Kāpēc gan samazināt lieko svaru, ja man tagad nekas nekaiš? Bez tam, visas tās tievināšanās un vingrināšanās ir grūtas un sviedrainas, negaršīgas un nepatīkamas, bet apēst kādu kārumiņu mīkstā dīvānā pie TV ir silti, saldi, jauki un patīkami. Guļu gultā, skatos Olimpisko volejbolu un uzēdu cepumiņus ar kafiju - ideāli.
Ziniet, tievināšanās viennozīmīgi zaudē resnēšanai, par to nav nekādu šaubu. Kāpēc man vajadzētu ciesties un atteikties, nevis līgani ļauties un baudīt. Cilvēks ir ieprogrammēts, lai izvēlētos vieglāko ceļu. Cīnīties ar to, kas ielikts mūsos no pašas dabas, ir bezjēdzīgi.
Nomirsim mēs visi tik un tā. Tas, vai man piemetīsies visi tie diabēti, trombi, insulti, infarkti un kas viņus visus var nosaukt, patiesībā nav zināms. Un, ja arī kāda ķibele gadīsies, tad mūsdienu medicīna ir pietiekami attīstīta, lai sliktākajā gadījumā arī kādu nogurušu ķermeņa daļu nomainītu.
Argumentu, ziniet, nav daudz un visi viņi tādi sarežģīti - par tālu nākotni. Patiesībā man kaimiņos un darbā kolēģi nemaz nav nekādi slaidie, un neko, nesūdzas. Un par to mūža ilgumu arī kaut kas nelīmējas. Skaitļi saka, ka viss ir kārtībā un vidējais mūža ilgums reāli pagarinās, neskatoties uz to, ka vidējais svars arī nepartraukti palielinās.
Visu tā arī varētu atstāt, ja vien nebūtu pāris sīkumu. Viens no tiem ir tās sasodītās Olimpiskās spēles. Sēž sieva ar draudzenēm pie televizora un priecājās par tiem peldētājiem. Kādi viņi visi slaidi un muskuļoti, kādi viņiem pleci un dibeni. Runā tādas lietas, it kā manis vispār istabā nebūtu. Ik pa brīdim vēl paskatās uz mani, tā kā nosodoši, tā kā jautājoši. Nevar īsti saprast.
Vispār jau arī man tās volejbolistes patīk, foršas tādas, ne viņām kas par daudz, ne par maz. Tiešām, liec kaut uz kalendāra vāka.
Tagad sēžu un domāju, varbūt arī man uz baseinu abonementu nopirkt? Skaidrs, ka peldētāji forši. Nav ne sliktāki par volejbolistēm. Varbūt ir vērts pacensties, ja ne priekš sevis, tad varbūt priekš otra.