Jursone: Jauktās sacensības pludmales volejbolā būtu par traku

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: M.Lācis/Apollo

«Apollo» saviem lasītājiem nodod intervijas otro daļu ar pludmales volejbolisti [s:41646], kura stāsta par attiecībām ar Latvijas pludmales volejbolistiem un pieredzi pasaules kausa posmos.

- Zelts Eiropas čempionātā laikam ir tavas karjeras spilgtākais ieraksts?

- Jā, jā, jā (smejas). Labā atmiņā ir arī 5. vieta «Grand Slam» posmā un ar Ingu Vētru 2. vieta Eiropas čempionātā juniorēm. Tāpat U-23 čempionātā bijām trešās, bet, protams, Eiropas čempionātā bija zelts, kurš iepriekš man vēl nebija.

- Kur stāv medaļa?

- Pie sienas, rāmītī, bet pārējās karājas. Man vispār ir daudz medaļu, jo vispirms sāku nodarboties ar vieglatlētiku un man tās ir sakrātas no šī sporta veida.

- Kuru posmu no pasaules kausiem vari izcelt? Varbūt ir kāds īpašs?

- Neviens tā īsti nenāk prātā. Katrā posmā viens un tas pats – smiltis, viesnīca un akal smiltis. Vienā no posmiem gandriz uzvarējām spēcīgās brazīlietes. Laikam jau 5. vieta Klagenfurtē PK posmā ir labā atmiņā. Austrijas turnīri tiek rīkoti ļoti labā līmenī un, ja vēl tiec spēlēt uz centrālā korta, tad ir fantastiska sajūta. Pilnas tribīnes un ar skatītājiem visu laiku tiek strādāts, viņi atbalsta jebkuru pāri, ne tikai savējos. Atmosfēra ir lieliska, tas ir vienīgais turnīrs, kur nešķiro vai tu esi kvalifikācijas spēlētājs vai pamatturnīra. Jāatmaksā pašai viesnīca, bet ēšanu sedz organizatori. Attieksme pret visiem sportistiem ir vienāda, jo ir posmi, kur šķiro – ja esi spēlētāja no kvalifikācijas kārtas, nevari iet tur un darīt to.

- Treniņos ar Latvijas vīru duetiem kopā sanāk uzspēlēt?

- Bieži tiekamies PK posmos un aizvadam treniņus, ar viņiem pavadu daudz laika kopā, apspriežam dažādus jautājumus un spēlējam arī kārtis. Mēdzam kopā iet pusdienās, viens otru atbalstām mačos, mums ir draudzīgas attiecības. Ir bijis tā, ka pirms mača viņi nāk izpildīt serves, lai mēs varētu iesildīties.

- Pludmales volejbolā varbūt vajadzētu ieviest mix sacensības, kā tas ir tenisā?

- Man liekas, ka tas būtu par traku, jo visi servētu uz sievieti un es negribētu uzņemt šādu spēcīgu servi (smejas). Ja būtu laukumā divi vīrieši un viena sieviete, tad šāds scenārijs būtu reālāks, sieviete varētu būt cēlāja. Varu iedomāties, kas būtu, ja tāds Dalhauzers uzbruktu, es laikam aizskrietu prom no laukuma (smejas). Sievietes gūtu traumas.

- Ir mums šeit dāmas, kuras varētu iet tavās un Ingunas pēdās?

- Uz šo jautājumu precīzāk atbildēt varētu Inguna, jo viņa strādā ar jaunajām meitenēm un zina to virtuvi. Viss apstājas pie finansēm, taču, ja Latvijā nekas būtiski nemainīsies pludmales volejbola finansēšanā, tad man grūti teikt, kas mums sekos. Viss apstājas pie finansējuma, nav motivācijas aizbraukt uz ārzemēm, ja tas jādara par saviem līdzekļiem. Braukt tikai braukšanas pēc? Nepieciešams mērķis, ir jābrauc uz visiem turnīriem, nevar tā mētāties apkārt. Ja dari, tad kārtīgi. Pirmajos gados neko nenopelnīsi, ar to jārēķinās. Visu laiku ir spiediens – Latvijā neko neparādīji, mēs tevi neatbalstīsim. Ir jābūt dullam cilvēkam, fanātam, bet cik ilgi tā dzīvosi? Visam mūžam ar volejbolu naudu nenopelnīsi.

- Kas tev ielika pamatus bīčā?

- Murjāņu treneris Ilmārs Pūliņš. Viņš mani salika kopā ar Ingu Vētru pēc U-18 čempionāta. Viņš vispār man ir vienīgais īstais treneris volejbolā, vēl nedaudz palīdzēja sākumā Ainārs Sproģis, pie viņa šo sporta veidu iemīlēju, man iepatikās. Nedaudz palīdzēja Aigars Birzulis, bet tie bija daži mēneši, viņš palīdzēja par baltu velti, jo pamatdarbā ir aizņemts ar Mārtiņu un Jāni. Tā viņš arī mums pateica jau pašā sākumā, bet ir prieks, ka ir cilvēki, kuri mums veltīja savu laiku. Tie bija labi treniņi un, iespējams, arī nākotnē varētu turpināt sadarbību, bet priekšā ir olimpiskās spēles un viņu tagad netraucēšu.

- Laikam jau visiem pasaules vadošajiem duetiem uz posmiem ir līdzi treneri?

- Viņiem līdzi brauc iespaidīgas brigādes, sākot no treneriem, ārstiem un tā tālāk. Ir masieri, kuri pazīst katru sportistu un zina, ko un kā viņam labāk izmasēt. Pāriem līdzi braukā delegācija - ir arī statistiķi. Krievijas komandai ir vesels autobuss, līdzi brauc arī bumbu padevēji. Mums šādas lietas nekad nav bijušas, brīnos, ka mums pat ir kaut kādi sasniegumi, lai gan ne jau statistiķi tos veido. Krievijas izlasei liela delegācija, bet ko tas dod, ja volejbolisti netiek uz olimpiādi. Ja tev pa visām malām grūž naudu iekšā, zūd motivācija.  

- Jums ar Ingunu vairākkārt nācies spēlēt pret vadošajiem pāriem. Cik lielas iespējas ir uzvarēt spēcīgos duetus šīsdienas volejbolā? Tie ir atsevišķi izņēmumi vai plaisa starp pirmo piecinieku un, piemēram, 20. vietu nav nemaz tik liela?

- Agrāk bija tā – kad izgāji laukumā pret TOP 5, zināji, ka uzvarēt praktiski nav iespējams, iznākums bija skaidrs, bet pēdējos gadus vairs tā nav. Tikko somietes, kuras nebūs Londonā, uzvarēja spēcīgās brazīlietes, līmenis ir izlīdzinājies, grūti prognozēt uzvarētāju. Tagad ir daudzi spēcīgi pāri. Esam spēlējušas ar brazīlietēm, arī amerikānietēm, bet pret Volšu gan nav sanācis spēlēt.   

- Nav jau noslēpums, ka pludmales volejbols ir atzīts par seksīgāko sporta veidu. Esi izjutusi uz savas ādas pastiprinātu uzmanību no vīriešiem?

- Visādi ir bijis. Protams, ir vīrieši, kuri nāk uz volejbolu paskatīties uz spēlētājām un pavērot viņu biksītes (smejas), bet katrā vietā sava publika. Daudzās pilsētās uz spēlēm nāk ģimenes, savukārt vīriešu pieplūdums tribīnēs ir īpaši jūtams Ķīnā. Nebūtu nekas pret, ja arī džeki spēlētu, piemēram, bez krekliem un ar uzkrāsotiem numuriem.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu