Ivars Vasaraudzis atklāti par ralliju, līdzjutējiem un kritiķiem (21)

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: M.Lācis/Apollo

Ar vienu no labākajiem Latvijas rallija braucējiem Ivaru Vasaraudzi tikties bija plānots jau krietni senāk, taču, kā tas bieži mēdz būt, nesanāk un nesanāk. Par Ivaru rakstīts ir daudz, bet pēdējā laikā iestājies neliels panīkums. Vārdu «panīkums» šajā intervijā lieto arī pats sportists, tiesa gan, nevis apzīmējot sevi šobrīd rallijā, bet gan runājot par nākotnes perspektīvām šajā sporta veidā pie mums. Pilots atzīst, ka Latvijā kritiķu netrūkst, taču viņš nav apvainojies uz kādu, kurš viņa virzienā veltījis skarbākus vārdus. Ivars tikai paņēmis to, ko viņam devusi dzīve. Un taisnība vien ir - grēks neizmantot šīs iespējas.

- Lasot informāciju par tevi, tu allaž tiec pieminēts kā vairākkārtējs Latvijas čempions, bet retu reizi parādās virsraksti, cik un ko esi uzvarējis. Tiekam skaidrībā – cik Latvijas čempiona titulu tev īsti ir?

- (Domā). Esmu seškārtējs Latvijas čempions, laikam, gada beigās mums iedod nozīmītes un tādas man ir sešas (smejas). Vēl ir divi gredzeni, vienu dabūju 2006., otru – 2010. gadā, bet paralēli tiem divreiz esmu ieguvis Latvijas kausu. Paņēma čempiona izcīņu nost, atstāja kausa izcīņu, kopvērtējumu nevērtē. Var teikt, ka kopā astoņi tituli desmit gados.

- Cik rallijus esi uzvarējis? Šāda statistika tev ir apkopota mājās?

- Neesmu skaitījis gan, mājās jāsaskaita tad kausiņi. Pierakstus neesmu veicis, šādā ziņā esmu slinks.

- Kurš šis gads ir pēc kārtas, kad esi rallijā?

- Es šo neskaitu par sezonu, jo patlaban nebraucu, bet kopumā rit divpadsmitais gads. 2000. gadā mans pirmais rallijs bija Talsos, bet pēdējais Latvijas čempiona tituls man izcīnīts 2010. gadā ar Pēteri Spredzi.

- Kuri rallijā ir labākie gadi pilotam?

- Kādreiz ap 30 līdz 35, bet pēdējos gados tendence rāda, ka labākie gadi ir ap 25. Lai gan, skatoties uz Sebastjanu Lēbu, to nevar teikt nu nekādi, bet jebkurā sporta veidā tagad jau vari sākt no 18 gadiem, ap 25 gadiem esi labā formā un viss ir tavās rokās. Ja ir nauda, kas tev palīdz nodrošināt tehnisko pusi, tad jādod virsū. Piemēram, Mads Ostbergs, kuram ir 24 gadi, brauc pasaulē pirmajā sešiniekā, arī Jari Mati Latvala. 2003. gadā viņš sāka tā nopietni braukt, mēs kopā braucām vienā ziemas rallijā Igaunijā, toreiz viņam bija 17 gadi un viņš uzvarēja ziemas sacīkstēs.

- Tad tu esi jau savas karjeras norietā...

- Gluži tā negribētos teikt (smejas). Es esmu varbūt vecākajā ešelonā, tam visam otrā pusē, ja tā var teikt. Ar gadiem uzkrāj pieredzi, brauc savādāk vai arī daudzas lietas dari savādāk, neskrien ar galvu sienā. Es patiesībā vēlu sāku braukt, 28 gados.

- Tu uzreiz apsēdies pie stūres? Blakus krēslā arī esi sēdējis?

- Jā, pie stūres sēdēju no pirmās dienas. Esmu iejuties arī stūrmaņa lomā, bet ne sacensībās. Ja vēlētos sēdēt blakus, domāju, atrastu kādu pilotu, bet ņemot vērā, ka pie stūres ir pavadīts ilgs laiks un ir izpratne par auto vadīšanu... Es pat pa ielu braucot nevaru īsti nosēdēt blakus, kur nu vēl sacensībās (smejas). Ja man būtu jālasa stenogramma un jāuzticas pilotam, nāktos par to ļoti padomāt, vai esmu tam gatavs.

- Cik pats daudz saproti no auto uzbūves un iejūties mehāniķa ādā? Ir lietas, kuras droši vien māki salabot, bet tajā pašā laikā specifiskas nianses noteikti prasa palīgā gudrākas galvas.

- Elektronika, protams, nav mans lauciņš. Tajos laikos, kad apguvu tehniku, viss vairāk vai mazāk bija mehānisks. Vadības blokus neaiztieku, bet tas nenozīmē, ka to nevar iemācīties apgūt. Latvijā ir pietiekami daudz braucēju, kuri seko līdzi programmatūrām, analīzē un tā tālāk. Manā gadījumā to dara inženieris, kurš ir speciālists šajā jomā, un tas ir viņa darbs. Arī jautājumos par tehniku man nav nepieciešamības jaukties, bet tajā pašā laikā nav problēmu saremontēt vismaz savas automašīnas. Ja ir laiks un gribēšana, to daru. Kad 2006. gadā pirmo reizi braucu ar WRC auto, biju devies uz «Mitsubishi» Ralliart, tagad «MML sports» bāzi Anglijā, kur vajadzēja iziet īso ievadkursu par WRC automašīnas tehnisko uzbūvi. Izrādīja man visu - kur un kas atrodas WRC automobīlī, kas jādara dažādās situācijās, bija pašam jānoskrūvē, jāpieskrūvē dažādas detaļas, lai zinātu, kā rīkoties sacīkšu laikā, ja nu kas notiek. Pie mums tam gan neatliek laika, bet pasaules čempionātā to var paveikt, jo laiks starp ātrumposmiem to pieļauj. Kādā no pārbraucieniem rezerves daļas vari nomainīt pats.

- Pieminēji WRC mašīnu. Tu laikam esi pirmais, kuram Latvijā sanāca braukt ar to. Vai arī es kļūdos?

- Ar tāda līmeņa WRC auto, kāds ir mums, es esmu laikam pirmais, kurš brauc Latvijā. Vēl Raimonds Kisiels brauc ar tādu pašu mašīnu. Bet pirms mums Matīss Mežaks ar Arni Roni brauca ar «Ford Escort» WRC. Negribu samelot, bet šķiet, ka tas bija 2003. gadā. Tobrīd mēs vēl braucām ar A grupas auto, kuram A grupas motors, bet N grupas piekare. Matīsu vajadzēja ķert rokā, viņam bija laba tehnika, bija interesanti. Bet Baltijā soli mums priekšā, kā jau ierasts, bija igauņi, nerunājot par Marko Martinu, kurš jau bija cita mēroga braucējs. Margus Murakas 2001. gadā brauca ar «Toyota Corolla» WRC auto, Urmo Āva brauca ar «Ford Focus» WRC, tobrīd tie bija vieni no jaukākajiem rallija aparātiem Baltijā.

- Bet, Ivar, tu no šīs mašīnas esi «izspiedis» visu? Tu zini, ko nozīmē baukt ar WRC, esi to sajutis un vari teikt, ka esi sasniedzis zināmu latiņu? Kādā līmenī esi ticis ar šo auto un ko no tās esi sapratis?

- «Izspiedis»... tā, lai teiktu, ka esmu paņēmis no šā auto visu, nē, neesmu, noteikti nē. Jā, kaut kādu latiņu esmu sasniedzis, bet ne maksimumu. Lai cik amizanti neliktos, treniņi un to process ir stipri par īsu un maz. Es pirms sacensībām veicu tikai nelielus testus, lai atsvaidzinātu iemaņas un izjūtas. Ja man būtu jābrauc pasaules čempionātā ar līdzīgu, bet uz šo brīdi jau cita tipa WRC mašīnu, būtu ko ņemties un cīnīties ar sevi. Mašīna ir laba un ātra, bet ir pilots, kuram jāmāk izmantot no tās visi 100 procenti, vismaz 95. Jāstrādā ar sevi, jāveic dažādi testi sevis un braukšanas pilnveidošanai Tas ir vesels kopums, bet mēs tam piegājām primitīvi. Ir auto, rūpnīcas pieredze nāk līdzi, bet katram braucējam ir savs stils – viens bremzē ar kreiso kāju vairāk, cits mazāk, vel kāds - nemaz. Viens brauc plašās sānslīdēs, cits taisnāk, katram ir savs stils un veids, kā sasniegt maksimālo ātrumu un rezultātu. Automašīnas regulējumi jāpielāgo savai braukšanas manierei, jo, kas man ir labi, tas citam var nederēt.

- Tu teici «strādāt ar sevi». Ko tas nozīmē rallijā?

- Šajā gadījumā tas ir domāts - strādāt pie izjūtām attiecībā uz mašīnu, stenogrammas pilnveidošanu, rast pilnīgu izpratni par to, ko vēlies pateikt, pierakstot trasi, kā to visu dzirdēt no stūrmaņa. Tas nāk kopā ar braukšanu, rakstīšanu, ekipāžas savstarpējo pielāgošanos un svarīgs ir arī komandas darbs. Stūrmanim jāzina, kurā brīdī padot vajadzīgo informāciju, ja būs par vēlu vai par ātru, man nāksies bremzēt un zaudēsim sekundes.

- Šīs uzskaitītās lietas prasa laiku.

- Un ļoti daudz. Visā tajā stāstā mēs esam absolūtie amatieri Latvijā. Vistuvāk pusprofesionālam līmenim ir bijuši Neikšāni, viņi šo lietu ņēma ļoti sirsnīgi un nopietni. Jānis Vorobjovs diezgan daudz laika pavada braukšanā un rallija virtuvē, vēl daži braucēji ir. Mēs braucām no sacensībām uz sacensībām, uzklausījām cilvēku stāstus, fantāzijas no malas, cik mēs daudz trenējamies un tā tālāk (smejas).

- Esmu dzirdējis tādas runas no cilvēkiem, ka Ivars Latvijā var tikai ar WRC mašīnu braukt pa priekšu un uzvarēt, lai pamēģina ar N grupas auto pacīnīties par pirmajām vietām. Ko tu šiem komentētājiem varētu pateikt? Tev ir kādi pretargumenti, vari atspēkot viņu uzbrukumus?

- Mums ir ļoti daudz zinātāju – hokejā par «Dinamo» spēlētājiem visiem ir viedoklis un visi zina, kā jāspēlē, daļa skatītāju par daudzām lietām un par pašu sportistu zina labāk nekā pats sportists. Bet kādēļ viņi nav sportisti, kādēļ viņi nebrauc, nespēlē hokeju augstā līmenī? Neviens nav atnesis spainīti ar naudu un teicis: «Lūdzu, brauc.» Visi vairāk vai mazāk ir situšies cauri, lai pie tā visa tiktu, noniecināt ir visvieglāk, ar taustiņu palīdzību mēs visi esam eksperti, bet tikko ir kaut kas jāpaņem rokās... Nav man, ko atspēkot. Pietiekoši ilgu laiku esmu tajā virtuvē. Līdz 2006. gada rudenim esam braukuši ne ar WRC auto un līdz tam laikam man jau bija četri tituli. Šodien par vecākiem braucējiem, kuri brauca astoņdesmitajos vai vēlāk, nerunā un neraksta, jo nav informācijas, bet viedoklis jau tāpat ir. Tie, kuri ir eksperti, tolaik vēl nebija dzimuši. Man par to nav jāuztraucas, es zinu, ko es varu, nevienam nesaku, ka esmu pasaules čempions vai arī no sērijas «ja es būtu vai man būtu». Ar Valda Spredža un «Skandi motors» palīdzību ir bijusi iespēja braukt gan ar A, gan N grupas «Mitsubishi», gan ar «Mitsubishi» WRC mašīnu. Parādiet vienu rallistu, kurš atteiktos braukt ar WRC, jo redz, būtu pirmais un tas nebūtu interesanti. Vairāki braucēji Baltijā ir īrējuši šīs mašīnas, bet pirmā vieta ir viena. Lūdzu, sakrājiet naudu un pamēģiniet, ir visas iespējas būt pirmajam Latvijā vai kur citur. Par tevi rakstīs visas avīzes un portāli. Tas nav kosmoss naudas izteiksmē.

- Ar kādu summu šāda spēkrata iegādei jārēķinās?

- Ja gribas būt vienkārši braucējam, necerot uz augstiem rezultātiem, tad vajag sakrāt 30-35 tūkstošus eiro, cena atkarīga no kilometrāžas, un būs WRC auto uz vienu sacīksti ar visu komandu. Būs iespēja izpausties pēc pilnas programmas (smejas). Daudzi noteikti teiks, kur lai dabū šādu naudu, bet tas atkal ir darbs, jāņem rokās savs plāns, jāiet pie sponsoriem un jāstāsta, kas tu esi, ko tu vari.

- Ar ko saistīta tava nepastāvīgā braukšana?

- Visu nosaka finanses, arī krīze, kas skāra auto līniju un tirdzniecību. Spert soli atpakaļ tikai, lai brauktu... Jāmin arī tas, ka tomēr desmit gadi ir pavadīti šajā visā pasākumā. Nevarētu teikt, ka izvērtēju, kur braukt, kur nē, daudz ko nosaka nauda. Tagad varbūt ir citas prioritātes, jāsakārto citas lietas, dzīve rādīs... Ķiveri uz nagliņas uzkāris neesmu. Pamēģināju nesen izmantot «Motors 929.lv» komandas piedāvājumu pabraukt ar «Volgu» un iegūt citu pieredzi. Bija ļoti jautri. No autosporta jau tālu neaiziešu, cenšos palīdzēt jauniešiem rallija «O kartes» akadēmijā, pabraucu kādās sacīkstēs un tā tālāk. Skaidrs, ka kādā brīdī varbūt būs tukšums, jo kaut kad jau braukt beigs Neikšāni, Jānis Vorobjovs, Aivis Egle, bet pilnīgi tukša vieta jau nepaliks. Varētu būt, ka iestāsies panīkums, jo cilvēki redzēs, ka trasēs nav īsti uz ko skatīties, bet ceru, ka tā nebūs.

- Tu runā par panīkumu, bet prakse rāda, ka esam uz pareizā ceļa un līmenis iet uz augšu. Ralliji notiek, tos apmeklē prāvs skaits līdzjutēju un piesaistām arī viesu braucējus.

- Ar kaut ko ir jāpaņem skatītājs un, protams, ka nāks skatīties uz čali, kurš ir ar vārdu, salīdzinās viņu ar pašmāju braucējiem. Būs ko apspriest, par ko runāt. Ne visiem ir iespēja aizbraukt uz ārzemēm un pavērot sacensības tur. Ir forši, kad var labus braucējus redzēt šeit, kā viņi spēkojas ar latviešiem. Mēs attīstāmies normāli, organizatoriskajā līmenī Baltijā Latvijas ralliji ir vieni no labāk organizētiem, izņemot Igaunijā, kur Otepes apkaimē rīkotais ir ļoti augstā līmenī. Tur ir liels budžets un arī valstiskā līmenī nāk pretī organizatoriem. Pie mums brauc daudzi krievu piloti. Protams, daudzi no viņiem ir biznesa braucēji, bet masveidību dod un atstāj naudu šeit. Ja paņemam malā ārzemju braucējus, tad redzam, kā tā krīze ir skārusi tehniskos sporta veidus. Ja kādreiz latviešu braucēji bija ap 50, tad šobrīd ap 20-30. Un, ja paņemam nost rallijsprinta braucējus, kuri piedalās par mazāku budžetu, tad paliek skumīgi.

- Vairāk vai mazāk, bet rallijs ir privāts pasākums.

- Tieši tā, tikai uz entuziasma pamata, ar atsevišķu kompāniju līdzdalību, par ko viņiem paldies. Dzīvojam stereotipu valstī, kad aizejam pie uzņēmumiem un vai nu mums netic vai nemākam parādīt, ko tas iegūtu, ja atbalstītu. Jā, tirgus mums nav liels, visiem nepietiek, diemžēl. Bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka uzņēmējs savu naudu ir gatavs ieguldīt citur, nevis rallijā vai kādā citā sporta veidā. Zinu, ka ir atsevišķi uzņēmēji, kuri gatavi atbalstīt un atbalsta braucējus un komandas, un līdz ar to viss uzņēmums «slimo» līdzi šai komandai.

- Kam jānotiek, lai Latvijā sarīkotu WRC posmu? Tas vispār ir reāli iespējams tuvākajos gados?

- Ceļi mums ir, bet Latvija WRC ir par mazu. Bija plāns taisīt Baltijas posmu, iekļaujot Poliju, Lietuvu un Latviju, bet vienai valstij uztaisīt ir pagrūti. Jāiegūst WRC licence, jāiet pie valdības, jo skaidrs, ka tam jānotiek ar valsts atbalstu. Vai privātajiem uzņēmējiem tikai par savu naudu jāreklamē valsts? Un atkal varam kaut nedaudz, bet paskatīties uz Igauniju, kā viņi prezentē savu valsti un sporta notikumus savā valstī. Ieguvēji no tā ir visi – valsts un uzņēmēji. Motokrosā mums tas pagaidām izdodas, bet rallijā WRC posma licences cena ir lielāka, darba process, loģistika ir krietni vien sarežģītāka un finansiāli smagāka.

- Tev karjeras laikā ir bijusi iespēja pārstāvēt kādu ārzemju komandu, atrasties tuvumā rūpnīcas komandai? No ārvalstīm interese ir bijusi Interese par Ivaru Vasaraudzi?

- Interese kā par sportistu nav bijusi. Domāju, lai par mums kāds interesētos, ir jābūt vai nu labam sportistam un ļoti, ļoti labiem kontaktiem ar aģentiem konkrētā sporta disciplīnā, vai arī galvas tiesu pārākam par citiem. Ir arī cits variants... Ar diezgan prāvu naudas somu tu būsi gaidīts katrā komandā. Kad būvējām Somijā savu «Mitsubishi», bija iespēja pataustīt īstu aktuālā laika WRC automašīnu, tas bija 2003.gadā. Arī ar Jari Mati-Latvalas tēvu sanāca iepazīties. Protams, dzīvē šīs lietas jau redzētas bija daudz agrāk, apmeklējot Somijas WRC čempionāta posmus, bet pa īstam «paraustīti kloķi» sanāca tikai tad. 2008. gadā piedalījāmies «Castrol» rīkotajos futbola mačos, kur uzvarējām un radās iespēja apmeklēt WRC posmu Vācijā. «Castrol» ir «Ford» komandas atbalstītājs, mēs bijām uzaicinātie viesi, varējām tikt tuvāk klāt tai virtuvei un paskatīties, kas notiek pie viņiem. Varēju salīdzināt, kas ir «Mitsubishi» nometnē, bet kas – «Ford».

- Bet WRC rūpnīcas komandu skaits pēdējos gados ir strauji krities. Nav vairs «Mitsubishi» , «Subaru», «Seat», «Škoda» «Hyundai» «Suzuki» un citas komandas.

- Uz šo brīdi ir divas pilnvērtīgas rūpnīcas komandas – «Citroen» un «Ford» ar daļēju rūpnīcas atbalstu. Nākamgad nāks klāt «Volkswagen», iespējams, ka «Mini» sakārtos savas lietas. Prieks dzirdēt, ka «Toyota» vēlas ielīst atpakaļ šajā virtuvē. Kad 1998. gadā biju uz WRC posmu Somijā, tad piedalījās vismaz septiņas rūpnīcas komandas, kur katrā bija vismaz divi braucēji. Čempionātā uz starta izgāja 20-30 WRC mašīnas. Ja šobrīd nebūtu daļa privāto braucēju, tad skats arī būtu skumjš.

- Tu sevi pieskaiti pie vasaras vai ziemas braucējiem?

- Nedalu to tā. Man patīk braukt gan ziemā, gan vasarā, bet iemaņas pamatā apgūtas ziemā. Savu auto izjūtu attīstu ziemā ar riepām bez radzēm. Bijām grupiņa domubiedru ar «Audi» mašīnām, pēc darba tikāmies un trasē taisījām visādus «pekstiņus».

- Nav bijusi doma no rallija aiziet, piemēram, uz šoseju?

- Nē. Uz šoseju noteikti nē, autokross mani arī neuzrunā, lai gan ar autosportu pirmā saistība sākās ar autokrosu, kad skrūvēju mašīnas. Šoseja ir forša, filigrāns sports veids, bet nav tā, ka gribētu braukt tur. Bet - nekad nesaki nekad. Pērn bija piedāvājums pabraukt ar bagiju, Jāņa Broka komanda piedāvāja, tad kopā ar Caunēm pabraucām Bauskā Eiropas čempionāta posma laikā. Teikšu tā, ka patika, bet ar tehniku negāja, uz pēdējiem braucieniem tikai sapratu, kas notiek. Tas bija labs piedzīvojums.

- Kam tu varētu teikt paldies par to, ka esi rallijā un kļuvis par Latvijas vairākkārtēju čempionu. Noteikti ir cilvēks vai vairāki, kas tavā sportista dzīvē spēlējuši nozīmīgu lomu.

- Protams. Par to, ka esmu rallijā, jāsaka paldies Valdim Spredzim, kurš man noticēja, ka varam pabraukt. Citas iespējas bija, bet ne nopietnas un perspektīvas. Man bija uzskats, ja es braukšu, tad kvalitatīvi, lai var sasniegt kādus rezultātus. Kad 2000. gadā aizbraucām uz Talsiem, viegls pārsteigums bija gan man, gan arī citiem rallija sabiedrībā esošajiem cilvēkiem. Parādījās jauna ekipāža, es ne no kurienes un otrajā dienā bijām 2. vietā aiz leģendārā Ivara Caunes (smejas). Tā arī mums karjera turpinās ar vairākiem čempiona tituliem. Viņam vislielākā pateicība par ieguldījumu un, protams, seko arī pārējie, kas finansiāli šos gadus palīdzēja.

- Ko Tu vēlētos vēl sasniegt sportā?

- Gribētu izbraukt kādā no pasaules čempionāta posmiem, bet ideālā variantā ne tikai nobraukt posmu, bet arī nopietni pārbaudīt sevi. Vai pēc tam mestu mieru? Neviens jau tā nevar aiziet no sporta, ja esi līdz ausīm tajā bijis iekšā. Kaut kur jau tepat es ganītos.

Komentāri (21)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu