketbolista auguma, viņam būtu jāiemācās gan mest gan driblēt. Taču jau šajā vecumā pārāk daudz tiek domāts par rezultātu, nevis par konkrētā spēlētāja attīstību nākotnē.

- Pastāstiet par pārcelšanos uz Rīgu. Skatījos interviju, kurā Dairis atzina, ka tobrīd viņš bija vienīgais ģimenē, kurš nebija pārliecināts par šī soļa pareizību.
- Jā, tā bija, jo tobrīd viņš jau bija ar vienu kāju Valmieras lielajā komandā, tādēļ nodomāja, ka pēc aiziešanas uz Rīgu atkal nāksies kaut kur sēdēt rezervē.

- Kādus nosacījumus piedāvāja Guntis Šēnhofs?
- Atšķirībā no daudziem citiem, piemēram, Ventspils, kurus interesēja tikai mūsu bērni, Šēnhofs rīkojās ļoti gudri - viņš atrada manai sievai darbu Rīgas 3. ģimnāzijā, bet es sāku strādāt «ASK/Juniors» komandā. Par naudas maksāšanu bērniem nebija runa, ja nu vienīgi par kaut kādām mini stipendijām. Taču tieši tad, kad tās parādījās, sākās pirmās problēmas. Bērni sāk domāt, ka ir patstāvīgi, lai gan ar naudu rīkoties vēl neprot. Tas rada vairāk problēmu nekā dod labumu. Tomēr «ASK/Juniors» komandā Dairis kļuva par stabilu spēlētāju un Valdim [Valteram] viņš patika.

- Kā tolaik bija ar Dāvi? Vai arī viņā tika saskatīts potenciāls jeb viņš nāca līdzi «komplektā ar brāli»?
- Kad pārcēlāmies uz Rīgu, Dāvis gāja 8. klasē un Šēnhofs jau toreiz izteicās, ka viņam augums būs 2,12 metri ar botām. Tajā brīdī domāju, ka tas ir pārspīlēti, taču īstenībā viņš daudz nekļūdījās.  

- Starp citu, vai pašam savulaik nebija iespēja pārcelties uz Rīgu. Valmierā bijāt komandas līderis, bet varbūt bija kādi piedāvājumi no galvaspilsētas?
- Problēma bija tāda, ka jau biju sācis strādāt, tādēļ basketbolu spēlēju pusprofesionālā līmenī. 21 gada vecumā beidzu nodarboties ar airēšanu un man piedāvāja darbu Rūnienas skolā, turklāt tolaik vēl grasījos precēties. Vajadzēja kaut kur dzīvot un strādāt. Tas bija grūts laiks. Kā jau padomju laikā - naudas nav, ieej veikalā un arī tur nekā nav. Mans īstais laiks pagāja garām, bija tā pati situācija, ko jau minēju - savā sporta skolā trenējies, bet par tevi neviens īpaši nezina, jo esi tālu prom no Rīgas.  

- No basketbola laukuma iekāpāt laivā un pēc tam atpakaļ zem groziem...
- Sporta skolā spēlēju basketbolu, tad četru gadu laikā, sākot no nulles, sasniedzu labu līmeni airēšanā. Patiesību sakot, airēšanā viss notiek ļoti vienkārši - ja labi strādā, tad gada laikā kļūt par Latvijas čempionu nav lielu problēmu. Nav jādomā, vajadzīgs tikai fiziskais spēks, izturība un komandas darbs. Turpretī basketbolā ir daudz jādomā, tādēļ daudziem ir problēmas. To jau var pamanīt, paskatoties kādas ir sekmes skolā. Nav runa par slinkotājiem, bet, ja tu neproti matemātiku, tad loģiskā domāšana tev nestrādā. Bet basketbolā tā ir nepieciešama.
Uz airēšanu aizgāju, lai nebūtu jāiet armijā. Tiku sporta rotā. Tolaik pie manis pienāca Jānis Zeltiņš, kurš piedāvāja pārdomāt un iet uz ASK. Taču es jau gadu biju noairējis, turklāt neesmu cilvēks, kurš mētājas no vienas vietas uz otru. Negribēju arī «piečakarēt» airēšanas treneri, kurš bija licis cerības uz mani. Vai nenožēloju? Godīgi sakot, nē. Pēc četriem gadiem airēšanā ir grūti atgriezties basketbolā, jo airēšana ir ļoti vienmuļa. Izturība un spēks ir, bet ātruma un plastiskuma nav.

- Vismaz var «uzkačāties»...
- Tas gan. Taču visas kustības ir pretējā virzienā - ja basketbolā tev vajag kustību prom no sevis, tad airēšanā gluži pretēji. Atlēkušās bumbas gan - kad ņem, tad ņem.

- Dairis teica, ka pēc pārcelšanās uz Rīgu labi vien esot bijis, ka vecāki bijuši līdzās. Bija arī nopietnas sarunas?
- Vienubrīd mums gāja diezgan smagi. Viņam jau likās, ka mēs viņam traucējam dzīvot un viņš vēlas savu privāto dzīvi. Tas sākās vēl tad, kad Dairis spēlēja «ASK/Juniorā». Cīnījāmies pusotru gadu vai vairāk. Kas bija pie vainas? Meitenes. Par laimi Rīga tomēr nav tik liela. Uzzinājām kurā skolā meitene mācās, ievācām informāciju no skolotājiem. Īstenībā tas bija ārprāts, kur viņš bija «iegrābies». Dairis gadu viens pats bija nodzīvojis kopmītnēs Valmierā un viņam bija ideālas sekmes mācībās, bet Rīgā tas viss pazuda - viņš negāja uz skolu un, manuprāt, ja nebūtu es un Valdis, tad viņš kavētu arī treniņus. Lauku puikas jau ātri uzķeras uz dažādiem lielpilsētas vilinājumiem. Problēma jau tā, ka netrāpīja uz īsto meiteni. Tolaik viņam bija kādi 100-150 lati, kurus viņš iztērēja nedēļas laikā. Turklāt viņam ne par ko nebija jāmaksā, tā visa bija kabatas nauda. Ja meitene būtu apzinīga, tad viss kārtībā, bet tā bija divus gadus «sēdējusi». «Uzķērās» internetā. Mēs dzīvojam Zasulaukā, bet viņa Iļģuciemā. No rīta paņēma mugursomu, taču nevis brauca uz skolu, bet 25. trolejbusā iekšā un pretējā virzienā. Tolaik nebija arī tālu līdz kautiņam. Trakākais, ka tas viss notika mūsu acu priekšā un neko nespējām izdarīt. Kamēr dabūjām vienu informāciju pēc otras un likām deguna priekšā ar domu - vai tiešām tu esi akls? Labi, ka bija nelaiķa Alda Neimaņa meita [Liene], ar kuru viņi sadraudzējās un viņa izvilka Dairi no šīs bedres laukā. Nevienam nenovēlu iekulties tādās nepatikšanās.

- Gribēju vaicāt, kā noturēt kontaktu ar bērniem, lai viņi ne tikai dzird, bet arī ieklausās vecākos, taču laikam jau šis jautājums ir lieks, jo kontakts bija pazudis...
- Jā. Un tas atgriezās ļoti lēnām. Bet tagad, kad aizskaram šo tēmu, viņš saka, ka nesaprot, par ko mēs runājam. Viņam šis laika posms neeksistē, lai gan pats viņš savas kļūdas, protams, apzinās. 

- Dāvis vēroja no malas un mācījās no Daira kļūdām?
- Jā, viņš pēdējā reizē saķēra galvu un teica: «Ja ar mani kādreiz tā notiks, tad vienkārši sit man!» Viņš saprata, ka tas nav normāli. Pagaidām ar viņu tādu problēmu nav bijis, lai gan viņš jau ātri aizbrauca prom, bet tur nepaliek daudz brīvā laika - paēd, paguli, ej uz treniņu.

- Un kā Dāvim veicās ar sekmēm skolā?
- Viņš jau mums ir gudrītis. Viņam bija vēl labāka liecība nekā Dairim - vidusskolu viņš pabeidza ar vidējo atzīmi virs astoņām ballēm. Pēdējo gadu viņš gan mācījās neklātienē - ar interneta starpniecību. Saņēma uzdevumus no skolotājiem, izpildīja un sūtīja atpakaļ. Vienīgais atvieglojums, ka izlases spēlētāji ir atbrīvoti no eksāmeniem, taču eksāmeni jau nepieciešami tiem, kas vēlas stāties augstskolā.

- Vai nebija iespēju braukt uz ASV un apvienot basketbola spēlēšanu ar mācībām?
- Dāvim bija piedāvājumi, tomēr mēs izspriedām, ka Eiropā pamatbāze tiek ielikta augstākā līmenī. Jā, protams, ASV būtu iespēja iegūt izglītību, taču... Dairis pamēģināja apvienot sportu un mācības Latvijā - iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, vienu gadu pamēģināja un saprata, ka nav variantu. Bet es uz to skatos tā - kad paliks vecāks un sapratīs, ka basketbolu visu dzīvi spēlēt nevarēs, tad būs lielāka motivācija un ar tā vecuma apziņas līmeni varēs paveikt daudz vairāk, jo zini, ko un kāpēc vēlies.

- Kas ir būtiskākā atšķirība abu dēlu raksturos?
- Dairis ir uzņēmīgāks - ja viņam vajadzēs kaut ko noorganizēt, tad viņš to paveiks. Turpretī Dāvis ir nedaudz kautrīgāks. Teiksim tā - Dairis ir lielāks diplomāts. Tāpat Dairis vismaz kādreiz uztaisa ēst, bet Dāvis... (Smejas) Viņš pat brokastīs ir par slinku, lai uzceptu olu vai uzvārītu cīsiņus.

- Un kurš ir tēva dēls?
- Uz doto brīdi skaidrs, ka Dāvis, jo ipaši, kad mūs redz kopā. Bet bērnībā abi bija ļoti līdzīgi, turklāt drēbes jau nespaspēja novalkāt. Un tad skaties bildes un redzi, ka te viens tajās pašās drēbēs un te otrs. Atšķirt grūti. Tagad varbūt Dairis ir kļuvis līdzīgāks mammai. Kā ar rakstura līdzībām? Arī Dāvis, jo [sieva] Dina jau saka, «ja jūs abi sākat strīdēties, tad ir skaidrs, ka rezultāta nebūs». Tikmēr Dairis, ja būs kaut ko ieņēmis galvā, tad to arī izdarīs. Jā, viņš uzklausīs, bet pēc tam tāpat izdarīs pa savam.

- Vai izaudzināt divus basketbolistus ir finansiāli dārgi?
- Cik nu tajā laikā skolotājiem naudas bija, tik arī sanāca. Vasaras beigās bija fātera dārzā kartupeļi, tomāti, gurķi... Bija grūti. Botas varēja atļauties nopirkt reizi gadā. Tad nu dzimšanas dienas dāvanas allaž bija zināmas - vecāki, vecvecāki un radiņi sametās. Vēlāk, kad puiši jau tika izlasē, tad botas tika iedotas. Labi, ka trenera bērniem par treniņnometnēm nebija jāmaksā. Bet tagad pat nevaru saskaitīt, cik Dāvja un Daira botas jau esmu atdāvinājis saviem audzēkņiem.

- Kā tad ir ar Serbijas basketbolu? Vieni saka, ka tur jaunajiem ir teicamas iespējas izaugsmei, bet citi oponē, ka Latvijā ar mūsu resursiem varētu paveikt to pašu.
- Nav jau pat jāņem par piemēru jaunieši. Salīdzinām profesionālus klubus - «VEF Rīga» un Belgradas «Partizan». «Vefam» ir olimpiskais sporta centrs, kur treniņam ir atvēlētas divas stundas un viss, jo zāles malā jau dīdās futbolisti un papildus individuāli pastrādāt vienkārši nav laika, turpretī «Partizan» ir sava zāle un viņi iet patrenēties, kad vien to vēlas. Ja Dāvis grib pēc treniņa pamētāt, tad ar viņu paliek galvenā trenera palīgi, kuri stāvēs klāt un pados bumbas. Bērnu vecumā atšķirība ir tā, ka mums viens treneris strādā ar 30 bērniem? Pamēģini pastrādāt individuāli ar 30 bērniem! Serbijā katrā vecuma grupā ir trīs treneri, kuri sadala slodzi. Ir tomēr atšķirība, vai strādā ar desmit vai 30 bērniem. Turklāt Latvijā pēc likuma ir vienalga, vai strādā ar 10-15 vai 30-40 bērniem - saņem to pašu algu.

- Cik daudz Jūs šobrīd ietekmējat savu dēlu lēmumus basketbolā?
- Neteiktu, ka Dairis ar mums konsultējas, turklāt visus variantus viņš arī mums nestāsta. Gads Ventspilī? Tā bija sarežģīta situācija visai ģimenei, jo pēc Rīgas ASK izjukšanas bez darba palika gan Dairis, gan es. Tobrīd palikām uz sievas skolotājas algas. No finansiālā viedokļa «Ventspils» piedāvājums bija izdevīgs, taču basketbola ziņā tas sanāca «tukšais» gads. Ko ieteiktu Dairim pēc šīs sezonas? Pēdējos divos gados «VEF Rīga» komandā viņš ir tikai «pielicis», turklāt svarīgi, ka treneris viņam uzticas. Par Dāvja lēmumiem gan mēs izrunājamies ar viņa aģentu.

- Bertānu ģimene saņēma balvu par basketbola popularizēšanu, taču pustukšās tribīnes kontrastēja ar šīs balvas nosaukumu...

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu