Bērna piedzimšana ģimenē vienmēr ir satraukuma pilns laiks. Pirmais bērniņš piedzimst vecākiem, kuriem nav nekādas pieredzes. Dažkārt šis bērns ir izsapņots jau kopš bērnības, dažkārt – pieteicies negaidot. Dažkārt pirmdzimto gaida ne tikai vecāki, bet arī pēc mazbērniņa noilgojušies opji un omes, gaidāmie krustvecāki, tantes un onkuļi. Dažkārt bērniņu gaida viena pati jaunā māmiņa – no visa gaidāmā izbijusies un apjukusi.
Pirmdzimtais piedzīvo emocionālo slogu, ko uzliek šī realitāte. Ir labi, ka sabiedrībā aizvien vairāk ir zināšanu par bērnu, par zīdaini un jaunie vecāki ar gudrāku sirdi spēj izprast un rūpēties par tikko pasaulē ienākušo dzīvību.
Katra nākamā bērna ienākšana ģimenē ir jau ar mazāku satraukumu, jo ir pieredze un atslābst apkārtējo uzmanība uz to. Bet uzplaukst nākamā situācija – māsu un brāļu attiecības. Ne vienmēr vecāki tam piešķir uzmanību, jo liekas, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka ir brāļi un māsas.
Iedomājieties situāciju – kādu dienu valdība jums paziņo, ka ģimenē ieradīsies kāds vēl nezināms cilvēks un viņš bez ierunām būs jāpieņem, jādalās ar viņu gan ar telpu, gan ieņēmumiem, gan mīlestību un uzmanību. Un tas ir neapstrīdams lēmums un uz visu mūžu. Kaut ko līdzīgu izjūt arī bērni, kad ģimenē ienāk otrais, trešais bērns.
Bērns izjūt greizsirdību, kas ir dabiskas jūtas un nav ne labas, ne sliktas. Greizsirdība ir vieglāk izprotama un pārvarama, ja vecāki bērnam to palīdz izdzīvot, droši nosaucot to vārdā un paliekot kopā, kamēr tā izsāp. Dažkārt greizsirdību var vērot uzreiz, kad tiek pateikts, ka mājās drīz būs vēl kāds bērns. To noteikti varēs piedzīvot laikā, kad bērni kopā spēlēsies. Viņi izrēķināsies viens ar otru, kaujoties un plēšoties. Ja vecāki šīs jūtas noliegs, iespējams, tās traucēs attiecībām, kad māsas un brāļi būs pieauguši, tās izārdīs dzimtas stabilitāti un stiprumu. Tās traucēs veidot uz sadarbību vērstas attiecības arī ar citiem cilvēkiem. Ja greizsirdība būs pieņemta un integrēta sevī, tā būs pieredze, kas cilvēku darīs stabilāku un veselīgāku.
Sava loma ir arī bērna pozīcijai – būt pirmajam, vienam no vidējiem vai pašam mazākajam bērnam. Pirmais kādu laiku ir bijis vienīgais bērns ģimenē, bet ar katra bērna ienākšanu ģimenē viņš no šī «troņa» attālināts. Tad jāmeklē citas iespējas, kā būt vecāku pamanītam, vai pat jācīnās, lai atgūtu «dievinātā» pozīciju. Mazākais jeb pastarītis ir visu lolots, jo ir gan vecāki, gan lielākie brāļi un māsas. Bet vai viegli būt «mazākajam un vājākajam» vīrietim ģimenē un konkurēt ar gudrākiem un neapšaubāmi stiprākiem vīriešiem? Atbilde ir pasakās, kuras sākas ar vārdiem: «Reiz, sen senos laikos aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām zemēm dzīvoja kāds sirms tēvs (jau vecs un vārgs), kuram bija trīs dēli – divi gudri, viens muļķītis...(un kā viss beigu beigās apvēršas)». Šī pasaka kādu laika sprīdi ļauj atpūsties mazā pastarīša prātam un lolot cerības, ka reiz arī viņš uzveiks «lielos un stipros», tādejādi stiprinot savu topošā vīrieša pašcieņu.
Vidējā bērna drāma ir – kam pieslieties? Pie vecākā un konkurēt prasmēs, gudrībā, spēkā? Pie mazākajiem un konkurēt pēc uzmanības, aprūpēšanas, mīļuma?
Neviena no šīm pozīcijām nav traģēdija, ja vecāki to izprot un spēj mierīgi, atklāti runāt par to, pieņemot bērna jūtas, paliekot kopā šajā izmisumā ar bērnu un, ja tas nepieciešams, pēc tam meklējot kopā risinājumu. Nav vietas, lai tikai moralizētu un sodītu bērna nepareizo uzvedību vai bezspēcībā nolaistu rokas un teiktu, ka tur jau neko nevar darīt.