Valsts nav ieinteresēta talantīgāko jauniešu izglītošanā, jo viņi pēc studijām ārvalstīs neatgriežas Latvijā, šādu atziņu, balstoties uz statistiku un pētījumiem, intervijām ar daudziem prestižās Rietumu augstskolās studējošiem latviešiem, guvis filozofs Arnis Altens.
Žurnāla «Rīgas Laiks» jūlija numurā publicēts viņa apjomīgs pētniecisks raksts «Sarunas, mainoties gadalaikiem: Par izcilību skolā, labām ārzemju augstskolām un iespēju atgriezties Latvijā». Filozofs vaicā, vai izcilo skolēnu neatbalstīšanā, vēlmē apspiest atšķirīgo, novienādot un ierobežot, nav vērojama vēlme saturēt kopā izklīstošu un sarūkošu tautu. Altens pieļauj, ka tā varētu būt zaudētāju stratēģija.
Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kuras vidējās izglītības atestāts nav pietiekams, lai pretendētu uz studiju vietu Oksfordas universitātē.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) rezultāti pēdējos gados parāda, ka Latvijā ir ļoti maz skolēnu ar izcilu lasītprasmi, izcilām matemātikas un dabaszinātņu prasmēm. Jāuzsver, ka ar lasītprasmi PISA pētījumos tiek saprasta ne tikai raita teksta lasīšana, bet arī spēja saskatīt un saprast vēstījuma secību laikā, izšķirt detaļas aprakstos un saprast saistību, skaidrot abstraktus jēdzienus, saprast argumentāciju un nodomu, precīzi lasīt instrukcijas, uztvert formalizētu informāciju dokumentos, utt.
PISA pētījuma analīzē uzsvērts, ka lasītprasme 15 gadu vecumā ļauj ar lielu varbūtību paredzēt vēlāk iegūtās izglītības apjomu, tādēļ šī prasme pasaulē tiek vērtēta kā ļoti būtiska.
Raksta autors norāda, ka Latvijā jau ilgstoši tiek skolota paaudze, kurai akadēmiska izcilība šķiet drīzāk dīvainība, nevis iekārojams mērķis, bet augstskolās, virknē industriju un valsts pārvaldē izteikti trūkst cilvēku ar izcilām akadēmiskām spējām un zināšanām.
Latvijas izglītības sistēmā izceļas viduvējības kultūra, apgalvo Altens, un šīs kultūras sekas ir salīdzinoši mazais konkurētspējīgu zinātnieku skaits, niecīgais akadēmiski spožo pasniedzēju skaits Latvijas augstskolās un izcilāko vidusskolas beidzēju izvēle par labu studijām Rietumu augstskolās un vairumā gadījumu - arī par labu palikšanai ārvalstīs pēc studiju beigšanas.
«Spriežot pēc 2009. gada PISA datiem, pamatizglītība Latvijā ir viena no pieejamākajām Eiropas Savienībā. Vienīgi Somijā un Igaunijā skolēnu rezultāti PISA testos ir vājāk saistīti ar viņu ekonomisko, sociālo un kultūras statusu un mazāku daļu no rezultātu dažādības var izskaidrot ar šī statusa atšķirībām. Tas iepriecinātu, ja neliktu domāt, ka par tuvošanos pasaules labākajiem izglītības pieejamības standartiem ar zaudētām iespējām ir nesamērīgi maksājuši tieši talantīgie skolēni,» secināts rakstā.
Altens norāda uz vēl kādu izskaidrojumu - ģimenes ar augstu ekonomisko statusu Latvijā iegūstamajā pamatizglītībā iegulda maz savu līdzekļu. Līdz ar to vecāku ekonomiskais statuss skolēnu sekmes Latvijā iespaido mazāk. To netieši varētu pierādīt salīdzinoši nelielais privātskolu īpatsvars. Vecāki, kuru ienākumi to atļauj, acīmredzot nav gatavi maksāt par pakalpojumu, ko pieticīgākā apjomā var saņemt par brīvu.
Autors nevar atvairīt pieņēmumu, ka viduvējības kultūru uztur un atbalsta plašs privāto, valsts un sociālo institūciju tīkls. To neizraisa atsevišķas nepilnības, bet gan nerakstīta vienošanās starp iesaistītajām pusēm. Atsevišķi pašaizliedzīgi skolotāji un skolu direktori, kā arī atsevišķas vidusskolas, ģimnāzijas un augstskolu programmas ar augstām prasībām ir kā mazas saliņas okeānā. To rezultāts kopējā masā nav viegli pamanāms, bet tas nenozīmē, ka šāda rezultāta nav.
«Katru gadu mācību priekšmetu pasaules līmeņa olimpiādēs Latvijas skolēni iegūst godalgotas vietas. Pēdējo trīs gadu laikā - vidēji trīspadsmit gadā. Turklāt nebūt ne visi skolēni nāk no elitārām Rīgas skolām. Starptautiskajās matemātikas olimpiādēs Rīgas Valsts 1.ģimnāzija ir nepārspēta ar vienu vai divām medaļām un tikpat daudz atzinībām ik gadu, taču tā ir skaitliski lielāka nekā vairākums skolu. Pārējos mācību priekšmetos pēdējos trīs gados Dobeles Valsts ģimnāzijas skolēni ir ieguvuši tikpat daudz trofeju, cik visu reitingu līdere,» raksta autors.
Altenam Sv.Lorenca universitātes absolvents Artūrs Saburovs atzinis, ka viņš juties daudz spēcīgāk - labāk sagatavots - vidusskolā. Viņš stāsta, ka Latvijā ir uzsvars uz iekalšanu - ļoti daudz kā zināšanu - un mazāks uzsvars uz domāšanu un spēju analizēt lietas. Viņam, salīdzinot ar kursabiedriem, bijusi tā priekšrocība, ka ļoti daudz zinājis - bijis tā kā enciklopēdija. Bet viņam nebija attīstītas spējas domāt un izteikties par lietām, audzināt savu personību.
«Amerikāņiem tas izdevās labi - formulēt savu viedokli -, taču viņiem bieži vien šie viedokļi nebija pamatoti. Viņiem vienmēr bija tas... sākās ar I believe, ta, ta, ta, ta. Bet kāpēc tici tajās lietās, kāpēc? Nu, tāpēc ka... un viņi tev vienmēr pateiks «tāpēc ka» - viņi jau arī ir iemācījušies formulējumus pateikt. Bet tu klausies, un tu saproti: nu, tas ir kaut kāds sviests, ko viņi saka, - viņi tiešām nezina, ko runā,» savos vērojumos dalās Saburovs.
Ārzemju augstskolās studējušie jaunieši raksta autoram atzinuši, ka, palielinoties ārzemēs pavadītajām laikam, viņu saites ar Latviju vājinās. Pirms studiju uzsākšanas atgriezties ir apņēmies mazāk par pusi, bet pēc trim četriem ārzemēs pavadītiem gadiem viņu skaits sarūk vēl vairāk, jo ir profesionālās karjeras iespējas, cits draugu loks, cita sociālā dzīve, nepieciešamība atmaksāt studiju kredītus, kas viņus padara par parādu ķīlniekiem citās valstīs.
Oksfordas universitātes St. Peter’s koledžas students Mārtiņš Vaivars atzīst, ka gan viņam, gan arī citiem ārvalstīs studējošajiem jauniešiem ir sajūta, ka viņi Latvijai ir kaut ko parādā. «Mēs esam bijuši tie cilvēki, kuriem ir ļoti paveicies, ka valsts mums ir apmaksājusi ļoti labu izglītību. Visas iespējas mums ir bijušas, lai mēs būtu varējuši aizbraukt uz labajām augstskolām, un man ir sajūta, ka ir vienkārši mazliet negodīgi šīs visas lietas sev savākt un aizbraukt. Varētu teikt, ka ir kaut kāda morāla sajūta, ka vajadzētu atbraukt atpakaļ,» Altenam atzinis Vaivars.
Taču uzrunātie jaunieši pauž bažas, vai, atgriežoties Latvijā, viņiem būs darbs iegūtajā specialitātē, vai viņu profesionālā pieredze šeit kādam ir vajadzīga, kādas būs viņu izaugsmes iespējas, cik konkurētspējīgs būs atalgojums. Par to, cik grūti pat pēc labas izglītības iegūt darbu ne tikai Latvijā, bet arī ASV, ir pārliecinājies jau Saburovs, kurš kādā Latvijas uzņēmumā atzīts par pārāk gudru.
