Izlasot rakstu «[s:44560]», tas man lika atcerēties pāris gadījumus no pašas pieredzes. Ne vienu reizi vien esmu aizdomājusies par cilvēku pieklājību. Ne tikai darbā, veikalā, bet arī uz ceļa. Tik bieži nākas stāvēt pie gājēju pārejas un ar cerību lūkoties, kurš tad mani beidzot palaidīs pāri ielai.
Brīžiem liekas, ja vien pats neuzleksi uz ceļa tieši priekšā mašīnai, pāri ielai netiksi. Vai vēl trakāk – stāvu ar bērnu ratiņiem, redzu, ka tuvojas ātrā palīdzība, tāpēc kavējos, baidos iet pāri. Bet šoferi man tikai nikni pīpina, lai eju pāri. Bet ātrā palīdzība, kas sirēnām un ugunīm mirgojot tuvojas, taču ir jāpalaiž. Vai tad man ar mazu bērnu mesties zem mašīnas, lai tik šoferiem būtu miers?
Esmu novērojusi arī steidzīgos kājāmgājējus, kuri, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, telefonu spaidīdami, skrien pāri ielām un ne jau uz gājēju pārējām. Kur mēs visi tā steidzamies? Vai svarīgāk par cilvēka drošību un dzīvību ir traukšanās pa ceļiem, skriešana kaut kur? Kas tad ir tas svarīgākais mūsu dzīvēs? Kur un kāpēc tā ir jāskrien!?
Patiesībā jau cilvēkus steidzina patreizējā dzīve un tās nenormāli straujais temps. Viss ir jāpaspēj. Veidot karjeru, kur darba laiks bieži vien iestiepjas krietni pāri sešiem, audzināt bērnus, vest viņus uz nodarbībām un pulciņiem, rūpēties par sevi, lai atbilstu sabiedrības noliktajām normām. Bet varbūt mēs varam atļauties nebūt tik perfekti? Visu nepaspēt? Izvēlēties tikai to svarīgāko, kas mums dzīvē ir. Un nospļauties, ko citi par to domā! Un būt mierā ar to, ka es rīkojos tā, lai maniem bērniem būtu mamma. Mamma, kura neskries pār sarkano gaismu, bet piecietīs dusmīgo šoferu skatienus un pīkstināšanu. Sieviete, kura vadot auto, atļausies nepacelt bosa zvanu, lai neapdraudētu sevi.
Pieklājību mums ieaudzina bērnībā. Jāsveicinās! Jāsaka paldies! Jāciena citi cilvēki! Un tā tālāk. Bet, ko var iemācīt mamma, kura savu bērnu aiz rokas velk pār sarkano gaismu? Bērns darīs tāpat. Un savējiem mācīs to pašu. Un tā viņi skries un nedod Dievs – būs avārija. Un tad jau cilvēki aizdomāsies – kas gan būtu bijis, ja cilvēks neskrietu pār ielai. Nu, un ka autobusu nokavētu? Nu un? Būtu aizrādījums no bosa? Piezīme dienasgrāmatā? Nokavēts frizieris? Nu un? Cilvēki, mīļie, padomājiet taču!