Apmēram divus gadus kopš Tunisijā sākās «arābu pavasaris» visas pasaules valstis interesē, kas notiks ar šo reģionu.
Aukstais karš vai ceļš uz demokrātiju?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tunisijā, Lībijā, Jemenā un Ēģiptē zināmā mērā izdevās mainīt vecos diktatūras režīmus. Šo valstu iedzīvotāju sapnis nosacīti piepildījies. Vēlēšanās Tunisijā un Ēģiptē uzvarēja islāmisti un grūti prognozēt, kāda tur būs demokrātija. Cerēsim, ka šīs divas valstis sekos Turcijas piemēram. Jemenā notika varas nodošana. Lībijā vēlēšanās uzvarēja liberāļi. Diemžēl, tur joprojām nav izdevies apvienot valsts iedzīvotājus, iespējama valsts sašķelšanās.
Vairāk nekā pusotru gadu zem «arābu pavasara» karoga Sīrijā notiek vardarbība. Gājuši bojā vairāk nekā deviņpadsmit tūkstoši cilvēku. Šeit jāatzīmē, ka Sīrijas situācija krasi atšķiras no iepriekšminētajām valstīm. Eksperti visā pasaulē atzinuši, ka Sīrijas problēma jārisina ļoti uzmanīgi. Arī bijušais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers savās intervijās uzsver šīs valsts specifiku.
Manuprāt, Sīrijas specifika izpaužas tajā, ka tā ir viena no pēdējām Krievijas sabiedrotajām Tuvo Austrumu reģionā. Blakus atrodas Izraēla, ļoti spēcīgs spēlētājs, kas ietekmē Libānas un Palestīniešu teritorijas politiku, tā atbalsta Hezbulla Libānā un Hamas Gazas joslā. Sīrijai ir vienota aizsardzības sistēma ar Irānu. Sīrijā ir dažādas reliģijas, apmēram 70 procenti sunnītu, apmēram 30 procenti – alavīti, šiīti, kristieši, kurdi, utt.
Sīrijas opozīcija nav vienota, pastāv dažādas problēmas opozīcijas pārstāvju vidū, savstarpējās sarunas parasti beidzas ar konfliktiem. Šo neorganizēto opozīciju atbalsta rietumvalstis gan ar ieročiem, gan naudu.
Sīrijas prezidenta Assada režīms būvēts vairāk nekā 40 gadus un ir ļoti spēcīgs. Sīrija visu laiku ir atradusies kara stāvoklī ar Izraēlu, armija tādēļ ir ļoti labi ekipēta un sagatavota. Armijas vadība ir ļoti lojāla prezidenta ģimenei. Assada režīmu atbalsta Krievija, Ķīna un Irāna.
Ņemot vērā faktorus, kas ietekmē varas sadalījumu Sīrijā un Tuvo Austrumu reģionā, šis karš neizskatās pēc cīņas par demokrātiju, bet drīzāk pēc aukstā kara. Vai tas tiešām ir aukstais karš? Kamēr Krievijai, Ķīnai, ASV un atsevišķām rietumu valstīm nebūs vienotas pozīcijas par situācijas risinājumu Sīrijā, neredzu iespējas nekādām izmaiņām tuvākajā laikā. Vispieņemamākais risinājums Sīrijai būtu izpildīt Kofi Annana plānu, kurš diemžēl «miris» rašanās brīdī. Tādā veidā tiktu aizsargāta Sīrijas demokrātija, veiktas reformas un radīta stabilitāte Vidusjūras rajonā, arī saistībā ar Izraēlu un Libānu.
Sīrija pašlaik atrodas pilsoņu kara priekšvakarā. Pēdējās dienās notikušās karadarbības Damaskā un Aleppo, rāda, ka gan opozīcija, gan režīms ir gatavi ilgstošam karam un asinsizliešanai, nerēķinoties ar cilvēku upuriem. Domāju, līdz ASV prezidenta vēlēšanām šā gada nogalē nekādas būtiskas izmaiņas nav sagaidāmas.
Ceļš uz demokrātiju neprasa karu. Tas, kas šobrīd notiek Tuvo Austrumu reģionā, var ietekmēt ne tikai šī reģiona, bet visas pasaules drošību. Tas būtu jāapzinās visiem, kas jebkādā veidā iesaistās Sīrijas jautājumā.