Skolotāja stundas sākumā pavēstījusi, ka dēlam kaut kas neesot kārtībā ar galvu, jo viņš esot nositis čūsku. Un runājusi vēl visādas sliktas lietas, kas, protams, pārstāstījumā varbūt likās sliktākas nekā patiesībā teiktas, bet pietika ar to vienu teikumu… Viņa pazīst manu dēlu četrus gadus un zina, ko viņš var vai nevar izdarīt. Es vismaz cerēju, ka pazīst, jo klases audzinātājai to vajadzētu. Arī iepriekš mēs bijām nesuši uz skolu beigtas vardes, lai mācību stundās būtu uzskates materiāli.
Neviens iepriekš neteica, ka esam vardes nosituši, lai aiznestu uz skolu. Meita skaidri pateikusi, ka viņi atraduši čūsku sabrauktu un domājuši, ka skolotājai noderēs. Skolotāja tikmēr bezatbildīgi klases priekšā aprunāja manu dēlu.
Kad to uzzināju, palūdzu viņu klases priekšā tieši tāpat kā dēlu aizvainoja, izskaidrot, ka kļūdījusies un pateikt, kā bija īstenībā. Kaut ko skolotāja klasē bija runājusi, dēls saka – attaisnojusi savu rīcību. Viņš nedomā, ka skolotāja saprata, ko nodarījusi. Apstaigāja pats klases biedrus, izstāstīja, kā bija patiesībā un ir ļoti vīlies skolotājā.
Katram ir tiesības kļūdīties, arī skolotājai. Bet, manuprāt, skolotājai jau skolā māca, ka viņa ir atbildīga par to, ko runā un atbildīga arī par bērniem, kas viņai uzticēti. Šis nepatīkamais gadījums paliks ilgi mūsu ģimenes atmiņā. Esam vīlušies skolotājā. Bet esam iemācījušies arī novērtēt tos skolotājus, kuri nekad neko tādu neizdarītu.
