Pirms Eiropas čempionāta vieglatlētikā līdzjutēji ar cerībām uz kādu godalgu raudzījās šķēpa mešanas vai tāllēkšanas sektoru virzienā. Virziens bija pareizais, jo vienīgo medaļu Latvijai Helsinkos nopelnīja 20 gadus vecā septiņcīņniece Laura Ikauniece, kura savā debijas Eiropas čempionātā sasniedza piecus personiskos rekordus. Bronzas godalga jaunajai sportistei pievērsusi pastiprinātu uzmanību, tomēr pati Laura vairāk priecājusies par iegūto iespēju startēt Londonas olimpiskajās spēlēs.
- Ar kādām domām devies uz Eiropas čempionātu? Vai kaut kur iekšā bija mazs sapnis par medaļu?
- Nē. Braucu ar mērķi sasniegt personiskos rekordus un nostartēt labāk nekā Gecisā. Ļoti gribēju tikt labāko sešiniekā.
- Tomēr jau pirms Eiropas čempionāta zināji, ka Helsinkos nestartēs vairākas vadošās sportistes.
- Jā, zināju. Viena no vadošajām septiņcīņniecēm lietuviete Austra Skujīte, ar kuru mums ir labas attiecības, teica, ka Eiropas čempionātā nepiedalīsies. Tas vēl vairāk pietuvināja manam mērķim - vietai sešiniekā.
- Un kā ar Džesiku Ennisu un Tatjanu Černovu. Šoreiz viņas nestartēja, bet vai viņas tiešām šobrīd ir konkurentēm neaizsniedzamas?
- Jā, pagaidām viņas ir neaizsniedzamas. Domāju, ka ari olimpiskajās spēlēs pārējām sportistēm atliks cīņa par bronzas medaļu. Ceru, ka Londonā man izdosies iekļūt labāko sešiniekā vai sliktākajā gadījumā - divpadsmitniekā.
- Tavs treneris Andis Austrups teica, ka bija ļoti svarīgi pirmajā disciplīnā - 100 metru barjerskrējienā - nostartēt labi, lai iegūtu pārliecību.
- Tā bija. Nebiju gan domājusi, ka izdosies noskriet tik ātri. Pirms tam Prezidenta balvā sasniedzu personisko rekordu - 13,70 sekundes, bet Helsinkos cerēju uz 13,60. Kad ieraudzīju, ka esmu noskrējusi 13,53 sekundēs - tas bija patīkams pārsteigums.
- Nākamajā disciplīnā - augstlēkšanā - sekoja vēl viens personiskais rekords - 1,83 metri.
- Jā, tomēr ar augstlēkšanas rezultātu īsti neesmu apmierināta, jo mans mērķis bija uzlēkt vismaz 1,86 metrus. Trešais mēģinājums bija vistuvākais, taču šoreiz pārlēkt neizdevās. Ziemā telpās esmu lēkusi 1,85 metrus, tā ka pārlēkt 1,86 metrus it kā nevajadzētu būt problēmām.
- Pēc tavas ķermeņa uzbūves grūti iedomāties, ka tu arī grūd lodi un met šķēpu.
- Lodes grūšanā gandrīz metru atpaliku no personiskā rekorda, bet šķēpa mešanā vispār gāja briesmīgi, jo pūta pretvējš. Esmu viegla un kad uzpūta vējš gandrīz atgāzos atpakaļ. Varbūt vajadzēja skriet nedaudz pieliecoties, bet par to tajā brīdī neiedomājos. Katrā ziņā šajās disciplīnās man vēl ir rezerve.
- Treneris teica, ka tāllēkšanā pamainījāt ieskrējienu.
- Jā. Pēdējoreiz tāllēkšanu biju lēkusi Rīgas kausos, kad aizlēcu personisko rekordu - 6,16 metri, taču pēc tam treniņnometnē nolēmām, ka vairāk jāizmanto mans ātrums, tādēļ pamainījām ieskrējienu. Turklāt Helsinkos bija «Mondo» firmas segums. Paldies dievam, viss izdevās kā iecerēts un sasniedzu vēl vienu personisko rekordu - 6,31 metrs. 200 metros priecājos par personisko rekordu (24,36 sekundes), tomēr olimpiskajās spēlēs būtu jāskrien ātrāk. Helsinku stadionā bija dīvainas virāžas un bija «jālaužas», bet pēc skrējiena pat sāpēja kāja.
- Pēdējo disciplīnu - 800 metru distanci - skrējāt zem kārtīgas lietus dušas.
- Atceros, ka stāvēju uz starta un tobrīd domāju, ka arī ceturtā vieta kopvērtējumā man būtu ļoti labs sasniegums. Ņemot vērā, ka Aigai [Grabustei] ir lielāka pieredze, nebūtu nekas traks, ja piekāptos viņai. Turklāt man bija ļoti auksti un es drebēju, jo pūta vējš un stipri lija lietus. Visu distanci konkurentes šļakstīja ūdeni sejā.
- Kas tev bija jāizdara 800 metru distancē, lai tiktu pie bronzas medaļas?
- Lai tiktu trijniekā nedrīkstēju palaist krievieti [Jekaterinu Bolšovu] pārāk tālu. Tāpat nedrīkstēju daudz zaudēt Aigai. Bija ļoti svarīgi finišēt kopā ar viņu vai uzreiz aiz viņas. Beigās bija finiša sprints un izdevās nedaudz apsteigt Aigu. Tobrīd sapratu, ka esmu labāko četriniekā, tomēr vēl nezināju, cik tālu man priekšā bija Krievijas sportiste.
- Lasīju, ka Aiga 800 metru skrējienā «uzdeva» negaidīti augstu tempu.
- Jā. Viņa ļoti ātri iesāka pirmos 400 metrus un varbūt gribēja jau sākumā atrauties. Patiesību sakot, nezinu, ko viņa ar to vēlējās panākt. Manuprāt, tas nebija pareizi, jo viņai sanāca skriet vienatnē starp vadošajām divām skrējējām un pārējo grupu.
- Kā tu atceries brīdi, kad uzzināji, ka esi izcīnījusi bronzas medaļu?
- Biju uz skrejceļa un stāvēju pie tribīnēm. Treneris jau teica, ka būs medaļa, taču es vēl nebiju pārliecināta. Kad uzzināju, ka tiešām esmu ieguvusi medaļu, treneris pameta karogu un biju ļoti priecīga.
- No Aigas apsveikumus saņēmi?
- Nē. Mēs neesam tās draudzīgākās, taču tā jau, manuprāt, ir visām konkurentēm. Nav jau tā, ka mēs nesveicinamies. Esam arī runājušas. Tomēr konkurente ir konkurente, vienmēr jābūt uzmanīgai.
- Pēc apbalvošanas ceremonijas ilgi nenovilki medaļu?
- Nē, novilku jau drīz pēc apbalvošanas. Man tas nešķita nekas īpašs. Varbūt vēl nebiju to apjautusi, tikai tagad sāku to saprast, jo pēkšņi visiem no manis kaut ko vajag. (Smejas) Biju daudz priecīgāka, kad izpildīju Londonas olimpisko spēļu normatīvu. Toreiz pēc finiša pat raudāju prieka asaras. Turpretī Eiropas čempionātā es vienkārši jutos priecīga, ka treniņi ir devuši augļus. Emocionālā ziņā daudz svarīgāka man bija tikšana uz olimpiskajām spēlēm.
- Vai tev ir kāda mīļākā disciplīna?
- Nē, es tās neiedalu - man patīk visas. Laikam esmu neizlēmīga. (Smejas) Pagaidām neesmu domājusi koncentrēties uz kādu vienu discplīnu, taču varbūt kādreiz tā darīšu, ja nebūs vairs rezultātu progresa septiņcīņā. Īstenībā man pat gribētos pamēģināt trīssoļlēkšanu un kārtslēkšanu, taču treneris neļauj, jo tas ir risks gūt savainojumus.
- Pastāsti, kas ir treniņi septiņcīņā? Vienā treniņā taču neizej cauri visām disciplīnām?
- Nē. Visam jābūt saplānotam un ar to nodarbojas mans treneris. Parasti vienā treniņā «izņemam» divus veidus, piemēram, barjersprintu un augstlēkšanu - tādā secībā, kā tas notiek sacensībās. Tāpat bieži vien strādāju vienkārši pēc sajūtām.
- Internetā atrodamas tavas bildes ne tikai saistībā ar sportu. Vai tev vienlaikus ir arī modeles karjera?
- (Smejas) Nē, man tas vienkārši patīk. Kad biju maza, tad man bieži piedāvāja kļūt par modeli, taču sportistes un modeles karjeras nav savienojamas.
- Katrā ziņā plāns B tev jau ir gatavs.
- Jā. Muskuļus jau var ātri dabūt nost, vienkārši jābeidz trenēties. (Smejas) Bet tagad par modeles karjeru nedomāju.
- Ar kādiem mērķiem dosies uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm?
- Braukšu apostīt gaisu. Līdz šim esmu bijusi tikai Londonas lidostā. Izbaudīšu gaisotni, pavērošu lielās sporta zvaigznes un viņu treniņus. Centīšos iegūt pieredzi, kas man noderēs nākotnē.
