Latvijas olimpiešu «prāta dakterīte»

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

«Neviens vairs nešaubās par to, ka, ja satiekas divi vienlīdz fiziski spēcīgi sportisti, tad uzvarēs tas, kuram ir labāka psiholoģiskā sagatavotība,» norāda Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) sporta psiholoģe Dace Eikena. Londonas olimpiskajās spēlēs pulcējas pasaules labākie atlēti un netrūkst piemēru, kad par medaļām cīnās nevis tie, kuri ir lielāki un stiprāki, bet gan tie, kuri ir psiholoģiski un emocionāli stabilāki. Portāls «Apollo» aicināja uz sarunu LOV psiholoģi, lai gūtu kaut nelielu ieskatu sportistu prāta līkločos.

- Vai LOV psiholoģei ir daudz darba?
- Tas jau atkarīgs no tā, kādā mērauklā to mēra. Darbs ir, paldies. (Smejas) Pilnu darba slodzi šeit nestrādāju, taču, kad sportistiem esmu nepieciešama, tad esmu pieejama.

- Cik zvanus no sportistiem nedēļas laikā saņemat?
- Saprotams, ka tuvāk svarīgām sacensībām, kā, piemēram, olimpiskajām spēlēm, katru dienu ir sportisti, ar kuriem satiekos vai sazvanos. Tomēr darbs norit arī ikdienā. Nav jau tā, ka Olimpiādei gatavojas pēdējā nedēļā. Psiholoģiski tāpat kā fiziski ir jāgatavojas nepārtraukti. Diemžēl vai par laimi - tas ir process. Pilnīgi noteikti sportista rezultātos liela nozīme ir ne tikai fiziskajai, bet arī psiholoģiskajai un emocionālajai gatavībai.

- Kā to iespējams uztrenēt?
- Domāju, ka neviens vairs nešaubās par to, ka, ja satiekas divi vienlīdz fiziski spēcīgi sportisti, tad uzvarēs tas, kuram ir labāka psiholoģiskā sagatavotība. Sportists sevi ir mērķtiecīgi gatavojis konkrētajam startam, nevis aizbraucis uz mačiem ar domu «kā būs, tā būs». Ar dažādu metodiku palīdzību līdz startam ir iespējams vairot motivāciju un pašapziņu. Sportisti olimpiskajām spēlēm arī psiholoģiski gatavojas četrus gadus. Tas nozīmē, ka jau pēc Olimpiādes beigām sportists var peteikt rezultātu, kādu vēlas sasniegt pēc četriem gadiem, un plānveidīgi tam gatavoties

- No sporta psiholoģijas terminiem esmu dzirdējis par vizualizāciju. Ja sportists iedomājas sevi stāvam uz pjedestāla ar medaļu kaklā, vai tas viņam var palīdzēt sasniegt kāroto mērķi?
- Tā būtu lielākā kļūda, jo sportists var parūpēties tikai par procesu. Vizualizēt viņš var to, kā darot, viņš tiks līdz pjedestālam. Domas par stāvēšanu un pjedestāla būtībā nav nekas. Cita lieta - ja tās ir pagātnes atmiņas. Tad tas var būt labs vingrinājums brīžos, kad ir neveiksmju sērija un ir pazudusi «dzirkstele» vai motivācija. Tādā veidā var atgūt sajūtas un radīt vēlmi atgriezties virsotnē. Taču, runājot par vizualizāciju, ikdienā ar sportistiem vairāk runājam par kādas tehniskas detaļas nostiprināšanu atmiņā ar visām sajūtām un ideālu tehnisko izpildījumu.

- Sasniedzot automātismu kustībās?
- Jā. Jebkurā sporta veidā, piemēram, daiļslidošanā vai daiļlēkšanā sportistam neļaus izpildīt kaut ko sarežģītu pirms tas nebūs detaļās izprasts un domās uztrenēts. To izmanto arī nosacīti vienkāršākos sporta veidos.

- Zintis Ekmanis stāstīja, ka bobslejā, pārāk bieži izbraucot trasi, var kaitēt rezultātam...
- Viennozīmīgi, jo būtībā enerģija ir viena. Varētu šķist - nu, kas tur ko atcerēties un domās izdarīt. Taču ir zinātniski pierādīts - ja sportists izbrauc trasi domās, tas ir līdzvērtīgi braucienam realitātē. Ja domās sportists tiešām pareizi brauc trasi, tad viņš patērē tieši tikpat daudz enerģijas kā sacensībās. Domām ir liels spēks! Tādejādi, ja visu dienu domās esi braucis trasi, tad saprotams, ka nonākot sacensībās, sportists jau visu ir «atbraucis» un enerģijas vairs nav. To varētu saukt par «pārdegšanu».

- Ar ko tad atšķiras vai ar ko būtu jāatšķiras sportista un parasta cilvēka prātam?
- Šobrīd man ir iespēja strādāt ar labākajiem individuālo sporta veidu pārstāvjiem Latvijā. Viņiem ir mērķis dzīvē un viņi ir spēcīgas personības. Viņi zina, ko vēlas un neatlaidīgi iet uz to, pārvarot dažādas ikdienas grūtības treniņos.

- Jūs strādājat LOV jau desmit gadus. Vai Jums bija saistība ar sportu pirms sākāt šeit strādāt?
- Tā varētu teikt. Skolas laikā es pati sportoju un man patika. Pēc skolas man dzīvē parādījās citi mērķi, tomēr sports man allaž ir bijis tuvs. Kad radās iespēja strādāt par psihologu ar sportistiem, man tas ļoti patika. Līdz tam biju strādājusi kā bērnu ārsts, bet 2000. gadā pabeidzu maģistratūru klīniskajā psiholoģijā. Pirmā pieredze man bija «Gaiļezera» slimnīcas bērnu psihoneiroloģijas nodaļā. Tā bija liela un smaga pieredze, jo nācās strādāt ar smagi slimiem bērniem un viņu vecākiem. Tad parādījās iespēja strādāt LOV par psihologu un tobrīd nodomāju, ka tas būtu lieliski - darīt to, kas tev patīk, turklāt vēl saņemt par to atalgojumu. Jau studiju laikā biju sākusi interesēties par sporta psiholoģiju, jo bija ārzemju latviešu pasniedzēji, kuri vēlējās veidot spēcīgu psihologu paaudzi Latvijā. Skatījāmies video, kā strādā sporta psihologi, piemēram, Zviedrijā, bet pēc tam braucu uz Sporta psihologu kongresiem un tikos ar kolēģiem, sekoju līdzi, kas notiek pasaulē. Tādēļ neuzskatu sevi par diletantu. Esmu tajā ieguldījusi lielu darbu, taču tajā pat laikā palīdzēt varu tikai tiem, kas saprot, ka viņiem vajadzīga palīdzība.

- Vai tad netrūkst sportistu, kuri atnāk uz saka: «Palīdziet!», lai gan viss jau tāpat ir pašu sportistu galvās.
- Ir drusku citādāk. Ja tiešām atnāk un saka: «Palīdziet!», tad vienmēr būs ko darīt. Taču, ja sportists atnāk un saka: «Treneris man teica, lai pie Jums atnāku», tad ir grūti. Sportists saņem daudz jaunas informācijas, kura ir interesanta, taču tam seko paša sportista smags ikdienas darbs, kad vairs nemaz nav interesanti, jo ir sevi jāpiespiež un jādomā. Ne visi tam ir gatavi.

- Daudzi sportisti noteikti vēlas, lai viņiem iedveš pārliecību par saviem spēkiem, taču tas laikam nav iespējams.
- Pārliecību sportists var iegūt tikai no pozitīvas pieredzes. Taču kaut ko darīt un mainīt var tad, ja sportists pats akceptē to kā problēmu. Protams, pēc burvju nūjiņas mājiena nekas nenotiek, tomēr, izvērtējot sportista mērķus un rakstura īpašības, kopīgi varam saprast, kāpēc viņš ir sportā un kāpēc viņš iegulda milzīgo darbu.

- Ja reiz sportisti ir LOV sastāvā, tad viņi ir augstākā līmeņa atlēti. Kas šo desmit gadu laikā Jūs ir pārsteidzis viņos? Kas viņus vieno?
- Grūti pateikt, bet vairāk vai mazāk tēmas, par kurām runājam, ir vienas un tās pašas. Reizēm ir sajūta, ka tās ir lietas, kuras varēja uzzināt arī skolas vai jauniešu gados. Tās ir vienkāršas lietas, kurām varbūt uzmanību nav pievērsuši arī treneri. Piemēram, sacensībās sportists nekad nedrīkst skatīties konkurentu startus. Ir vairākas nianses, kādēļ to nedrīkst darīt. Tas atņem gan spēku, gan var izmainīt tehnisko izpildījumu kustībās. Kad vienā no semināriem par to atgādināju treneriem, viņi oponēja, ka mēs taču esam atbraukuši no laukiem uz mačiem Rīgā - kā gan lai bērni neskatās? Protams, tā ir pavisam cita lieta - ja esat atbraukuši mācīties. Taču augstākā līmeņa sportistiem tas ir pavisam citādāk.

- Bet, piemēram, šķēpmetēji sacensībās visu laiku pavada savā sektorā un gribot negribot sanāks redzēt konkurentu startu.
- Runa nav tikai par sacensībām, bet arī par video skatīšanos sacensību dienā. Galu galā - kādēļ tu esi šajā sektorā - lai pats sasniegtu savu labāko rezultātu vai paskatītos kā startē konkurenti? Ja skaties, kā konkurents izpilda metienu, tad tīri automātiski dažas tehniskā izpildījuma nianses nosēžas atmiņā. Bet pēc tam, izpildot savu metienu, sāc brīnīties, kas tā bijusi par neierastu kustību. Taču tas ir tikai loģisks iznākums sveša metiena „nokopēšanai”. Tieši pirmās stundas laikā pēc konkurenta starta vērošanas šāds risks ir vislielākais. Pieņemu, ka māksla neskatīties konkurentu startus patiešām ir jātrenē. Visa uzmanība sacensību laikā ir jāpievērš sev un savam izpildījumam.

- Jāapsedzas ar dvieli un jāgaida savs iznāciens...
- Protams, kāpēc ne? Katram ir sava pieeja un katrs var atrast sev piemērotāko.

- Bet kā ir ar mūzikas klausīšanos pirms sacensībām? Vai tas netraucē?
- Ir pat vesels novirziens - mūzikas terapija, pie kā sportists var piestrādāt. Taču tai ir jābūt ļoti individuāli piemeklētai. Bet ne vienmēr sportisti, kuri ir uzlikuši «austiņas», klausās mūziku. Piemēram, Zviedrijā ir pat vesela sistēma, ar ierunātiem atbilstošiem audioierakstiem. Sākumā tie bija paredzēti tikai sportam, bet tagad ir arī biznesam un skolām. Protams, ir labāk, ja psihologs vai pats sportists ierunā šos sev nepieciešamos tekstus, jo tie ir ļoti pārdomāti un katram vārdam ir sava nozīme.

- Vai pēc tam sekojat līdzi to sportistu startiem, kuri nesen pie Jums ir bijuši?
- Jā, protams. Ir sportisti, kuri pēc sacensībām atsūta īsziņas vai piezvana. Arī es aizsūtu apsveikumus.

- Psihologi arī pieļauj kļūdas?
- Protams. Psihologa galvenais uzdevums ir nekaitēt. Visu laiku ir jācenšas iet solīti aiz sportista, jāredz kurp viņš iet un varbūt pat jāvada. Viens no izplatītākajiem iemesliem, kādēļ sportisti nenovērtē psihologa palīdzību un izvēlas turpmāk nenākt, ir tāds, ka manis piedāvātais iekļaujas sportista ikdienā un paliek viņam. Sportistam rodas sajūta, ka tas ir viņa un tagad viņš spēj un zina visu. Kādu laiku tas noteikti tā arī darbosies, taču, ja sportists nemeklēs tālākās pilnveidošanās iespējas un to nenostiprinās, tad ne ilgāk par pusgadu. Pašpārliecināts sportists tajā brīdī, iespējams, pat nesapratīs, kādēļ kaut kas vairs nesanāk.

- Droši vien pati nevarat atļauties kaislīgi just līdzi savu klientu uzvarām un zaudējumiem?
- Ir cilvēcīgā un profesionālā puse. Profesionāli man ir jābūt daudz pārliecinātākai un drošākai nekā es būtu cilvēcīgi. Nekādām šaubām un neziņai nav vietas.

- Vai piedāvājat sportistiem arī kādu specifisku literatūru?
- Sportisi varētu būt lielāki lasītāji. (Smejas) Taču es interesējos par to, ko viņi lasa un kādus psiholoģisko prasmju iegūšanas ceļus izmanto. Pāris grāmatas man ir «aizgājušas», tādēļ tagad cenšos kopēt sportistam iesakāmo lasāmvielu, jo labas grāmatas man parasti nav daudzos eksemplāros. (Smejas) Tomēr ikvienam labāk ir lasīt to, kas patīk, jo tikpat vērtīgas kā psiholoģiskās grāmatas ir pilnvērtīga atpūta un emocijas, kuras sniedz patīkamas nodarbes - laba grāmata vai filma, tikšanās ar draugiem. Ar tiem draugiem, kuri uzreiz neprasa: «Nu, kā tad būs? Kādu vietu izcīnīsi?» (Smejas)

- Ko Jūs iesakāt darīt sportistiem, kuri pēc svarīgiem mačiem nevar aizmigt līdz vēlai naktij, bet jau nākamajā rītā ir jaunas sacensības vai treniņš?
- Pirmkārt, nevajag krist panikā un par visām varēm censties aizmigt, jo tad sākas stress. Svarīgākais ir labi izvēdināta telpa un ērta gulta. Ja cilvēks ir mājās, tad ieteiktu aiziet uz virtuvi un uzvārīt siltu tēju ar medu, bet pēc tam atslēgties no visa un pacensties ne par ko nedomāt. Turklāt jebkurā gadījumā - horizontālā stāvoklī sportists tērē vismazāk enerģijas. Tātad svarīgākais nav aizmigt, bet gan pašam saprast, ka šobrīd atpūšos - esmu maksimāli ērti iekārtojies, un daru sev labāko, ko šobrīd spēju.

- Kādas ir sporta psiholoģijas pēdējo gadu tendences pasaulē?
- Saprotams, ka lielajās valstīs var atļauties izstrādāt veselas sistēmas, kā sportistiem gatavoties olimpiskajām spēlēm. Pagājušajā gadā Eiropas psihologu kongresā poļi demonstrēja savu sistēmu. Viņiem ir pieci olimpiskie centri, kuros katrā sistemātiski un mērķtiecīgi ar sportistiem strādā vismaz desmit sporta psihologi. Poļi pēdējā laikā šajos projektos piesaistījuši arī lielas Eiropas investīcijas, aicinot speciālistus us no visas pasaules, kuri apmāca trenerus un sporta psihologus. Uzskatu, ka tas ir tālredzīgs ieguldījums. Agrāk psiholoģija bija liels noslēpums un sportisti neatzina, ka apmeklē psihologus, taču tagad pasaules praksē tā ir ierasta lieta un neatņemama ikdienas sastāvdaļa Lielajā Sportā.

- Vai pēdējo desmit gadu laikā ir mainījusies treneru un sportistu attieksme pret sporta psiholgiem?
- Domāju, ka ir ļoti labi, ka LOV sportistiem ir iespēja izmantot sporta psihologa pakalpojumus. No otras puses - to varētu darīt regulārāk, biežāk un plašāk. Latvijā Treneri pārsvarā ir gados un ar lielu dzīves pieredzi, tādēļ vairāk paļaujas uz savām zināšanām. Taču uzskatu, ka viņi būtu tikai ieguvēji, ja veltītu laiku arī sporta psiholoģijai. Savulaik organizēju tikšanos sportistiem un treneriem, kurā iepazīstināju ar to, kas ir sporta psiholoģija un ko tā var dod sportam. Viens no treneriem toreiz oponēja, ka sportisti ir jāaudzina kārtīgos fiziskajos treniņos, nevis jāsūta pie psihologa, taču pagāja nepilni divi gadi un redzēju, ka šis pats treneris bija iegādājies grāmatu un studēja sporta psiholoģiju. (Smejas) Un, manuprāt, tas bija viens no iemesliem šī trenera audzēkņu augstvērtīgiem startiem pasaules līmeņa sacensībās turpmākajos gados.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu