Moderno tehnoloģiju ieviešana izglītībā neprasīs pārmērīgus izdevumus, žurnālam «Lietišķā Diena» akcentē izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis, kurš uzdevis izsludināt konkursu par mācību materiālu digitalizāciju un cer jau tuvāko gadu laikā ieviest skolās planšetdatorus.
Viņš arī norāda, ka jau 2013./2014.mācību gadā varētu veidoties pirmās mācību klases, kurās tiek izmantoti planšetdatori.
«Planšetdatoru ieviešana Latvijas skolās dažu tuvāko gadu laikā ir plānota kā viena no izglītības sistēmas digitalizācijas sastāvdaļām. Runa ir par pāreju no dažādiem jau ierastiem mācību materiāliem uz digitālo formātu. Pirmkārt, runa ir par pašu mācību materiālu digitalizāciju, ko varētu plaši izmantot izglītības procesā,» akcentē ministrs, kurš ir moderno tehnoloģiju piekritējs.
Kā piemēru viņš min iespēju nofilmēt skriešanas procesu fizkultūras stundās, lai vēlāk to izmantotu kā mācību materiālu fizikā.
Ministrs norāda, ka digitalizācijas procesu izglītībā ir iespējams izmantot ļoti plaši, savukārt par planšetdatoriem tiek runāts vienkārša iemesla dēļ - tās ir vieglas, ērti pārvietojamas un arī elementāri izmantojamas tehnoloģijas. Planšetdatoriem nav nepieciešama datorpele, fiziska klaviatūra un tamlīdzīgas lietas - uz šādas iekārtas ir iespējams pat rakstīt ar roku, rēķinoties, ka uzrakstītais tiks pārvērsts drukātā tekstā.
Ķīlis kategoriski noraida aprēķinus, ka, lai nodrošinātu visus skolēnus un pasniedzējus ar planšetdatoriem, kopumā esot vajadzīgi 70 miljoni latu.
«Jāsaprot, ka šeit runa ir par vienkāršu līdzekli mācību procesa īstenošanai, nevis sarežģītām tehnoloģijām, kuru cena tiešām ir augsta. Papētot pašreiz pieejamos piedāvājumus šajā jomā, ir redzams, ka vienkārši lietojamu planšetdatoru ir iespējams iegādāties par 199 ASV dolāriem (114 latiem). Pat veicot tikai ļoti paviršus aprēķinus, iznāk, ka visu Latvijas skolēnu un mācībspēku nodrošināšanai ar šādām tehnoloģijām nebūtu nepieciešams vairāk par 20 miljoniem latu,» skaidro izglītības un zinātnes ministrs.
Viņš norāda, ka pastāv iespējas vēl samazināt izmaksas, piemēram, Lielbritānijā tiek izteikti pat speciāli piedāvājumi planšetdatoru iegādei skolām.
«Jebkurā gadījumā runa ir par summām, ko, prātīgi pārskatot dažādus citus iespējamos tēriņus, dažu gadu laikā ir iespējams iegūt. Jāuzsver, ka šai summai noteikti būtu jānāk no valsts budžeta, lai neveidotos situācija, ka daļai bērnu vecāki nevar atļauties nopirkt planšetdatoru, kas savukārt nozīmētu, ka izglītības pieejamība visiem netiktu nodrošināta vienādā līmenī. Jāteic gan, ka, sarēķinot, cik lielas naudas summas vecāki trīs gadu laikā izmanto par mācību grāmatām un dažādām darba burtnīcām, kļūst skaidrs, ka summas ir pietiekami lielas, lai planšetdatora iegāde vairs nešķistu dārga,» skaidro Ķīlis.
Komentējot termiņus, kad šāds digitalizācijas process Latvijā varētu notikt, ministrs informē, ka mācību materiāli digitālā formā, visticamāk, būs pieejami jau šogad, bet 2013./2014.mācību gadā jau varētu veidoties pirmās mācību klases, kurās tiek izmantoti planšetdatori.
«Domājams, ka visā valstī tos varētu izdoties ieviest aptuveni 2-3 gadu laikā,» prognozē Ķīlis.
Viņš atzīst, ka visā valsts teritorijā joprojām nav pieejams internets - pašreiz šis pārklājums ir nodrošināts aptuveni 95% valsts teritorijas, tomēr 5% dēļ nebūtu jāatsakās no Latvijas izglītības sistēmas digitalizācijas.
«Jā, ir jāmeklē unikāls risinājums vietām, kur internets nav pieejams, taču kopumā no minētās ieceres nav jāatsakās,» akcentē izglītības un zinātnes ministrs.
Skepsi par Ķīļa ideju pauž Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško.
Žurnālam «Lietišķā Diena» viņa atzīst, ka pati doma, ka ikkatram skolēnam valstī varētu būt savs planšetdators, «it kā nav slikta», tomēr apšaubāms, vai Latvija, mūsu izglītības sistēma un sabiedrība kopumā ir gatava pilnībā pāriet uz šādām tehnoloģijām jau tuvāko 2-3 gadu laikā.
Arodbiedrības vadītāja norāda, ka visus mācību priekšmetus nebūtu pareizi digitalizēt. Laika gaitā to var darīt attiecībā uz eksaktajiem priekšmetiem, piemēram, matemātiku un fiziku, tomēr latviešu valodā būtu jāatstāj mācību grāmatas un darba burtnīcas kā pilnvērtīgāks izglītojošais materiāls.
«Nevajag aizmirst, ka bez dažādām ērtībām, ko sola plaša datoru lietošana, būtu jādomā arī par dažādiem blakusefektiem. Piemēram, jau tagad veselības aprūpes speciālisti regulāri norāda, ka mūsdienās bērni pārāk daudz laika pavada pie datora ekrāna, tādējādi bojājot savu veselību. Pārejot no grāmatām uz planšetdatoriem, šī problēma saasināsies vel vairāk, un par to vismaz pagaidām acīmredzot nav domāts,» akcentē Mikiško.
Tāpat mācību procesa digitalizācija radītu grūtības bērniem socializēties - runāt, sazināties savā starpā. «Ieviešot teju pilnīgu mācību procesa digitalizāciju, šis socializācijas process nenovēršami ciestu, jo būtu taču iespēja sev nepieciešamo informāciju iegūt, neatraujoties no datora ekrāna. Bet ir taču labi zināms - ja cilvēks neiemācās socializēties jau bērnībā, viņam tas var radīt noteiktas problēmas turpmākajā dzīvē,» skaidro eksperte.
Viņa uzskata, ka visi bērni nebūs gatavi uzreiz rīkoties ar jauniegūtajiem planšetdatoriem un būs nepieciešama apmācība. Tas var radīt situācijas, kad kādi bērni tehnisku iemeslu dēļ sliktāk apgūst vielu.
Tāpat esot jāņem vērā, ka planšetdators, tāpat kā jebkura cita tehnika, mēdz bojāties un tam ir nepieciešams serviss. Ne mazāk svarīgs jautājums ir arī tas, ka Latvijā joprojām visās vietās netiek nodrošināta pieeja internetam. Lauku rajonos, īpaši Latgalē, tā joprojām ir būtiska problēma.
«Kā redzams, attiecībā uz iespējamo izglītības sistēmas digitalizāciju valstī jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Laikus uz tiem neatbildot, nerodot risinājumu potenciālajam problēmām, labi domātā iecere var ātri vien izgāzties. Nav izslēgts, ka daļēja mācību procesa digitalizācija tiešām ir iespējama, tomēr ir skaidrs, ka to nevar veikt strauji, 2-3 tuvāko gadu laikā - tam būs nepieciešams ievērojami ilgāks periods,» uzskata Mikiško.
