Kā veidot kontaktu ar pusaudzi un palīdzēt viņam? Kā sniegt savu atbalstu un palīdzību pusaudzim pieņemamā veidā? Un kas vajadzīgs pusaudzim, lai nebūtu uzvedības un mācīšanās problēmu skolā un ģimenē?
Kā runāt ar pusaudzi? Psihoterapeita ieteikumi (23)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Attiecību veidošana ar pusaudzi no vecākiem prasa daudz: spēju veidot abpusēji cieņpilnas attiecības, pacietību, saglabājot realitātes sajūtu. Svarīgi ir uzticēties pusaudzim, ļaujot viņam, cik vien iespējams, iegūt pašam savu pieredzi, veidojot attiecības ar citiem pusaudžiem. Būtiski bērnam pusaudža vecumā biežāk pajautāt, ko viņš pats domā par kādu radušos situāciju, kā domā risināt problēmu.
Vecākiem noteikti jāņem vērā, ka pusaudžu vecums nav viegls arī pašam bērnam. Tā ir krīzes situācija, ko varētu nosaukt pat par revolucionāru situāciju, jo vecie uzvedības modeļi ir zaudējuši aktualitāti, bet iekšējie konflikti atkal ir aktualizējušies, aug spriedze, kas saistās ar seksualitāti. Turklāt pusaudzim pieredzes ir pārāk maz, lai veiksmīgi rastu visam notiekošajam risinājumu. Pusaudzis tiecas uz pieauguša cilvēka dzīvi, tajā pašā laikā viņš ir atkarīgs no vecāku radītas drošības, materiāla un emocionāla atbalsta.
Tipiskākā pieaugušo kļūda ir vēlme mainīt pusaudža uzvedību, izmantojot jebkādus līdzekļus. No tā izriet arī otra tipiskākā kļūda – mainīt pusaudža uzvedību, kontrolējot situāciju sev par labu, liekot pusaudzim justies vainīgam. To panāk ar moralizēšanu. Latvietim ir izteikta vainas apziņa, to viegli ir uzrunāt. Gandrīz katram ir pazīstamas šīs sāpīgās jūtas, kas liek novērsties no realitātē notiekošā un pakļauties, lai tikai nebūtu jājūtas vainīgam. Un kamēr tipiskais latvietis, sarāvies čokuriņā, cieš no vainas apziņas, tas, kuram ir droša spēja paust savu iniciatīvu, izmanto to savā labā vai droši paiet garām. «Moralizēšana ir morālās jābūtības absolutizācija, pamācību došana, normu, vērtību propaganda un deklarācija ārpus sociālās prakses, ārpus reālās situācijas. Moralizēšanai raksturīga frāžainība, tai nav audzinoša efekta, jo tā neiet tālāk par vēlamā deklarāciju ārpus kopsakara ar realitāti,» teikts Latvijas Padomju Enciklopēdijas 1986. gada 7. sējuma 13. lpp. Moralizēšanai tiešām nav vietas audzināšanā, īpaši jau attiecībās ar pusaudžiem.
Pusaudža uzvedība, kas var būt demonstratīva vai pasīva uzmanības pievēršana, varas demonstrēšana, atriebība, norobežošanās, ir tikai līdzeklis, lai mazinātu spriedzi, ko rada iekšēji konflikti. Ar varu plēst nost šo uzvedību bieži vien nozīmē to pašu, ko raut nost ģipsi cilvēkam, kuram ir salauztas rokas, kājas. Ir jāsadraudzējas ar pusaudzi, jāpieņem viņš tāds, kāds viņš ir, un, ja vien tas ir iespējams, jāpalīdz izprast trauksmes cēloni. Nereti tas saistās ar vēlmi pēc drošības, būt pieņemtam, ar vēlmi pēc pašnoteikšanās, ar vēlmi izprast un pieņemt savu dzimumidentitāti, ar vēlmi, saglabājot adekvātuma sajūtu, konkurēt un rast savu vietu attiecībās ar citiem.
Pusaudzim ir svarīgi, lai pieaugušais ir dzīvs, silts cilvēks, kas ir patiess un godīgs vispirms jau pats pret sevi. Svarīgi, lai pieaugušais spētu saglabāt realitātes izjūtu konflikta laikā, saglabājot gan savu, gan pusaudža adekvātuma sajūtu, lai palīdz izprast notiekošā būtību, paskaidrojot lūguma un noteikumu motivāciju.
«Ko darīt, ja pusaudzis nevēlas veidot dialogu ar vecākiem?» tika jautāts RSU Psihosomatikas klīnikas Attiecību skolas nodarbībā par veidiem, kā saprast pusaudža emocijas.
Lai to pateiktu, svarīgi zināt, vai pusaudzim ārpus ģimenes ir sava laba «kompānija». Ja tāda ir, tad vecāki var īpaši nesatraukties, jo pusaudzim ir, ar ko izrunāties par visdažādākajiem viņu interesējošiem jautājumiem, kā arī ir ar ko dalīties savās izjūtās. Ja pusaudzis vecākiem uz jebkuru jautājumu atbild tikai ar «jā» vai «nē», vecākiem jāizturas ar sapratni un cieņu, respektējot viņa vēlmi, tomēr apjautāties, vai viss ir kārtībā, arī būtu vēlams. Iespējams, veids, kā uzlabot attiecības, ir pamanīt bērnā esošās emocijas, kas viņu satrauc, tās saukt vārdā, izturēties pret tām ar cieņu un dot vēstījumu, ka, ja vien pusaudzis ir gatavs par tām runāt, jūs būsiet labs sarunu biedrs.