Jāņu svinēšanas vēsture

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Lita Krone/LETA

Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem. Pirmās norādes par šo svētku seniskuma saglabāšanos rodamas jau Garlība Merķeļa un vēl citu vācu literātu rakstos. Šo uzskatu nostiprinājuši latviešu tautiskie romantiķi.

Romas katoļu baznīca 24. jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz. Jāņa Kristītāja, tāpat kā Jēzus un Marijas, īstais dzimšanas dienas datums nav zināms. Visas šīs dienas dažādu nolūku dēļ noteiktos datumos fiksējusi baznīca.

Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā, nakts — visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults.

Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgosvētki, Jāņu diena, Zāļu diena, Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, to sauca par Ziedu svētkiem, Ziedu dienu.

Latviešu tautas dziesmu krājumā ir tūkstošiem Jāņu dziesmu. Tās veltītas katrai lietai, norisei, katram svētku brīdim un cilvēkam. Pirmie līgodziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Tradicionālais refrēns Jāņu dziesmām ir: līgo!, arī līgā!, līgojame!, līgojē! Latgalē — leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju!

Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu, dziedātājus — par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur viņus laipni uzņem, pacienā ar sieru, alu, un citu ko. Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdzied. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Tādās reizēs kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī meitas puišus un puiši meitas.

Līgojamais laiks iesākas divas nedēļas priekš Jāņiem, savu augstāko stāvokli sasniedz Jāņu priekšvakarā un pastāv līdz Pētera jeb Māras dienai. Pēc tās vairs nedrīkst līgot. (LTT: D. Ozoliņš, Jaunroze)

Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.

Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem.

Jāņa dienā dara alu, sien sierus un ēd, jo šinī vasaras laikā govis dod visvairāk piena. (LTT: K. Bika, Gaujiena)

Liela loma Jāņos veltīta jāņuzālēm. Tās otrā dienā žāvēja, lai ziemā, pavasarī, kad atnesās govis, tām varētu dot tūliņ pirmajā barības došanas reizē. Arī tad, ja kāda govs saslima, no Zāļu dienā plūktām zālēm tika saplaucēta tēja un dota slimajai govij iedzert.

Atsevišķiem augiem plūkšanas laiks bija dažāds: dažas jāplūc pusdienā, citas Jāņu vakarā, citas Jāņu rītā — rasā. Jāņuzāļu galvenais iedarbības spēks slēpjas cilvēku pašsuģestijā. Tomēr šo zāļu starpā bija arī tādas, kurās atrodamas aktīvas dziednieciskas vielas, kā buldurenes, rubatenes, deviņvīru spēks, retējumi u. c.

Jāņa dienai tiek piešķirts tāds spēks un svētums, ka zālēm, kas tai dienā lasītas, esot lielas un brīnišķīgas īpašības pret ugunsgrēkiem, cilvēku un lopu ļaunām sērgām un slimībām. (LTT: P. Einhorns, 1627)

Priekš Jāņiem lauku ārstes sameklēja savas zāles. Tās zāles turēja par vislabākām, kas plūktas Jāņu vakarā bez saules. Tādām piemita vislabākais dziedināmais spēks, un tās tad arī tika uzglabātas. Zāles savārīja un deva arī slimām govīm, tomēr nekad tūlīt pēc atnešanās, bet tikai pēc septiņām dienām, jo citādi piens pastāvot tikai līdz Jāņiem. Citiem lopiem deva Jāņa zāles bez ierobežojumiem. (LTT: J. Bēdulis, Rundāle)

Jāņuzāles pa nakti un nākamo dienu atstāja istabā. Ārā neslaucīja, lai neizslaucītu svētību. Tāpat rīkojās ar Jāņu vainagiem. Cilvēki ticēja, ka tikai līdz Jāņiem plūktajām zālēm ir dziedniecisks spēks. Jāņos plūktos pīlādža zariņus sasēja slotiņā, izžāvēja un lietoja bērna apkvēpināšanai, kad tas bija slims vai nobaidījies, kad kāda ļauna acs to bija nolūkojusi.

Visas zāles, ko plūca Jāņos, uzskatīja par jāņuzālēm, tomēr atkarībā no novada dažas zāles tika uzskatītas par visīstenākajām jāņuzālēm.

LTdz 14787
No Jānīša pavaicāju,
Kādu plūkt Jāņa zāli.
— Plūc papriekšu buldurjāni,
Tad sarkanu āboliņu.

Latgalē iecienītas jāņuzāles ir kādīlas.

Pie Jāņa zālēm pieder gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules, debestiņas, āboliņš u. c. Ar tām izpušķo istabas, sētu, pagalmu, tās vij arī vaiņagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bērza meijas un ozola zari. Nekad māju nepušķo ar apses un alkšņa zariem: tos uzskata par ļaunā kokiem. (LTT: B. Riekstiņš, «Atpūta» 1932, 17. VI, 22)

Arī vainagu vīšanā izmantoja dažādus ziedus, arī ozolu lapas. Vainags, no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts, ir kā maģisks aplis, kas, galvā uzlikts, pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Vainags veidoja apli, un tas, tāpat kā Jāņu siers un jāņuguns, simbolizē sauli. Ozolu vainagi tika doti puišiem un saimniekam. Ozolu vainags, ko liek Jāņa tēvam galvā, sola zirgu, arī bišu svētību. Ar vanagu vītnēm izrotāja arī istabas. Gani appušķoja ganāmpulkus — govīm apvija ragus, bullim uzlika ozola vainagu.

Mājas rotāšanu parasti sāka ar vārtu pušķošanu. Pie tiem piesēja pīlādža, ozola vai bērza meijas. Arī pie visām durvīm tika pieliktas meijas — istabā, klētī un kūtī. Aiz griestu sijām aizbāza lauztus ozolu, pīlādžu un liepu zarus. Īpaša uzmanība tika veltīta govju laidara pušķošanai. Tautasdziesmās dažādu ļaunu garu, īpaši raganu, atvairīšanai min visus dzeloņaugus, ērkšķus, dadžus un nātres, lai raganas uz šo augu adatām sadurtos vai nodurtos.

LTdz 15192
Es savām gotiņām
Adatiņu kūti taisu,
Lai raganas nodurās,
Jāņu nakti staigādamas.

Rasai Jāņos piedēvētas neparastas spējas un dziednieciskas īpašības. Lai govis dotu daudz piena, Jāņu rītā jāiet ar govs saiti pa rasu. Jāņos balta drēbe jāvalkā pa rasu, nogriezto ūdeni savāra ar medu, tad ar to jāmazgā acis, lai neasaro, un kājas, lai nesalst.
Jāņi ir laiks, kad īpaši aktivizējas burvju un raganu darbība. Par raganām Jāņos uzskata sievas, kuras savas burvestības veic kaimiņu tīrumos un lopu laidaros, tiem kaitējot un atņemot svētību.

Jāņu rītā piena raganas skrej, rasu traukdamas, un saka: «Viss uz mani, viss uz mani!» Ja kāds to dzird, tad lai saka: «Man kaut pusīti!» Tad arī tam piena netrūks. (LTT: A. Zālīte, Bērzpils)

Raganas esot ģērbušās baltās drānās, vaļējiem matiem un izskatoties tāpat kā citas sievietes. Īpaši uzmanījās, lai raganas nenoviltu govīm pienu.

Jāņu naktī kūts stūros, sienās, jumtā un durvīs jāsasprauž dadži, usnes, nātres un ērkšķi, lai raganas, jājot mocīt lopus, sadurstītos un netiktu pie lopiem. Lai nenāktu lopus burt, jānolauž pīlādža zars, jāapvelk aiz galotnes ap kūti un zars jāaizsprauž aiz kūts staba.

Jāņu vakarā no šērmūkšļa zariem iztaisa trīs krustus. Divus krustus piesprauž katrā pusē pie kūts durvīm, trešo zem sliekšņa un apkaisa ar salmiem. Tad dzen govis pāri. Lopiem nekas ļauns vairs nenotiks. (LTT: Berķenē, Lavīze Kuģis)

Latvijā un citās kaimiņu zemēs bijis paradums nelaist Jāņu naktī zirgus pieguļā, lai burvji un raganas nepielaistu tiem dažādas kaites.

Jāņabērni, jāņudziesmas dziedādami, staigā no sētas uz sētu, apsveicot ar dziesmām, ziedu un zāļu pušķiem un vainagiem Jāņa tēvu un Jāņa māti (saimnieku pāri). Jāņabērni nes auglību, ražas svētību saimniecībai, veselību un laimi visai sētas saimei. Jāņabērni maģiskā rituālā darbībā līdzinās ķekatām, budēļiem, mārtiņbērniem citos gadskārtu svētkos. Kā svētības nesēju pienākums jāņabērniem ir lauku un tīrumu, lopu un sētas aplīgošana. Notika arī savstarpēja apdziedāšanās starp jāņabērniem un sētas saimi.

Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Tomēr mājas saimnieku pienākums ir rūpēties par to, lai šajos svētkos nekā netrūktu jāņabērnu pamielošanai.

Jāņuguns kā vasaras saulgriežu senā rituāla neatņemama sastāvdaļa bijusi plaši pazīstama Austrumeiropā un citās Eiropas daļās (no skandināvu zemēm līdz Francijai, Spānijai, Itālijai, Īrijai un Grieķijai), tādēļ to var uzskatīt par ļoti senu, no indoeiropiešu tautu kopienas laikiem mantotu tradīciju.

Jāņuguns simbolika galvenokārt saistīta ar saules aizstāšanu pēc tam, kad tā norietējusi, lai ne mirkli nepaliktu bez gaismas līdz saules atnākšanai. Jāņuguns šķīsta, veicina veselību un auglību.

Jāņugunis sauktas arī par pundelēm, pūdelēm, raganām, Jāņu lampām, Jāņu svecēm. Ugunskura vieta tiek izvēlēta augstākajā kalnā. Tika dedzināts vai nu ugunskurs, vai garas kārts galā uzvilkta darvas muca vai darvots ritenis.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Ja kāds bijis slims, to nesuši pie jāņuguns, lai arī viņu apspīdētu dzīvinošās liesmas.

Pēc tautas ticējumiem, jāņugunij piemīt sevišķs noslēpumains spēks, tāpēc latvieši to izmantoja dažādiem nākotnes zīlējumiem.

Literatūra:
LTdz — Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
LTT — Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940–1941.
Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu