Lai nekustamā īpašuma projektu attīstītāji būtu ieinteresēti būvēt nevis tikai ārvalstniekiem Jūrmalā un Rīgas centrā, bet arī Latvijas iedzīvotājiem, attīstītājiem vajadzētu nodrošināt viņu izdevumu samazināšanu - valsts līmenī realizējot programmu mājokļiem par pieņemamām cenām, uzskata nekustamā īpašuma kompānijas «Nira fonds» valdes locekle Jevgēnija Markova.
Pagaidām prakse rāda, ka jauno projektu tirgus vietējiem iedzīvotājiem stagnē, norāda Markova. Aktīva būvniecība notiek vien Jūrmalā un Rīgas centrā. Lielākajā vairumā gadījumu - ar būtisku ārvalstu kapitāla līdzdalību.
Markova skaidro, ka attīstītāju loģiku nav grūti izprast - nerezidenti ir gatavi un var maksāt par jaunajiem mājokļiem krietni vairāk nekā Latvijas iedzīvotāji. Vidējais darījuma apjoms ar vietējo pircēju ir aptuveni 30 000 eiro (21 000 latu), ar nerezidentu - virs 100 000 eiro (70 000 latu).
«Nekustamais īpašums, kas tiek būvēts Jūrmalā un Rīgā, nebija un tuvākajā laikā nebūs pieejams lielākam vairumam mūsu valsts iedzīvotāju. Valsts iedzīvotāju maksātspēju, kuru drīzāk varētu saukt par maksātnespēju, raksturo sērijveida mājokļu tirgus, kurš nu jau četrus gadus atrodas 650 eiro (455 latu) par kvadrātmetru līmenī. Tas, ko varam atļauties mēs, Latvijas iedzīvotāji, un ārzemnieki, kuri šeit vēlas iegādāties nekustamo īpašumu - ir nesalīdzināmi,» skaidro Markova.
Viņa norāda, ka problēma ir nevis ārvalstnieku klātbūtne, bet Latvijas ekonomikas gausums un iedzīvotāju nabadzība. Markova uzskata, ka ir jāizmanto fakts, ka attīstītāji principā ir ieinteresēti celtniecībā Latvijā, un tas ļauj radīt jaunas darba vietas un atjaunot infrastruktūru.
«Šāda lietu kārtība pastāvēs tik ilgi, kamēr darbojas Imigrācijas likuma grozījumi, kuri ļauj Latvijas nekustamā īpašuma ārzemju pircējiem pretendēt uz uzturēšanās atļaujas saņemšanu. Lai mazliet atdzesētu karstasinīgos oponentus, kuri pār visām varēm vēlas izmainīt uzturēšanās atļauju programmu, varu viennozīmīgi pateikt - Latvijas sabiedrība gūs labumu, ja Imigrācijas likuma grozījumi darbosies pēc iespējas ilgāk,» uzsver Markova.
Viņa iesaka politiķiem nekoncentrēt savu uzmanību uz to, kā sarežģīt uzturēšanās atļauju izsniegšanas kārtību investoriem, bet domāt par to, kā palielināt programmas ietekmes efektivitāti uz valsts ekonomiku, novirzot esošo investīciju plūsmu nekustamā īpašuma projektu attīstīšanai, kuri būtu nozīmīgi tieši vietējiem iedzīvotājiem.
«Latvijai vajadzētu izdarīt tā, lai ārvalstu un vietējie investori vēlētos un būtu ieinteresēti veikt ieguldījumus jaunu mājokļu par pieņemamām cenām būvniecībā. Taču tam viņus vajag motivēt. Bez politiskās gribas tas nav reāli,» skaidro Markova.
Nekustamā īpašuma attīstītājiem jauno projektu būvniecība ir bizness, norādīja Markova, piebilstot, ka ar to nodarboties, iepriekš prognozējot zaudējumus, neviens negribēs. Lai stimulētu pieprasījumu, sērijveida mājokļu reālās, vietējiem iedzīvotājiem pieņemamās jauno projektu cenas ar pilnu iekšējo apdari varētu būt aptuveni 1200 eiro (840 lati) par vienu kvadrātmetru. Taču būvniecības pašizmaksa, izdevumi būvniecības sagatavošanai, projekta saskaņošana, zemes iegāde ir tādi, ka ar šādu dzīvokļu realizācijas cenu praktiski nav iespējams cerēt uz peļņu, skaidro Markova.
Viņasprāt, viens no variantiem mājokļu par pieņemamām cenām programmas realizācijai varētu būt tāds, ka valsts vai pašvaldības varētu piedāvāt attīstītājiem zemesgabalus ilgtermiņa bezmaksas vai lētā nomā. Otrs variants - nodokļu atlaides, piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšana projektiem, kur tiks piedāvāti mājokļi par pieņemamām cenām. Lielbritānijā šādiem sociāli nozīmīgiem projektiem PVN likme ir 0%, Francijā - 9%, informē Markova, piebilstot, ka tas varētu ļaut projekta attīstītājiem samazināt izdevumus.
«Lai programma mājokļiem par pieņemamām cenām pilnvērtīgi darbotos, valstij būtu saprātīgi organizēt mājokļu par pieņemamām cenām iegādes kreditēšanu iedzīvotājiem par pazeminātām likmēm. Jaunām ģimenēm pirmā mājokļa iegādei varētu piedāvāt bezprocentu kreditēšanu pirmajai iemaksai vai arī dot savas garantijas kredīta saņemšanai komercbankās, piemēram, daļēji valstij piederošajā bankā «Citadele». Latvijai pat nevajadzētu izdomāt neko jaunu. Singapūra, kur 80% tās pilsoņu dzīvo šāda veida mājokļos, ir lielisks piemērs tam, kā valsts var realizēt mājokļu par pieņemamām cenām politiku,» piebilst Markova.
Viņa ir pārliecināta - mājokļu par pieņemamām cenām programma nevar novest nekustamā īpašuma tirgu līdz pārkaršanai, ja paralēli tiks pieņemti spekulācijas novēršanas pasākumi.
Viņasprāt, tie var ietvert - šīs programmas gaitā būvētie mājokļi varētu tikt realizēti par fiksētām cenām - patlaban, ar pilnu iekšējo apdari, ne dārgāk par 1050 līdz 1100 eiro (735 līdz 770 lati) kvadrātmetrā. Programmā būtu jāparedz, ka iegādāties mājokli par pieņemamām cenām var tikai Latvijas pilsoņi, Latvijas nepilsoņi un iedzīvotāji ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
Tāpat būtu jāparedz, ka katra mājsaimniecība var iegādāties ne vairāk kā vienu šādu mājokli, norāda Markova. Ja iegādātais mājoklis tiks vēlāk pārdots piecu vai desmit gadu laikā, tad varētu tikt piemērots progresīvs kapitāla pieauguma nodoklis, piemēram, pārdodot gada laikā, būtu jāsamaksā nodokļos 95% no starpības starp iegādes un pārdošanas cenu, pēc pieciem gadiem - 70% utt.
