Jēkabpils traģēdija var arī atkārtoties (151)

Pirmais jautājums – kāpēc laupītāju aizturēšana beidzās ar tādiem rezultātiem – viens policists gājis bojā, bet divi – smagi ievainoti. Diemžēl atbilde šeit ir ļoti vienkārša un acīmredzama – policijas darbinieki ir ļoti slikti ekipēti un apmācīti. No trīs policistiem, iecirkņa inspektoriem, kuri pirmie piebrauca pie strupceļā iebraukušās uzbrucēju automašīnas, tikai vienam – Znotiņam - bija ierocis. Pārējiem bija jāaiztur bruņotie laupītāji ar kailām rokām.

Arī pēc tam piebraukusī Ceļu policijas ekipāža bruņota vienīgi ar PSRS pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ražotām PM tipa pistolēm. Protams, nevienam no viņiem nebija arī bruņu vestes. Diez vai tas ir labākais ekipējums šādai situācijai.

Turklāt arī taktiski šie policisti nebija apmācīti un gatavoti tiešam kontaktam ar bruņotiem laupītājiem. Jo tikai tā var izskaidrot acīm redzami kļūdaino soli – iet divatā, bez aizsega pie uzbrucēju automašīnas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka, kaut vai elementāri apmācīti policisti, nekad nepieļautu šādas kļūdas. Rezultātā abi Ceļu policisti tika ievainoti un pat nepaspēja pielietot savus ieročus. Vienīgais, kurš paspēja izrādīt pretošanos un ievainot vienu no uzbrucējiem bija A.Znotiņš, kurš par to samaksāja ar savu dzīvību.

Diemžēl nekādi secinājumi pēc šīs traģēdijas nav izdarīti. Nav domāts nedz par policistu ekipējuma uzlabošanu, nedz apmācībām. Faktiski uzbrucēju aizturēšanu noteica divi faktori – uzbrucēju kļūda, apmaldoties un iebraucot strupceļā, un Znotiņa rīcība, ievainojot vienu no uzbrucējiem, kas aizkavēja bēgšanu. Ja nebūtu šādu divu apstākļu, ļoti iespējams, ka uzbrucēji aizbrauktu, atstājot pēc sevis sašautos policistus.

Otrais jautājums – izmeklēšanas kvalitāte. Diemžēl šī lieta var kalpot par indikatoru tam, līdz kādam līmenim ir novesta policija. Lieta ir izmeklēta ļoti pavirši. Nepilnīgi savākti pierādījumi, pavirši apskatīta notikuma vieta, nav veiktas nepieciešamās ekspertīzes. Tā rezultātā vēl aizvien nav bijis iespējams pilnvērtīgi rekonstruēt apšaudes gaitu. Neskatoties uz tiesas spriedumu, palicis neskaidrs jautājums, kurš tieši izdarījis liktenīgos šāvienus. Domāju, ka apelācijas instancē vēl būs daudz darba, lai noskaidrotu notikumu secību.

Diemžēl izmeklēšanas tehniskā nodrošinājuma jomā un ekspertīzes iespējās esam atpalikuši no attīstītajām Eiropas valstīm vismaz par divdesmit, ja vēl ne vairāk gadiem. Ekspertīzes, kādas citās valstīs ir ikdiena, Latvijā pat netiek veiktas. Problēmas rada pat tādas elementāras lietas, kā pirkstu nospiedumu iegūšana, ballistiskās ekspertīzes, tiesu medicīna u.c. Notikuma vietas apskatēm nepieciešamais aprīkojums ir pat sliktāks kā PSRS laikos. Notikuma vietās, kur notikuši smagi noziegumu Latvijā mēs redzam nevis strādājam nevis ekspertu pulku aizsargtērpos, kuri savāc pat vissīkākos pierādījumus, bet gan dažādu rangu priekšnieku baru, kuri, rādot gudras sejas, izmīda notikuma vietu, kamēr iecirkņa inspektors stūrī klusām aizpilda dokumentu kaudzi. Tieši tā arī bija noticis Jēkabpilī.

Latvijā, kopš Policijas akadēmijas slēgšanas, faktiski netiek gatavoti kvalificēti virsnieku kadri policijai, kas diez vai uzlabos situāciju. Faktiski izmeklēšana balstās uz policijas darbinieku pieredzi, nevis apmācību un zinātnes atziņām. Rezultātā – aizvien biežāk lasām ziņas par to, ka tiesās tiek attaisnoti smagos noziegumos apsūdzēti cilvēki. Šādas ziņas ir regulāras un nu jau kļuvušas ikdienišķas.

Valstij, neveidojot pārdomātu iekšlietu politiku, situācija nevar uzlaboties. Neapmācot jaunus speciālistus izmeklēšanas jomā un komplektējot policiju un citas drošības iestādes pēc radu, draugu un paziņu principa, tuvāko gadu laikā var sagaidīt vērā ņemamu noziedzības pieaugumu, līdzīgi kā tas šobrīd notiek ar ceļu satiksmes negadījumiem. Savukārt situācijas normalizēšanai ar katru gadu būs nepieciešams aizvien ilgāks laiks un lielāki ieguldījumi.