Nokrist un piecelties

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Reuters/Scanpix

2010. gada 27. novembrī Latvijas masu medijos parādījās kāds ļoti nepatīkams video, kurā bija redzams Pekinas olimpisko spēļu čempiona [s:42020] sacensībās ASV.

Izmežģīti un lauzti plaukstas kauliņi un sarežģīta, neatliekama operācija vietējā slimnīcā. Sākotnējās prognozes liecina, ka latviešu sportistam ar ģispi nāksies nostaigāt astoņas nedēļas, taču... Paiet piecarpus mēneši. Laika posms līdz maija sākumam bija grūtākais sportista Štromberga mūžā un to, cik grūti viņam klājās toziem, visticamāk, zina tikai viņš pats, treneris Ivo Lakučs un tuvākie cilvēki. Par laimi, arī šoreiz pēc ziemas nāca pavasaris.

«Plkst. 8.00 no rīta saņēmu īsziņu no [fizioterapeita] Mareka Osovska - «dodies uz garāžu, skrūvē riteni un prom uz trasi». Vai krekls un cimdi jau bija sakārtoti un gaidīja? Jā, jau kopš novembra beigām... Lai nu kā - viss kas notiek, notiek uz labu. Arī sportistam tāpat kā mašīnai ir savs noskrējiens. Varbūt vajadzēja pauzi,» pagājušajā vasarā stāstīja Māris.

Kad sportists pēc savainojuma sadziedēšanas beidzot var atsākt treniņus, emocijas dod dzinuli strādāt divtik. Šķiet, reti kurš šaubījās par Māra darbaspējām, taču kritiens nevarēja neatstāt pēdas nospiedumu sportista zemapziņā. Tagad Mārim ir jāvelk līdzi pārējiem, nevis jācenšas noturēt savas pozīcijas. Tomēr tikai astoņus mēnešus pēc kritiena sekoja otrā vieta pasaules čempionātā, kas pārsteidza ne tikai Lakuču, bet arī pašu Štrombergu.

«Kad nokrita barjera, par roku vispār nedomāju. Psiholoģiski patiešām jutos pārsteidzoši labi. Tik ilgi nebiju braucis, tādēļ man nebija ko zaudēt un varēju tikai pārsteigt,» toreiz sarunā ar šo rindu autoru atzina Māris.

Pērnā augusta beigās Štrombergam bija pirmā iepazīšanās ar Londonas olimpisko spēļu trasi. «Trase atstāja divējādu iespaidu. Kā jau jauna trase tā bija grumbuļaina un virāžas vēl nebija nostrādātas. Kopumā trasei nav ne vainas. Nav tik traki, kā šķita pirms tam. Ja nav vējš, tad vispār ir OK,» pirmajos iespaidos dalījās BMX sportists.

Kā ir startēt olimpiskajās spēlēs, kad esi čempiona statusā un zeltu no tevis gaida teju ikviens Latvijas sporta līdzjutējs, zina tikai pats Štrombergs. Pēc ceturtdaļfināla braucieniem Māris atzīst, ka sliktāk vairs nevar būt, tomēr vieta pusfinālā ir izcīnīta. Piektdienas pēcpusdienā Štrombergs nodrošina arī dalību finālā, kurā olimpiskais čempions tiek noskaidrots tikai nepilnās 40 sekundēs.

37,576 sekundes. Tieši tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai apliecinātu to, ko jau zināja pats sportists, bet ko bija tik grūti dabūt no sevis laukā. «Neaprakstāmas sajūtas, grūti tam noticēt. Šīs sacensības man ir visnozīmīgākās, un nekad vairs tik lielu un svarīgu maču psiholoģiskā ziņā man nebūs,» saka nu jau divkārtējais olimpiskais čempions.

Lai gan apzinos, ka Māris saņems simtiem sveicienu un vairums no tiem būs nozīmīgāki, tomēr pozitīvās emocijas laužas uz āru, tādēļ īsziņā nosūtu apsveikumu un piebilstu: «Tu tiešām esi Mašīna!» Taču pēc pāris stundām apdomājos. Nē, Māris noteikti nav mašīna. Ja viņš būtu mašīna, tad jau pāris dienas pēc kritiena atkal būtu trasē un turpinātu dzīt izmisumā konkurentus. Štrombergs ir cilvēks. Sasodīti stiprs ne tikai fiziski, bet arī morāli.

Nokrist un piecelties. Tas ir jāmāk un ne katram tas ir pa spēkam. Mēs lepojamies!

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu