Pateicoties Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publicētajiem datiem, pavisam nesen bija iespējams iepazīties ar skaitļiem, kas, saskaņā ar pēdējās (2011.gada) tautas skaitīšanas datiem, raksturo Latgales latviešu* (latgaliešu) valodas stāvokli šodien - valodas lietotāju kopējo skaitu Latvijā un to īpatsvaru dažādos valsts reģionos, kā arī dažādās iedzīvotāju vecuma grupās, portālu «Apollo» informēja Juris Viļums, 11.Saeimas deputāts.
Atzīstot, ka tieši šāda veida un kvalitātes informācija ir labākais pamats diskusijai (un tai obligāti nepieciešamajām sekojošām praktiskām darbībām) par Latgales latviešu valodu un reģionu plašākā skatījumā, izmantosim CSP visnotaļ izsmeļošās interneta mājas lapas piedāvātās iespējas un salīdzināsim pagājušā gadsimta 30-to gadu un šodienas Latgali. Galvenokārt attiecībā uz reģiona pamatvērtībām - cilvēkiem un valodu.
Iedzīvotāju skaits
1930.gadā Latgalē dzīvoja nedaudz vairāk kā 540 000 iedzīvotāju, no kuriem gan aptuveni 40 000 toreizējā Jaunlatgales apriņķa pagastos (vietas, kuras mēs šodien pazīstam kā Abreni), kas pašlaik jau atrodas Krievijas federācijas sastāvā. Tātad, salīdzinot situāciju ar mūsdienām, pareizāk būtu teikt, ka tagadējās Latgales teritorijā 1930.gadā dzīvoja aptuveni 500 000 iedzīvotāju. Salīdzinājumam - pēc pēdējās (2011.gada) tautas skaitīšanas datiem Latgales reģionā pašlaik dzīvo vairs tikai 304 000 iedzīvotāju.
Neapšaubāmi - jau pagājušā gadsimta 20-tajos un 30-tajos gados bija vērojama tendence Latgales iedzīvotājiem izceļot (galvenokārt) uz Rīgu un pārējiem Latvijas reģioniem (tā laika posmā starp 1925. un 1930.gadu no Latgales izceļoja aptuveni 40 000 iedzīvotāju), taču tad Latgale šādu izceļošanu varēja «atļauties», jo tajā pašā laika posmā Latgalē bija vērojams aptuveni tikpat liels iedzīvotāju skaita dabīgais pieaugums (samērā augstās dzimstības dēļ). Ne velti arī pašreizējie CSP dati uzrāda, ka Latvijā nav nevienas (!) pašvaldības, kurā nebūtu kaut viena Latgales latviešu valodas lietotāja - vismazāk ir Vaiņodes novadā - 8 cilvēki.
Ievērojamu ietekmi - sevišķi uz reģiona nacionālo sastāvu - ir atstājis arī 2. Pasaules karš, tam sekojošā Padomju Savienības okupācija un tās laikā realizētā reģiona industrializācijas politika, kura nozīmēja neizbēgamu viesstrādnieku iepludināšanu ar tai līdzi nākošo reģiona krieviskošanu, kas apjomu ziņā nav salīdzināma pat ar tiem vairākiem iepriekšējiem gadu simteņiem, kuru laikā Latgale atradās cariskās Krievijas sastāvā.
Vēl 1989.gadā Latgales reģionā dzīvoja 422 000 iedzīvotāju. No tiem vairs tikai 166 000 bija latvieši, salīdzinot ar 308 000 latviešu 1930.gadā. Procentuāli tas nozīmē, ka latviešu skaits Latgalē samazinājās no 60% (1930.gadā) uz 39% (1989.gadā).
Valoda
Saistībā ar Latgales latviešu valodas jautājumu ir izdalāmi vairāki interesanti fakti gan attiecībā uz 1930.gada, gan pēdējās tautas skaitīšanas laikā izdarītajiem novērojumiem un pielietotajām metodēm.
1930.gadā gandrīz visi 100% Latgales latviešu runāja tieši latgaliski, to apliecina arī 2011.gada dati, kad vairāk kā 80% no Latgales latviešiem lieto šo latviešu valodas paveidu ikdienā. Pie tam Latgalē šodien varam nereti sastapt kādu krievu, baltkrievu, ukraini vai poli, kas pārvalda tieši Latgales latviešu, nevis t.s. oficiālo latviešu literāro valodu. Netieši līdzīgu situāciju iespējamība ir minēta 1930.gada tautas skaitīšanas datu apkopojumā, sadaļā «Tautība. VIII. Pārskats par pārgrozībām iedzīvotāju nacionālā sastāvā». Tajā, runājot par austrumu pierobežas apgabaliem, norādīts, ka tajos dzīvojošie tautību neuzskata par tik svarīgu un sauc sevi par «vietējiem» vai katoļiem. Runā vienādi labi 2 vai 3 valodās, parasti (Latgales) latviešu, poļu, krievu vai baltkrievu un vienlīdz labi var sevi uzdot par piederīgiem attiecīgajām tautībām. Šādi pagātnes un tagadnes Latgales piemēri pierāda apgalvojumu, ka cittautiešus Latgalē ar latgaliešu valodas palīdzību var integrēt vienlīdz labi vai pat vēl labāk nekā izmantojot oficiālo latviešu literāro valodu.
Jāatzīmē, ka līdz Padomju varas okupācijai arī citu tautību pārstāvji Latgales latviešu valodu izmantoja par pamatu savstarpējā saziņā, tātad faktiskais valodas lietotāju skaits bija tuvs kopējam iedzīvotāju skaitam reģionā. Šādā rakursā statistikas dati ir katastrofāli - Latgales latviešu valodas lietotāju skaits Latvijā samazinājies no 28% uz 8% no kopējā iedzīvotāju skaita.
Par spīti dramatiskajām pārmaiņām Latgales reģiona iedzīvotāju sastāvā un Latgales latviešu valodai postošo laiku, kas, diemžēl, aizsākās jau 1934.gadā un lielākā vai mazākā mērā vēl nav beidzies šodien, visā Latvijā šo valodu ikdienā lietojošo cilvēku skaits pārsniedz Latgalē dzīvojošo latviešu skaitu - 164,5 tūkstoši pret 136 tūkstošiem. Tomēr neko nemainot arī šis skaitlis turpinās sarukt, sevišķi, ja mēs skatāmies uz Latgales latviešu valodas lietotāju sadalījumu pa vecuma grupām. Sīkāk var papētīt: lakuga.lv
Noslēgumā
Vairāku gadu garumā daudzi varēja spekulēt ar pieņēmumiem, cik tad īsti ir tādu cilvēku, kas vēl lieto Latgales latviešu valodu? Vairāk vai mazāk objektīvi, atkarībā no tā, kā tika uzdots un izprasts 2011.gada tautas skaitīšanas attiecīgais jautājums, šobrīd mums ir pirmie statistikas dati, kas reizē parāda šīs dienas neglaimojošo situāciju.
Ir jāsaprot, arī Latgales latvieši izturēja vairāku gadu simtu intensīvo dažādu varu spiedienu, kultūras, reliģiskos, drukas un dažādus citus sociālos ierobežojumus, vienlaicīgi no pirmsākumiem attīstot sev raksturīgo un no pārējiem latviešu apdzīvotajiem novadiem atšķirīgo latviešu valodā un kultūrā. Ja ne Latgales latvieši, tad šodien Latgale vairs nebūtu Latvija. Latvijas nedalāmības pamatā ir Latgales latviešu kultūras (caur to - reģionālās pašapziņas) stiprināšana, kas savulaik gana veiksmīgi ir pierādījusi savu spēju pastāvēt, saliedēt un pretoties jebkādam latviešiem nedraudzīgam spiedienam.
Nevajag uzskatīt, ka Latgalē dzīvojošie latvieši ir «nepareizi», bet jāveicina savstarpēja visu latviešu sapratne par to, ka latviešu valoda un latviskums var būt dažāds. Ja latvietim (neatkarīgi no tā, vai dzīvo Liepājā vai Rēzeknē) trūkst izpratnes par Latgales latviešiem, tad viņam faktiski trūkst izpratnes par sevi - kā latvieti. Būtu labi, ja pārējo kultūrvēsturisko novadu latvieši par Latgales latviešiem zinātu kaut vai ceturto daļu no tā, ko mēs zinām par pārējās Latvijas vēsturi, literatūru... jā, arī pareizrakstības noteikumiem attiecīgajā otrajā latviešu valodas paveidā.
Apsveicama ir Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātā Saliedētības programma, kurā atsevišķa sadaļa veltīta arī Latgalei - tas ir kaut vai neliels, bet tomēr sākums reālai valsts rīcībai atbilstoši Valodas likumā noteiktajam, Kultūras ministrija vasaras sākumā sarīkoja konferenci Vārkavā, uz kuru aicināja speciālistus dažādās jomās, lai apspriestu jautājums, kas saistīti ar Latgales latviešu valodas juridisko statusu, lietojumu plašsaziņas līdzekļos, valodas un kultūras pupularizēšanu un izglītības jomu. Izglītības un zinātnes ministrijā apstiprināšanai iesniegts Latgales skolotāju nevalstiskās organizācijas izstrādātais Latgales latviešu valodas mācīšanas standarts. Jau nākamajā gadā gaidām regulārus raidījumus Latgales latviešu valodā gan valsts televīzijā, gan radio.
Jāapdomā, vai līdzekļi (vismaz to daļa), kas līdz šim tērēti dažādu neefektīvu cittautiešu integrācijas pasākumu nodrošināšanai, būtu lietderīgāk izlietojami Latgales un pārējās Latvijas latviešu savstarpējai integrācijai?
Plašāki secinājumi un konkrēti priekšlikumi noteikti tiks izstrādāti 3.Pasaules latgaliešu saietā un konferencē «Latvejis naatkareibys laiks - Latgolys īspieja voi izniceiba» Rēzeknē šī gada augusta sākumā. Sekojiet līdzi informācijai: lakuga.lv
* Lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, vispirms ir vēlreiz skaidri jādefinē pamatjēdzieni. Ar ko atšķiras latvieši no latgaliešiem? Ar ko atšķiras latviešu un latgaliešu valodas? Termins «latgalieši» aktīvi tiek lietots tikai kopš 20.gs. sākuma, kad to popularizēt sāka Francis Kemps, aicinot ar šo vārdu aizvietot līdz tam tieši Rīgā vairāk lietoto «inflantieši». 1917.gada Lagales kongresa lēmumā ir skaidri rakstīts: »«Mes Latgolas latwiši, apsawinodami ar Wydzemes un Kurzemes latwišim, paturam sowu pašwaldibu, pylnu tisibu pošim nusacit par sewi woludas (..) waicojuma ziniā» («Drywa», 1.05.1917.). Tātad latgalieši ir Latgales latvieši un latgaliešu valoda ir latviešu valoda. Ja skatāmies no Valsts valodas likuma puses, tad Latgales latviešu valoda ir latviešu valodas paveids, tādā gadījumā jāpaskaidro, ka arī šī raksta tapšanai izmantotā, t.s. oficiālā «latviešu literārā valoda» ir latviešu valodas paveids un no likumdošanas skatu punkta nav uzskatāma par vienīgo pareizo valsts valodu.
Ne visi latgalieši dzīvo Latgalē un ne visi, kas dzīvo Latgalē, ir latgalieši. Domstarpības neizbēgamas, ja jēdzienu skaidrojumi atšķiras, nereti terminu «latgalieši» attiecina uz pilnīgi visiem Latgales iedzīvotājiem (neatkarīgi no tautības un lietotās valodas), tā rezultātā rodas ne viens vien pārpratums, tādēļ šajā rakstā pamatā lietoti termini «Latgales latvieši» un «Latgales latviešu valoda» vēl jo vairāk parādot, ka viss latgaliskais ir neatņemama latviešu nācijas vērtība. Latgales latviešu un pārējo kultūrvēsturisko novadu latviešu izpratne par latviešu valodu, latviešu literatūru, latviešu kultūru ir nedaudz atšķirīga, tāpat kā atšķirības ir vēsturiskajā pieredzē, demokrātijas principu attīstībā un pat likumā noteikto tiesību izpratnē. Atšķirības ir arī valodas apgūšanā - ja viena daļa latviešu dzimto valodu apgūst skolā, tad otrai latviešu daļai tā jāapgūst tikai pašmācības ceļā.
