Par tiesībām uz mierpilnu nāvi

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AP/Scanpix

Kad cilvēks ir tuvu nāvei, es jums iesaku palūgt slimnīcas personālu netraucēt viņu tik bieži un beigt veikt pārbaudes. Man bieži jautā, kāda ir mana attieksme pret intensīvās terapijas blokiem. Man jāsaka, ka atrašanās intensīvās terapijas blokā var ļoti apgrūtināt mierīgu nāvi un ļoti traucēt garīgajai praksei nāves brīdī.

Cilvēkam mirstot, tur nav iespējama vientulība: cilvēks tiek pievienots mēraparātiem un tiek veikti atdzīvināšanas mēģinājumi pat tad, kad cilvēks ir pārstājis elpot vai viņam apstājusies sirdsdarbība. Cilvēkam nebūs iespējas netraucēti atstāt ķermeni brīdī pēc nāves iestāšanās, kā iesaka meistari.

Ja tas ir iespējams, jums vajadzētu vienoties ar ārstu, ka tiekat informēti, kad mirstošajam vairs nav iespējas atveseļoties, un tad pieprasīt, lai viņš tiktu pārvietots uz privātu palātu, ja mirstošais tā ir velējies, un nepieslēgt viņu mēraparātiem. Pārliecinieties, ka personāls ir informēts par pacienta vēlmēm un ievēro tās, īpaši ja viņš nevēlas, lai tiktu veikti atdzīvināšanas pasākumi, un pārliecinieties, ka personāls ir informēts arī par to, lai atstātu ķermeni mierā pēc nāves, cik vien ilgi iespējams.

Modernās slimnīcās, protams, nav iespējams atstāt ķermeni mierā uz trim dienām, kā tas parasts Tibetā, bet mirušajam būtu jādod iespēja kaut uz mirkli palikt klusumā un mierā, lai palīdzētu viņam uzsākt savu pēcnāves ceļojumu.

Pārliecinieties arī par to, lai tad, kad cilvēks patiešām atrodas pēdējā miršanas stadijā, tiktu pārtrauktas visas injekcijas un visa veida aktīvās procedūras. Tās var izraisīt dusmas, aizkaitinājumu un ciešanas, un tas, lai mirstošā prāts būtu pēc iespējas mierīgāks nāves brīdī, ir izšķirīgi svarīgi [...].Lielākā daļa cilvēku mirst, nebūdami pie samaņas. No pirmsnāves stāvokļu pētījumiem mēs esam uzzinājuši, ka cilvēki, kuri ir komā vai mirst, var apzināties to, kas notiek apkārt, daudz lielākā mērā, nekā mēs būtu varējuši iedomāties.

Daudzi cilvēki, kuri pabijuši nāvei tuvajā stāvoklī, stāsta par ārpusķermeņa pieredzi, par kuras laiku viņi vai sniegt pārsteidzoši precīzas atskaites par to, kas norisinājies apkārt, un dažos gadījumos pat par to, kas noticis citās slimnīcas telpās, kas skaidri parāda, cik būtiski ir bieži un pozitīvi sarunāties ar mirstošo cilvēku vai cilvēku, kurš ir komā.

Apzinātām, uzmanīgām un aktīvām mīlestības pilnām rūpēm jānorisinās līdz cilvēka dzīves pēdējam mirklim un arī pēc tam.

Es ceru, ka ārsti visā pasaulē, izlasot šo grāmatu, ļoti nopietni uztvers nepieciešamību ļaut mirstošam cilvēkam nomirt klusumā un vientulībā. Es vēlos vērsties pie medicīnas profesionāļu labās gribas un ceru, ka man izdosies tos pamudināt meklēt jaunus veidus, kā padarīt grūto nāves pāreju pēc iespējas vieglāku, nesāpīgāku un mierīgāku.

Mierpilna nāve tiešām ir būtiskas cilvēka tiesības, iespējams, pat būtiskākas nekā tiesības balsot vai tiesības uz taisnīgu tiesu; tās ir tiesības, no kurām, kā apgalvo visas reliģiskās tradīcijas, ir lielā mērā atkarīga mirstošā cilvēka labklājība un garīgā nākotne.

Nav lielākas žēlsirdības kā žēlsirdība palīdzēt cilvēkam mirt labā nāvē.


Fragments no Sogjala Rinpoče «Tibetas dzīvo un mirušo grāmatas»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Tēmas

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu