Vai Ivo Lakučs nolems paņemt pauzi? (23)

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

«Ja es būtu zinājis, kāds būs iznākums, tad tās sajūtas varētu aprakstīt šādi - tu sēdi saulainā pludmalē, ir silts laiks, tev apkārt staigā skaistas meitenes, bet tu lēnām malko aukstu alu un izbaudi dzīvi,» par Londonas Olimpiādi stāsta divkārtējā BMX olimpiskā čempiona Māra Štromberga treneris Ivo Lakučs. «Ja vien nebūtu tas uztraukums, kura dēļ nejūti silto laiku, neredzi skaistās meitenes un arī alus nav auksts.» Par ceļu no sakņu pagraba līdz olimpiskajām zelta medaļām un par sajūtām, kuras ir svarīgākas par slavu un naudu.

- Pirms pusotra gada Māris gaidīja ziņu no ārstiem, lai beidzot saņemtu atļauju atsākt treniņus. Vai tobrīd spēji iztēloties, ka pienāks 2012. gada 10. augusts, kad Štrombergs kļūs par divkārtēju olimpisko čempionu?
- Es biju pozitīvs, jo tas bija jauns izaicinājums un viss bija jāsāk no nulles. Vienīgi tobrīd bija baigais škrobis, ka atveseļošanās procesa sākumā netika pamanīta vaina plecā, bet pēc tam pārāk agri atļāva sākt nodarbināt roku, tādēļ atlabšana ievilkās. Sākumā likās, ka rokas traumu sadziedēs astoņās līdz desmit nedēļas, bet sacensību apritē varēs atgriezties pēc pusgada, taču sanāca, ka pēc pusgada Māris tikai atsāka treniņus. Par to biju pikts. Ja kādreiz tas atkārtosies, tad zināsim, ka obligāti jāveic pilnīgākas pārbaudes. Es jau sākumā teicu - ja ir tāds kritiens kā Štrombergam, tad tas ir nopietni. Par laimi, iekšējie orgāni nebija cietuši, bija tikai norautas saites plecam.
Nedomājām tikai par Olimpiādi. Uzstādījums bija braukt šeit un tagad, tādiem kādi pašlaik esam. Protams, mērķis bija sasniegt maksimumu uz olimpiskajām spēlēm, tādēļ dažas treniņu metodikas atstāju beigām, lai tas viņam būtu kā patīkams pārsteigums.

- Droši vien arī tu tagad esi «uz izķeršanu»? Ko parasti tevi jautā?
- Par sajūtām, vai esam noticējuši, bet pārsvarā jautā par dialogu, kāds mums bija ar Štrombergu ceturtdaļfinālu laikā. Tāpat jautā, vai mums bija taktiskais plāns sākumā nebraukt pa pirmajām vietām.

- Nu tad jāatbild apstiprinoši!
- Lai kā man gribētos tā teikt, jo tas paceltu manas akcijas, tomēr tā nebija. (Smejas) Ar tādām lietām nejoko. Pamats jau bija ielikts, taču nenāca ārā līdz pat finālbraucienam. Māris bija uz to spējīgs visos braucienos, taču stress un smagums uz pleciem bija ļoti liels, jo visi gaidīja uzvaru un jebkura cita vieta būtu solis atpakaļ. To varēja pamanīt viņa braukšanā. Taču pozitīvi bija tas, ka es redzēju - viņš brauca labāk nekā jebkad, trūka tikai rezultāta.

- Māris teica, ka viņam labi izdevās izbraukt tās vietas, kuras parasti nesanāca, bet neizdevās realizēt savus trumpjus.
- Jā. Finālā jau bija redzams, uz ko viņš ir spējīgs. Treniņos viss bija kārtībā, adaptējās viņš labi. Man bija pārliecība - ja viņš aizies pa priekšu, tad visu izdarīs perfekti. Tā arī notika. Kad viņš nāca ārā uz trešo taisni, varēju ieskatīties viņam acīs. Es redzēju, ka Māris izskatās mierīgs un mērķtiecīgs. Bija svarīgi, lai viņš «nepeld» vai acis nešaudās.

- Saki godīgi, kurā brīdī tu kā treneris saprati, ka Štrombergs izcīnīs zelta medaļu?
- Es nekad nesaku Hop! pirms neesmu pārlecis grāvim. Tikai brīdī, kad Māris šķērsoja finiša līniju, es sapratu, ka viss ir izdarīts. Jau iepriekš sevi biju noskaņojis nevis rezultātam, bet brauciena kvalitātei. Redzot kā viņš brauc, es zināju, ka viss ir kārtībā. Tik labi viņš nekad nebija braucis, varēja neizturēt tikai psiholoģiski. Varbūt tāpēc nemaz nebiju uztraucies, jo pozitīvās iezīmes neļāva negatīvajām nākt uz āru.

- Štrombergs esot tev teicis, ka «tā taču nevar būt, ka BMX var uzvarēt divās Olimpiādēs pēc kārtas». Kā izdevās pārraut šīs psiholoģiskās važas?
- Redzi, ja tu tā domā, tad droši vien tā nenotiek. Karjeras laikā viņš bija aizstāvējis tikai divus titulus - vienu ASV un Latvijas Olimpiādē. Zinot BMX, uzvarēt divreiz pēc kārtas ir grūti. Divus gadus atpakaļ padzirdēju par vienu sportistu snovborda krosā, kurš klupdams, krizdams tomēr uzvarēja divās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas. Tad man kļuva skaidrs, ko es Mārim rādīšu. Iepriekšējā vakarā pirms fināla Londonas Olimpiādē, viņam parādīju šo video.

- Pēc finiša līnijas šķērsošanas Māris esot bijis iztukšots. Kādas bija tavas sajūtas?
- To nevar aprakstīt vārdiem. Labi padarīta darba sajūta.

- Vai šī sajūta vēl ilgst?
- Tagad jau parādās citas sajūtas. Bet tās sajūtas nevar ne ar ko salīdzināt. Tā ir sporta jēga. Ne jau nauda un slava, bet gan sajūta, ka esi tik daudz darījis, mērojis šo ceļu un tagad saproti, ka tas bijis pareizs - šodien un šeit biji labākais. Mēs esam spēcīgākie!

- Vai var izvēlēties trīs vārdus, kuros aprakstīt to emociju gammu, kādu piedzīvoji tajās piecās dienās Londonas olimpiskajās spēlēs?
- Zini, kā ir. Ja es būtu zinājis, kāds būs iznākums, tad tās sajūtas varētu aprakstīt šādi - tu sēdi saulainā pludmalē, ir silts laiks un ūdens, tev apkārt staigā skaistas meitenes, bet tu lēnām malko aukstu alu un izbaudi dzīvi. Ja vien nebūtu tas uztraukums, kura dēļ nejūti silto laiku, neredzi skaistās meitenes un arī alus nav auksts.

- Bet tagad jau atceries tikai labo?
- Varu likt roku uz sirds un teikt, ka organizētības ziņā šis bija augstākais līmenis. Latvijas Olimpiskā komiteja bija lieliski noorganizējusi braucienu, transportu, nokļūšanu sacensību vietā, dzīvošanu un sagaidīšanu. Nebija uzmākšanās ar jautājumiem, kā nu būs?

- Māris gan teica, ka Pekinā viņam patika labāk...
- Viņš vienkārši nebija savā ādā, jo viņam bija liels atbildības slogs. Lai ko viņš teiktu, arī es viņam norādīju: «Vecīt, ja tu saki «visi saka, ka esmu nervozs, bet es tāds nejūtos», tad tā ir pirmā pazīme, ka esi nervozs, jo tev liekas, ka VISI to piemin.» Mārim patīk sacensības izbaudīt, taču Londona tas nebija iespējams.

- Klau, tu teici, ka BMX attīstībai Latvijas uzvara par labu nenāktu. Kāda ir BMX pasaules reakcija uz Štromberga uzvaru?
- Reakcija ir diezgan piezemēta, un tā noteikti nav tāda, kāda tā būtu, ja uzvarētu amerikānis vai austrālietis. Saprotams, ka ar Štromberga uzvaru neviens nelielās. Visi paceļ rokas un atzīst Štromberga pārākumu. Nekādus reklāmas ruļļus neviens netaisa.

- Tagad laikam ir īstais brīdis runāt par to, kādam Latvijas BMX jāizskatās nākamajos četros gados?
- Ir pienācis laiks audzināt nākamo BMX paaudzi, kuri nāks pēc Štromberga un startēs kopā ar Edžu Treimani un Rihardu Veidi. Tāpat ir jāmeklē jaunās gvardes «zelta šūna», kas varētu startēt Olimpiādē pēc astoņiem un 12 gadiem. Otra lieta - ir jāaudzina treneri un jāpaplašina treneru brigāde, jo pēc astoņiem vai 12 gadiem es varētu jau būt iztukšots. Tādā līmenī, kā tagad, mēs ilgi nenoturēsimies. Līdz 70 gadu vecumam es uz katru Olimpiādi neaizvedīšu pa trim BMX sportistiem. Kas nepieciešams? Jāstrādā. Ir jārada iespējas un jāsaredz cilvēki, kuri būtu gatavi uzņemties šo darbu.

- Sauc lietas īstajos vārdos - ar sakņu pagrabu drīz vairs nepietiks.
- Vēl nesen par to runājām. Šis sakņu pagrabs nav slikts un šogad tur trenējās visa Latvijas BMX olimpiskā komanda, ieskaitot Māri. Apstākļi tur ir diezgan drausmīgi, taču tur ir specifiskais, melnais darbs. Lai arī kā Māris to negribēja, viņš tur brauca un darbojās. Visi tur trenējāmies, līdz kamēr sasniedzām līmeni, kad varējām jau iet ārā un braukt normālās trasēs. Tā ir leģendāra vieta un diez vai kaut ko labāku varētu uztaisīt. Vienīgi apstākļus varētu nodrošināt cilvēcīgākus, jo, kad braucām tur trenēt startus, ņēmu gāzes balonus un īrēju sildītājus, lai ziemas lielajos mīnusos dabūtu vismaz +5 grādus.

- Tātad vajag vienu BMX trasi zem jumta?
- Redzi, Ventspilī tagad būvēs slēgto kompleksu ar BMX trasi, bet... Vai tu domā, ka tagad visi valmierieši brauks dzīvot uz Ventspili? Tāpēc jābūt reāliem. Valmierā ir cilvēki, mēs veidojam šī sporta veida ģimeni. Tad attīstām BMX šajā reģionā. Ja Ventspilī nebūs entuziastu, tad trase stāvēs tukša un noplaks. Protams, var jau būt, ka tieši Ventspilī izaugs nākamais Štrombergs, taču Latvijas riteņbraukšanas nesenā vēsture rāda, ka šajā sporta veidā visi nākuši no Valmieras puses.

- Tu minēji, ka jāaudzina arī jaunā treneru paaudze. Kā tu to iztēlojies? Vai gribētu, lai kāds nāk pie tevis un strādā kopā?
- Jā. Varētu trenēt kopā ar mani, iegūt zināšanas. Ja skatos egoistiski, tad man nevienu nevajag un es maucu, kamēr man ir iekšā, bet, ja raugāmies nākotnē, tad nepieciešams treneru korpuss. Tas nav vienas dienas vai četru gadu darbs - tai būtu jābūt sistēmai. Ar laiku savas idejas rastos arī viņiem un mēs varētu apmainīties ar tām.

- Vai no ārzemēm jau esi saņēmis piedāvājumus?
- Izvērtēšu visus piedāvājumus. Kā saka mani draugi, ir pienācis laiks arī man padomāt par sevi un ģimeni, jo līdz šim daudz esmu upurējis. No otras puses - pieņemt jaunu izaicinājumu būtu visvienkāršākais, taču tā atkal būtu mešanās iekšā, kamēr vēl neesmu izbaudījis sasniegto. Tagad vēlos padzīvot savai ģimenei, jo šajā lauciņā neko daudz neesmu izdarījis. Ir jānodrošina bērniem viss nepieciešamais, bet bez finansējuma to neizdarīt.

- Pats jūti, cik ilgam laikam tev vēl pietiks degvielas?
- Ja mierīgi apsēstos un strādātu bez lieliem sasniegumiem, tad varētu «vilkt» vēl ļoti ilgi, turklāt kaut kādi rezultāti jau būtu. Bet, ja gribu kāpt sev pāri un censties sasniegt maksimumu, tad ilgi nevar «pavilkt» un ir nepieciešama atpūta. Vai tagad tam ir pienācis laiks? To tā nevar pateikt. Ja man tagad jautā par 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, tad varu atbildēt šādi - ja redzēšu, ka, neskatoties uz grūtībām, ceļš pretī mērķim man sagādā prieku, tad es to uzņemšos un darīšu. Turpretī ja būs šaubas, tad neredzu tam jēgu.

Komentāri (23)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu