21 gadu vecais uzbrucējs Elvijs Biezais šovasar par mērķi bija izvirzījis piedalīšanos Rīgas «Dinamo» treniņnometnē Valmierā. Kas notiks tālāk? Tas bija jālemj treneru korpusam, bet Biezais savu darbiņu vasarā padarīja. KHL piektās sezonas pirmajās četrās spēlēs jaunais hokejists nu jau kļuvis par stabilu vērtību «Dinamo» ceturtajā maiņā, kura ar savu jaunības azartu nereti dod impulsu pieredzējušajiem komandas biedriem.
- Tev gatavošanās sezonai sākās jau krietni pirms Valmieras treniņnometnes, kas sākās 23. jūlijā.
- Jā, protams. Vispirms kopā ar HK «Rīga» devos uz Gulbeni, kur divas nedēļas bija sausie treniņi - divreiz dienā bija fiziskie treniņi gan stadionā, gan trenažieru zālē. Bet pēc tam Piņķos sākās treniņspēles, kur piedalījās pārsvarā jaunie hokejisti. Pēc šiem mačiem tika atlasīti tie spēlētāji, kuri dosies uz «Dinamo» treniņnometni Valmierā.
- Cik saprotu, tad tavs vasaras mērķis bija aizbraukt uz Valmieras treniņnometni?
- Jā. Nebiju īsti pārliecināts, vai braukšu uz Valmieru, tādēļ to izvirzīju kā mērķi - ļoti gribējās vismaz būt tur. Pirmais no daudzajiem mērķiem tika izpildīts.
- Kā tu, jauniņais juties pirmajos treniņos ar «Dinamo»? Pat Mārtiņš Karsums trešajā dienā teica, ka kājas esot «piedzītas».
- Man nebija tik traki. Droši vien tāpēc, ka pirms tam jau biju notrenējies Gulbenē, kur klājās ļoti grūti. Turklāt Valmierā ļoti palīdzēja [fiziskās sagatavotības treneris] Vilnis [Klucis], zālē neliekot tik lielas slodzes. Visi treneri jau zināja, ka jaunajiem šī ir jau otrā treniņnometne, tādēļ pārforsēt nav jēgas. Taču kopumā jutos labi un varēju darīt visu to pašu, ko pārējie.
- Kas tev bija jauns, nonākot «Dinamo» treniņnometnē?
- Daudz kas bija jauns, kaut vai ledus treniņi. Man ļoti patika, ka treneri sekoja līdzi spēlētāju pašsajūtai. Katram bija jāvelk jostiņas, pēc kurām kontrolēja pulsu. Ja tas bija pārāk augsts, tad norādīja, lai nepārslogoju sevi. Pirmoreiz biju šāda līmeņa komandā, tādēļ viss bija jauns un katra diena bija interesanta. (Smejas) Sākumā jaunajiem bija grūtāk, jo viss notika divreiz ātrāk, taču cīnījāmies, darījām un ar laiku pieradām.
- Un tad tevi paņēma uz pārbaudes turnīru Ņižņijnovgorodā. Vai biji pārsteigts?
- Jā, bija gan. Es, Mikijs [Miks Lipsbergs] un Jačiks [Mārtiņš Jakovļevs] sēdējām un domājām, kur nu tagad mūs sūtīs? Tajā laikā HK «Rīga» devās uz Pasaules kausa turnīru Omskā, bet «Dinamo» - uz Ņižņijnovgorodu. Nezināju līdz pat pēdējam treniņam, kura beigās Peka [Rautakallio] pieslidoja un pateica, ka braukšu uz Ņižņijnovgorodu. Tikmēr Mikijam sākumā pateica, ka viņš brauks ar HK «Rīga», bet vēlāk vakarā piezvanīja un pateica, ka tomēr būs jābrauc ar «Dinamo».
- Kādas bija sajūtas pirmajā spēlē?
- Bija uztraukums, taču domāju, ka jāiet vienkārši sisties par vietu. It kā jau sanāca labi, lai gan bija arī kļūdas, par kurām pārdzīvoju. Atceros, ka pirmajā mačā pret Maskavas «Dinamo» jau otrajā maiņā izskrēju viens pret vienu ar vārtsargu, taču neiemetu. Lielajā satraukumā pat īsti nesapratu, ko biju gribējis darīt. (Smejas) Pirmajās maiņās svarīgākais bija nepieļaut kādu kļūdu, neko neizdomāt, darīt tikai to, ko licis treneris. Pirmais mačs kopumā pagāja kā pa viļņiem, ar katru nākamo spēli jau bija labāk, bet uz «Latvijas dzelzceļa» kausu jau jutos gatavs šim līmenim.
- Kas ir grūtākais, pārejot no junioru hokeja uz veču hokeju?
- Ātrumi. Jādomā ir divreiz ātrāk. Iepriekš esi pieradis, ka vari pieņemt ripu un vēl paskatīties apkārt, bet te jau uzreiz kāds ir klāt, paceļ tavu nūju un atņem ripu. Dažreiz paliec muļķa lomā. (Smejas) Uztrenēt to nevar, tas nāk tikai ar pieredzi, kuru var iegūt arī treniņos.
- Kurš treniņos tevi ir visbiežāk apčakarējis?
- Visgrūtāk ir pret aizsargiem. Viņi jau zina, ka esi jaunais un tev ir vieglāk atņemt ripu, bet kad viņi «uzsēžās», tad sākas neliela panika. (Smejas)
- Vai «Dinamo» jauniņie jau ir iesvētīti?
- Nē. Varbūt viss vēl priekšā, nezinu. (Smejas)
- «Latvijas dzelzceļa» kausa finālā pat guvi vārtus. Emocijas laikam grūti aprakstīt.
- Arī pirmos vārtus «Dinamo» rindās iemetu finālā - turnīrā Ņižņijnovgorodā. Kad iemetu golu LDz kausa finālā pret Jaroslavļas «Lokomotiv», jutos tik laimīgs, ka pat nedzirdēju līdzjutēju gaviles. Pats bļāvu un no prieka nezināju ko darīt, gribēju ielēkt skatītājos. (Smejas) Uz maču bija atnākuši radinieki, bet pēc spēles telefons sprāga no apsveikumiem.
- Kad saprati, ka dosies pirmajā izbraukuma tūrē?
- Sapratu, ka līdzi jau brauks visas piecas maiņas, bet trešās un ceturtās maiņas spēlētāji rotēs. Zināju, ka kādu spēli noteikti aizvadīšu. Galvenais trenēties - ja labi trenēsies, tad iespēja tev tiks dota. Nevajag treniņos palaisties, jo treneri to ātri pamanīs un sodīs - vairs netiksi sastāvā.
- Bet reizēm jau gribas noslinkot...
- Jā, taču arī tad, kad esi pārguris, vajag parādīt, ka gribi spēlēt.
- Kas tev šķita interesants pirmajā izbraukumā?
- Man viss bija interesants. Nevar salīdzināt ar HK «Rīga» izbraukuma tūrēm. Iespaidu netrūka.
- Kā bija spēlēt KHL jaunajās pilsētās Prāgā un Bratislavā?
- Nezinu kāpēc, bet Prāgā bija ļoti grūti spēlēt. Sapratu, ka bijām diezgan augstu virs jūras līmeņa, tādēļ bija grūtāk elpot un galva bija dulla. Centos, skrēju un darīju, bet bija grūti. Bratislavā jau jutos gluži pretēji - likās, ka spēka ir tik daudz.
- Un kā Maskavā? Lasīju, ka uz maču bija atnākuši tikai 2000 līdzjutēji.
- Jā, bet Bratislavā un Prāgā tribīnes bija pilnas. Cik sapratu, tad Maskavā uz CSKA mačiem pirms tam gāja pat vēl mazāk cilvēku.
