Pasaules kino sēru diena

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/Scanpix

Pirms pieciem gadiem uz mūsu planētas vēl dzīvoja Bergmans un Antonioni... Šī diena kļuva pēdējā abu kinematogrāfijas ģēniju dzīvē. Viņi veidoja XX gadsimta kultūras sejas vaibstus. 30.jūlija rītausmā nomira Ingmārs Bergmans, bet dienas izskaņā aizgāja Mikelandželo Antonioni, portālu «Apollo» informēja festivāla «Baltijas pērle» pārstāvji.

Negaidīti bija beidzies vesels kino laikmets. Kaut kur tur, debesīs, neredzamais Kinomehāniķis aprāva lentu, pārtrauca seansu, izslēdza gaismu.

Diženajiem kinematogrāfijas māksliniekiem piemita apbrīnojamas darbaspējas, neapslāpējama zinātkāre, drosme un aizgrābtība. Nekas nespēja viņus apturēt: ne barga kritika, ne izraidīšana, ne slimības. Kino viņiem nozīmēja visu dzīvi, ne tikai darbu un peļņas avotu. Ar jauna, sava kino radīšanu bija piepildītas viņu dienas, viņu elpošana.

Šie kinematogrāfijas titāni, kuri paveica tik neiedomājami daudz, ir salīdzināmi ar Apgaismības laikmeta māksliniekiem. Tādu vairs nebūs. Autorkino, filozofiskā māksla pakāpeniski izsīkst, pārvēršoties «izzūdošā realitātē». Tikpat kā vairs nav palikuši alkstošie izzināt noslēpumus, «kuri slēpjas aiz īstenības sienām» (Bergmans), «neredzamajā ultra niecīgo parādību pasaulē» (Antonioni).

Visu radošo mūžu viņi bija slepeni sāncenši par līderību kino avangarda jomā. Beidzamajos gados abi dzīvoja noslēgtībā, katrs uz savas salas...

2007.gada 30.jūlijā Antonioni kā allaž snauda savā iemīļotajā krēslā pie televizora. Ziņās paziņoja par Bergmana nāvi. Jau atkal apsteidzis...

Rudenī, godinot M.Antonioni 100 gadu jubileju, festivāla «Baltijas pērle» īpašajā programmā tiks demonstrētas vairākas dižā kinorežisora filmas.

Kannu kinofestivāla prezidents Žils Žakobs (īpaši «Baltijas pērlei»):

»...ir aizgājuši divi kino ģēniji. Viņi aizgāja gandrīz vienlaicīgi, vējainā dienā. Šaubu nav, tas bija visvarenais Vēstures vējš... Bergmans - Antonioni... viena vārds beidzas ar to, ar ko sākas otra vārds. Viens bija no ziemeļiem, no «čukstu un kliedzienu» zemes, no valsts, kur uguns kūst zem ledus, kur fjordi un pusnakts saule, plaši ūdens klajumi un svētdienas dievkalpojumi... starp divām degvīna glāzītēm. Otrs no Eiropas dienvidiem, no Apgaismības laikmeta mākslinieku zemes, kuru caurauž pompozu katedrāļu, spilgtu ziedu tirgu, melodiska akcenta un smieklu īpašā gaisma... Antonioni kļuva par iztēles dzejdari, bet Bergmanā uzplauka dvēseļu speleologs.

No pirmā acu uzmetiena viņiem nebija nekā kopīga. Izņemot īpatnību, ka viņu darbi pakāpeniski sasniedza to kvēli, kad realitāte uz visiem laikiem pārtop mākslā.

Šis jaunais stils, ko iedvesmoja Bergmana teatralizācijas un Antonioni tēlotājmeistarība, pavēra ceļu abstrakcijai un estētiskajam jutekliskumam.

Tēmu nopietnībai vairs nav izšķirošas nozīmes - attiecību slimīgums, laulības krīze, saskarsmes grūtības, emocionālais tukšums, morālā atsvešināšanās, cilvēka misija, autora un viņa darba savstarpējās attiecības, u.tml.

Galarezultātā mēs vērojam tīru mākslu laika plūdumā, kaisles pulsu, skaistuma trīsas un mīlestību pret dzīvi, ko dāvājuši abi dižie pesimisti. Viņi mīlēja dzīvi, sievietes, viņu smieklus un valodu. Šis jautrais, maigais, satrauktais skatiens, ar kuru tika apveltītas mīļotās sievietes, sieviešu saskatīšanās, kurā bija jaušams dzīvības noslēpums, pārvērta aktrišu sejas un siluetus vienā no neaizmirstamākajiem tēliem pasaules kino.

Itin kā šie divi giganti, kuru daiļrade jau sen ierakstīta pasaules kino šedevru lapās, būtu bijuši vienkārši cilvēki, itin kā šis īpašais atainojuma paņēmiens izplēnētu laiku tumsībā... Viņi abi nomira vienā dienā, bet pelnījuši nemirstību...»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu