Nerips: Jaunajai izlasei ir vajadzīgs atbalsts un uzmundrinājums

- Piemēram, Santa Dreimane un Ieva Krastiņa izlases treniņnometnes laikā kārto eksāmenus un raksta kursadarbus Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Esam tā kā Luksemburgas amatieru klubā - nevaram visus spēkus veltīt basketbolam. (Smejas) Vakara treniņā pēc eksāmeniem es no viņām prasu maksimālu atdevi, bet par katru kļūdu «dabū pa galvu», lai gan no otras puses es saprotu, ka viņas nav pietiekami izgulējušās un atpūtušās.

- Varbūt tas atmaksāsies nākamgad...
- Ar šīm meitenēm, kas šobrīd ir palikušas, plus varbūt dažām meitenēm no jauniešu izlasēm, mērķtiecīgi strādājot var izveidot labu komandu. Darīšu visu, lai šo posmu nostartētu labi un varētu turpināt strādāt arī nākamajā posmā. Daudz esmu strādājis ar jaunajām spēlētājām, turklāt man ir bijusi tāda situācija, kurā man viņām ir jāuzticas. Viņas tiešām «ņem pretī» informāciju un grib strādāt. Ja ir motivācija no spēlētāju puses, tad ar treneru un komandas motivāciju viss ies uz augšu. Svarīgi, lai arī nākamajā vasarā jaunās spēlētājas gribētu braukt uz izlasi un sevi attīstīt. Turpretī, ja kaut kas notiek piespiedu kārtā un spēlētāja svārstās starp braukšanu un nebraukšanu, tad labāk lai nebrauc. Tāpat jāskatās nevis tikai viena vai divu gadu kontekstā, bet četru gadu perspektīvā. Jau tagad ir jāsaprot, ar kurām spēlētājām tuvākajos gados varēs rēķināties bez nekādām atrunām.

- Esat aprunājies ar Elīnu Babkinu?
- Ar viņu viss ir izrunāts. No Latvijas Basketbola savienības (LBS) viņa ir saņēmusi pēdējo Treneru padomes lēmumu - atrādīties medicīnas komisijā. Ja nemaldos, tas notiks jau nākamajā nedēļā. Tāpat ir svarīgi ar Elīnu atrunāt arī nākamā gada plānus. Uz šīm medicīnas pārbaudēm bija arī Anita Teilāne, bet Zane Tamane pati atsaucās bez nekādas pierunāšanas. Ja ir kāds paraugs jaunajām basketbolistēm, tad tā ir Zane. Viņa varēja izdarīt izvēli par labu atpūstai pēc garās un smagās sezonas Stambulas «Fenerbahce» rindās, turklāt viņai bija savainojums un kabatā jau ir līgums uz nākamo sezonu ar Orenburgas «Nadežda». Taču viņa ir šeit, valstsvienībā. Kaut vairāk būtu tādu spēlētāju.

- Kuras spēlētājas maču galotnēs uzņēmās iniciatīvu?
- Kristīne Kārkliņa. Es jau viņai teicu, ka [2009. gada Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā] pret Krieviju viņa spēles galotnē neiemeta, tādēļ viss vēl ir priekšā, iemetīs šajā čempionātā. Vienreiz nesanāca, otrreiz sanāks. Jārīkojas, nevis jāatdod komandas biedrenei bumba, kad atlikušas divas, trīs sekundes.  

- Kad kļuvāt par Latvijas izlases galveno treneri, teicāt, ka valstsvienībā ir beidzies nozīmīgs posms. Kādas bija sajūtas tobrīd, kad stāvējāt nezināmā priekšā, un kādas tās ir šobrīd, kad esat jau sapratis ar ko un kā ir jāstrādā?
- Arī spēlētājas viena otru tik labi nezināja un nebija spēlējušas kopā. Sajūtas bija tādas - vienmēr varam likt kaut ko darīt, taču pirmā spēle var komandu nogrūst bezdibenī vai iedot pārliecību. Mums ar pirmajām spēlēm izdevās iegūt pārliecību, ka varam vismaz cīnīties līdzīgi. Bet sākumā bijām uz robežas, jo katra spēlētāja saprot kur katra pretiniece spēlē. Taču arī Latvijā spēlējošajām meitenēm bija jācīnās līdzvērtīgi ar pretiniecēm, kurām ir Eirolīgas pieredze.

- Cik grūti ir trenerim salikt kopā spēlētājas, kurām ir tik atšķirīga līmeņa spēļu pieredze?
- Paskatamies, cik mums ir studentes un cik spēlētājas ir profesionālas basketbolistes - Kārkliņa, Aija Putniņa un Liene Jansone. Sākot strādāt kaut ko bija jāņem nost, jo tas būtu par sarežģītu. Bija jāsāk ar vienkāršām pamatlietām, kaut vai pareizu stājas ieņemšanu. Cik nu varējām, tik laika tam veltījām. Bet kā jau teicu - labi, ka viņas joprojām «ņem pretī», kas ļauj pilnveidoties. Tam nācās ziedot kādu nedēļu.

- Lienei Jansonei jau vaicāju, ar ko atšķiras jaunās paaudzes basketbolistes no tām, kuras bija valstsvienības līderes iepriekšējos turnīros. Kā Jūs varētu salīdzināt šīs atšķirības?
- Pirmkārt, iepriekšējās līderes bija savu universitāšu labākās spēlētājas un izlasē ienāca ar lielu pārliecību gan kā basketbolistes, gan kā personības. Viņas vairs nesatraucās par pazaudētām bumbām. Turpretī tagad spēlētājām vēl trūkst pārliecības.  

- Teicāt, ka esat saskāries ar attieksmi: «Ko tad es darīšu izlasē. Tāpat jau netikšu sastāvā...»
- Jā, tā bija. Dažas no spēlētājām, kuras šobrīd ir sastāvā, tā domāja. Taču tagad visas strādā. Piemēram, Kristīne Vītola sākumā vispār domāja nebraukt. Pērn viņa ieradās vēlu, turklāt negatava. Šogad viņa izskatījās apņēmīgāka, turklāt, iespējams, labāk iejutās kolektīvā, kas arī nav mazsvarīgi. Izlases menedžeris vēlreiz aizrakstīja vēstuli un uzsvēra, ka viņa ir nepieciešama komandai.

- Jaunās spēlētājas, kuras sezonu aizvadījušas Latvijā, alkst sevi apliecināt augstākā līmenī?
- Jā, meitenēm «acis deg» un spriedze ir, taču uz tā rēķina rodas kļūdas. Pirms katras spēles cenšos atgādināt, lai pēc vienas kļūdas nenokar galvu un pašlaik esam ceļā uz to. Lielākais mīnuss ir tad, ja pēc vienas kļūdas tiek nolaistas rokas un seko nākamā kļūda, piemēram, neatgriežoties aizsardzībā, kas ļauj pretiniecēm gūt vieglos punktus. Šo parādību praktiski esam izskauduši. Tātad kaut kāds raksturs jau ir bijis un tas ir attīstījies vēl vairāk.

- Runājot par kļūdām, vienīgajā mačā «Arēnā Rīga» izskatījās, ka gluži kā jaunatnes basketbolā pēc katras kļūdas vainīgā spēlētāja tika nomainīta...
- Nebija pēc katras kļūdas, bet gan pēc katras otrās kļūdas. (Smejas) Nost no laukuma, ātra atgriešanās laukumā - ar domu, ka tāpat esi vajadzīga komandai. Nezinu, vai tas palīdz, taču pārbaudes spēles ir īstais brīdis, lai pateiktu «stop» šādām kļūdām. Spēlētāja nedrīkst pierast pie tā, ka viņa var atļauties kļūdīties, jo ir viena no komandas līderēm. Skatītāji bieži vien redz tikai kļūdas uzbrikumā - neprecīzas piespēles vai «nostaigātu». Bet ir arī nianses aizsardzībā - no malas varētu šķist, ka visa komandas nestrādā aizsardzībā vai neuzsit piezīmi, bet realitātē pie vainas ir vienas spēlētājas kavēšanās. Tādā gadījumā spēlētāja ir jāmaina nost. Treniņos atlaides netiek dotas nevienai meitenei - visas saņem pēc nopelniem gan labo, gan slikto.

- Ļaunas mēles pēc Jūsu apstiprināšanas par Latvijas izlases galveno treneri teica, ka daudzas basketbolistes Neripa vadībā nespēlēs. Vai tas izrādījis uzpūsts burbulis?
- Rādītājs ir viens - visas spēlētājas ir izlasē. Runa varēja būt par Kārkliņu, taču arī viņa ir valstsvienībā. Acīmredzot šie komentētāji raksta un gaida, ka tā notiks. Taču visas meitenes ir šeit, neviena no viņām nav pierunāta. Droši vien kādai nelielai saujai cilvēku ir kaut kas personisks un viņiem patiktu, ja būtu tā. Tā tas vienkārši ir - dažiem cilvēkiem kļūst labāk, ja citiem klājas slikti. Kad Latvijas izlasei bija lieli panākumi, tad bija daudz masu mediju uzmanības un uzslavas, taču arī tagad komandai uzmundrinājums ir vajadzīgs, lai meitenes saprastu, ka viņām joprojām tic un atbalstīs.

- Vai pretinieces kvalifikācijas turnīrā - Grieķiju, Itāliju, Somiju un Luksemburgu - jau esat sākuši pētīt?
- Jā, ar video ierakstiem strādā treneris Ainārs Čukste. Nedēļu pirms kvalifikācijas turnīra mums ir informācija par pretiniecēm.  

- Kā ar paaudžu maiņu pretinieču nometnēs?
- Grieķijai paliek septiņas, astoņas spēlētājas no iepriekšējā sastāva, bet [Evantija] Malci vakar (pirmdien) ir paziņojusi, ka vairs nespēlēs izlasē. Kādā pozīcijā tas mums atvieglos darbu, taču tagad viņu spēle neies caur vienu līderi, bet gan visu komandu. Arī Itālijai ir paaudžu maiņa, tomēr visas spēlētājas spēlē Itālijas čempionātā un regulāri startē Eirolīgā. Somietes pārbaudes mačā ir vinnējušas Lietuvu, turklāt pēdējos desmit gados Somija un Zviedrija ir veikusi lielus ieguldījumus tieši sieviešu basketbolā. Tāpat kā Nīderlande, kurai ir sešas tikpat slaidas spēlētājas kā Vītola, turklāt trīs no tām spēlē kā trešie numuri. Luksemburga? Ja vienā rakstā bija minēts, ka Luksemburgā ir trīs profesionālas basketbolistes un pārējās studentes, tad mums ir tāpat, tādēļ arī šie mači būs sīvi.