Vasiļevskis par šķēpmešanu, kredītiem un iekšējo konkurenci (30)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Lita Krone/LETA

Pagājuši jau gandrīz deviņi gadi kopš 22 gadus vecais latviešu šķēpmetējs pārsteidza sevi un citus, izcīnot sudraba medaļu Atēnu olimpiskajās spēlēs. Kopš tā laika Vadims Vasiļevskis skolojies gan sportā, gan dzīvē un, kā nereti gadās, par dažām kļūdām jau samaksājis, bet par dažām turpina maksāt joprojām. Ar Vadimu runājam, iespējams, ilgāk nekā viņš pats bija gaidījis. Arī par tēmām, kuras, raugoties no malas, daudziem šķiet viennozīmīgas, bet kādam var noderēt kā dzīves pieredze. Ja vien piemīt spēja mācīties no citu kļūdām.

- «Rīgas kausos» izteicies, ka pēc treniņnometnes kājas ir sadzītas. Kā ir tagad un kādā gatavības fāzē esi šobrīd?
- Nesaprotamā. (Smejas) It kā jau viss ir, tomēr bez trenera ir grūtāk. Ar fizisko sagatavotību jau viss ir kārtībā, bet trenera palīdzība tieši tehnikas ziņā būtu nepieciešama, tam varu vienīgi piekrist. Jūtos labi, lai gan «Rīgas kausos» sanāca nedaudz apdauzīt kāju, tikai nākamajā dienā ieraudzīju, ka papēdis ir pamatīgi sasists. Kopumā formēs esmu labā, vienkārši jāsagaida brīdis, kad «nāks vaļā».

- Tavs sacensību kalendārs pagaidām laikam ir vienkāršs - jāstartē teju visur un jācenšas izpildīt pasaules čempionāta A normatīvs...
- Jā, pašlaik man galvenais ir izpildīt normatīvu. Cik saprotu, tad tas jāpaveic līdz jūlija beigām, tādējādi sacensību kalendārā ietilpst vēl arī Valsts Prezidenta balvas izcīņa un Latvijas čempionāts. Ja nevienam no Latvijas šķēpmetējiem neizdosies izpildīt A normatīvu, tad būs liela cīņa par to, kurš tad brauks ar B normatīvu. Negribētos par to cīnīties, labāk uzmetu nepieciešamo rezultātu un zinu, ka braukšu.

- Pieminēji tikai divas sacensības, bet tās taču nav vienīgās, kurās startēsi.
- Uz «Dimanta līgu» mani neņem, jo ir vajadzīgs rezultāts 84 metru robežās, bet šogad daudzi ir sametuši tik tālu. It kā jau rezultāti nav ļoti augstvērtīgi, taču tie ir blīvi. Tāpat ir vēl visādi mazie komercmači. Ja iepriekš esmu teicis, ka jābrauc nopelnīt, tad tagad primārais ir izpildīt normatīvu, jo tā būs iespēja tikt uz pasaules čempionātu, kurā vieta finālā ļaus saglabāt Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu.

- Kādi ir nosacījumi, lai tu paliktu LOV sastāvā?
- Pasaules čempionātā jābūt astotniekā vai arī jābūt sešiniekā pēc sezonas laikā sasniegtā rezultāta. Pērn pasaules reitingā pēc rezultāta biju ceturtais, tāpēc izdevās saglabāt vietu B sastāvā. Nākamgad tāpat, ja vien Latvijā nebūs kāds par mani labāks. Ja palikšu LOV sastāvā, tad varēšu turpināt trenēties, bet, ja izkritīšu no LOV, tad... Nezinu, kas būs. Ja būs sponsori, tad turpināšu startēt, bet, ja nebūs, tad būs jāsāk strādāt. Apvienot strādāšanu un profesionālo sportu vai mācības un profesionālo sportu ir ļoti grūti. Visu dienu nosēdēt skolas solā vai darba vietā, bet vakarā nākt un trenēties uz pilnu slodzi - tas nav normāli. Protams, priekš sevis, fiziskās formas uzturēšanai to ir iespējams darīt, bet profesionāli nodarboties ar sportu tādā gadījumā var tikai Latvijas līmenī.

- Vai pēc Londonas olimpiskajām spēlēm jau sāki šķirstīt darba sludinājumus?
- Kamēr man nepiezvanīja no Latvijas Olimpiskās komitejas un nepateica, ka būšu LOV sastāvā, sāku jau meklēt darbu. Izskatīju darba iespējas gan Latvijā, gan ārzemēs. Visur prasa iepriekšējo darba pieredzi, taču es visu mūžu esmu bijis profesionālajā sportā. Šogad pabeidzu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas otro kursu, saņemot diplomu par pirmā līmeņa augstāko izglītību kā treneris. Tas ir diploms, ar kuru jau oficiāli varu sākt strādāt par treneri gan Latvijā, gan ārzemēs. Bet, cik Latvijā vajadzīgi šķēpa mešanas treneri? Smiekli jau nāk... Pirmkārt, ir jāsalasa grupa, lai varētu saņemt vismaz minimālo algu. Bet, kur gan šos bērnus ņemt? Uz šķēpmešanu katru gadu atnāk varbūt pieci bērni. Es taču neiešu pie citiem treneriem un neteikšu, lai bērni nāk pie manis, jo es esmu labāks treneris.

- Vai tu sevi spēj iedomāties trenera arodā?
- Latvijā nē.

- Pagaidi, nav jau runa par atalgojumu, bet gan par darbu kā tādu, vai tas tev patiktu?
- Kāpēc ne? Trenera darbam nav ne vainas. Protams, tas ir smags darbs. Prakses laikā nācās vadīt nodarbības un secināju, ka pat pēc dažiem paša treniņiem nav bijis tik smagi. Tomēr pie tā var pierast. Ņemot vērā, ka visu mūžu esmu bijis sportā, kādēļ gan lai man tas nepatiktu? Bet strādāt par minimālo algu - 200 latiem mēnesī...

- Ko jaunu ieguvi, trenējoties Krievijā?
- Biju pie tēva un dēla Makaroviem. Mani vairāk trenēja Sergejs Makarovs, kurš pats vēl īsti nav sapratis, vai karjerai pielikts punkts vai tomēr vēl ne. Katrā ziņā Krievijas čempionātā viņš vēl plāno piedalīties. Pie viņa trenējāmies kopā ar Valēriju Jordanu un turku Avanu Fatihu, kurš savulaik trenējās arī pie mums Latvijā. Es biju aizbraucis uz mēnesi, bet Fatihs sāka turp pastāvīgi braukt jau pēc Olimpiādes. Ja finansējums ļautu, tad arī es tur uzturētos ilgāk.

- Tu jau minēji - ja finanses ļaus, tad brauksi uz Krieviju vēlreiz...
- It kā jau finanses vēl vienai treniņnometnei man pietiek, taču ir jāizpilda pasaules čempionāta A normatīvs. Kamēr tas nav izpildīts, nav jēgas braukt uz Krieviju, jo nezinu, vai vispār aizbraukšu uz pasaules čempionātu. Līdz jūlijam jāmēģina izpildīt normatīvu un tad varu domāt, kurā laika posmā atkal varu aizbraukt uz treniņnometni.

- Kā radās iespēja trenēties Krievijā?
- Startējot sacensībās ar Makarovu regulāri esam aprunājušies, turklāt dažās sacensībās viņš pat ir pateicis priekšā kādu niansi, kas vēlāk ļāvusi sasniegt labu rezultātu. Viņš pārzina mani, jo tehnika Latvijas un Krievijas šķēpmetējiem ir gandrīz vienāda. Ņemot vērā, ka viņu ļoti labi pazīstu, piezvanīju un pastāstīju, ka esmu bez trenera, paskaidrojot, ka man vajadzētu kādu padomu tehniskajā darbā. Trenējos ar viņiem divreiz dienā. Ja būtu lielāks finansējums, tad varētu darīt, kā turku šķēpmetējs, kurš mēnesi dzīvo Krievijā, tad mēnesi trenējas Turcijā un atkal brauc uz Krieviju vai pat uz mēnesi uzaicina Makarovu pie sevis.

- Latvijā sanāk darboties kā brīvmāksliniekam. Treniņos esi viens pats ar savām domām un emocijām...
- Īstenībā tagad esmu sapratis, ka vienam pašam trenēties ir vieglāk. Jā, man nav ar ko sacensties, taču ir vieglāk domāt, mani neviens netraucē. Esmu no tiem, kas treniņā domā par šķēpmešanu, bet pēc treniņa beigām par to aizmirstu un pievēršos ikdienas darbiem. Daži labi visu dienu domā tikai par šķēpmešanu, pat ejot uz veikalu imitē kustības, taču man ir treniņš, bet pārējā laikā ir citas problēmas, kurām jāveltī uzmanība. No rīta līdz vakaram domāt tikai par šķēpmešanu - tā jau tiešām var nojūgties. (Smejas)
Ziemas darbā gan ir vajadzīgs kāds, kurš tevi dzen uz preikšu un tev ir stimuls celt par vienu reizi vairāk. Vari censties kādu noķert vai no kāda aizmukt. Tāpat arī sprintu skriešanā vai pildbumbu mešanā. Esmu runājis arī ar Ēriku Ragu, kurš teica, ka sākumā jau bija forši vienam trenēties, taču ar laiku saproti, ka nav ar ko sacensties un... Man šis ir pirmais gads vienam, bet kā būs nākamgad vai aiznākamgad, to nevar zināt.

- Iepriekš izteicies, ka treniņprocesā esi izmainījis visu. Kas ir tās lietas un kur tu saskati ieguvumu šīm izmaiņām?
- Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, šogad ļoti maz strādāju ar svaru stieni. Ja agrāk to darīju katru otro dienu, tad šoziem kopā vien četras reizes. Tas ir devis viegluma sajūtu, lai gan Krievijā strādājām ar ripām un nevajadzēja ilgu laiku, lai pleci atkal justos stīvi un aizsisti. Neteiktu, ka spēka man ir mazāk, lai gan atsevišķos vingrinājumos, iespējams, esmu kļuvis vājāks, jo neesmu strādājis tieši ar svaru stieni. Taču tā vietā vairāk strādājušas citas muskuļu grupas. Šogad krietni vairāk taisīju lēcienus un skriešanas. Man pārmeta, ka pie Valentīnas Eidukas mūsu grupā visi bija sakačāti, jo Vadims nevarēja skriet un lēkt, tāpēc visi gāja cilāt svarus. Nu, kas tās par muļķībām? Ja es nevaru skriet, tad es daru kaut ko citu, bet tie, kas vēlas skriet, var to darīt.

- Tagad tikai vienu, divas reizes nedēļā met šķēpu. Vai tādā veidā dod atslodzi arī prātam?
- Atslodze ir ne gluži no paša šķēpa, bet gan no iespējām atkal gūt traumu. To man teica arī Makarovs, ka, iespējams, pēda man sāp tādēļ, ka metām trīsreiz nedēļā un bremzēšanas solis jeb štopers neturēja milzīgo slodzi. Plus vēl lēcieni uz vienas kājas, kas arī ir papildus slodze kājai. Jau pirms kāda laika sapratu, ka trīs reizes nedēļā tomēr ir par daudz. Krievijā metām katru ceturto dienu, tādējādi sanāca vienu, divas reizes nedēļā. Makarovs teica, ka man ar to noteikti nebūs par maz, jo metu jau ilgus gadus, tādēļ ir tikai jāpieslīpē nianses.

- Cik sapratu, tad ar kāju tev jau pērn viss bija kārtībā?
- Izoperētā kājas vieta tagad nesāp, taču tagad es sasitis pašu papēdi, bet tas pāries.

- Kas vēl mainījies tavā treniņu plānā?
- Uz treniņiem eju pašā vakarā. Latvijā sacensības notiek ap 18.00, 19.00, bet «Dimanta līgas» mači sākas ap 21.00 vai pat 22.00.

- Nejautāšu tev, kāpēc pēdējos gados lielajās sacensībās nācies piedzīvot vilšanos. Taču vaicāšu, kāpēc citās sacensībās tevi ir izdevies sasniegt augstvērtīgus rezultātus.
- Atbildība, kas gulstas uz maniem pleciem, jo no lielajiem mačiem ir atkarīgs, vai man būs LOV finansējums vai nebūs. Ja «Dimanta līgas» posmā izcīnīšu uzvaru, tas nevienu neinteresēs. Jā, mani atbalstītāji priecāsies, skauģi bēdāsies, taču finansiāli Latvijā no tā neko neiegūšu.

- Un cik tev par uzvaru samaksās «Dimanta līgas» organizatori?
- 10 000 eiro. Par otro vietu ir 6 000 un tā tālāk, bet par astoto - 1 000 eiro. No šīs summas ir jānomaksā nodoklis valstij, kurā notiek sacensības un jāiedod līgumā atrunātie procenti menedžerim.

- Vai esi parēķinājis, kā būtu jāstartē, lai vasarā varētu sapelnīt naudu, ar kuru pietiktu visam gadam?
- Visu laiku jābūt labāko trijniekā. Piemēram, visu laiku izcīnot otrās vietas, «Dimanta līgā» pa vasaru vari nopelnīt 42 000 eiro mīnus nodokļi un procenti aģentam. Pieņemsim, ka paliek kādi 33 000 eiro, kas ir aptuveni 23 000 lati. Sadalot pa mēnesim sanāk labi, taču ir lietas, kuras mums netiek apmaksātas, kā, piemēram, pirts. Turklāt jāņem vērā, ka mešanas disciplīnu pārstāvjiem ziemā nenotiek nekādas sacensības un nav iespēju papildus nopelnīt.

- Kas ir tas, ko nodrošina vieta LOV sastāvā?
- LOV apmaksā treniņnometnes, dienas naudu, kas ir 14,60 lati...

- Tad jau vari diezgan labi paēst...
- Skatoties kur ēd. Ja visu laiku gatavo mājās, tad jā, bet, ja nākas ēst ārpus mājas. Piemēram, vakariņās «Lido» apēdu astoņus latus, lai gan it kā neko nepaņēmu. Gribējās vēl. Nu labi, brokastīm vajadzētu 3-4 latus un kopā jau sanāk 12 lati, bet kur tad vēl pusdienas? Būs par īsu. Arī dienas nauda ir sadalīta atkarībā no sporta veidiem, jo, piemēram, peldētājam, manuprāt, drīzāk būtu jāēd salāti nevis gaļa.

- Ko vēl nosedz LOV?
- Visus medicīnas pakalpojumus, kas nav mazi izdevumi. Un, protams, dalību olimpiskajās spēlēs.

- Klau, vai tava olimpiskā sudraba medaļa pašlaik ir drošībā?
- Pagaidām jā, bet jau atkal ir pavīdējusi doma to notirgot...

- Nopietni?
- Nu, bet kāda man jēga no tā, ka viņa stāv mājās? (Smejas)

- Būs ko parādīt bērniem, mazbērniem...
- Parādīšu fotogrāfijas. (Smejas) Redzi, es tagad trenējos un bendēju savu veselību dēļ 500 latiem - tāda ir mana mēneša alga. Protams, tagad jau visi saka - priekš kam tu ņēmi kredītu? Taču tajos laikos visi ņēma un es negribēju 30 gadu vecumā dzīvot pie vecākiem. Viņi nav miljonāri un viņiem nav trīs stāvu mājas, lai mēs varētu viens otru ikdienā nesatiekot dzīvot. Turklāt man vēl ir divas māsas. Kredīts joprojām ir uz kakla un ar 500 latu algu to nav viegli nomaksāt. Mēģinu pārdot šo dzīvokli, lai vismaz tas būtu nost no kakla. Tad varētu kaut ko domāt tālāk...

- Vai tevis prasītā cena par medaļu bija adekvāta vai vienkārši uzmeti skaitli - 91 365 lati?
- Vienkārši uzmetu skaitli. Bet katrs jau to vērtē kā grib. Nu labi, bokseris Vladimirs Kļičko ir slavenāks sportists, taču viņš uzlika savai olimpiskajai zelta medaļai cenu viens miljons ASV dolāru vērtībā. Vai tā ir adekvāta cena? Tā jau ir vērtība kolekcionāriem nevis ierindas līdzjutējam, kurš būtu gatavs samaksāt desmit latus. Tādējādi vēlējos tikt vaļā no kredītsaistībām, kā arī pievērst sev un šķēpa mešanai uzmanību, radīt intrigu.

- Nu tad es tev pasviedīšu intrigu - Zigismunds Sirmais saka, ka nākamgad esot apņēmies labot tev piederošo Latvijas rekordu (90,71 metrs)...
- Viņš to sola jau trīs gadus, taču, lai to labotu, tam vispirms ir jāpietuvojas. Ar mūsdienu šķēpu tikai deviņi sportisti pasaulē ir metuši tālāk par mani. Lai jau viņam izdodas pārspēt manu rekordu, taču, lai to paveiktu, ir smagi jātrenējas.

- Kaut ko sadalīt jūs tomēr nespējat...
- Cilvēks ir iedomājies, ka ir pasaules naba un var kāpt citiem uz galvas, lai gan pašlaik šķēpmetēju saimē viņš vēl nav nekas.

- Jaunības maksimālisms. Varbūt tu viņa vecumā biji tāds pats?
- Nē. Es nekad neatļāvos un joprojām neatļaujos, piemēram, Ērikam Ragam kāpt uz galvas un teikt, ka tu esi nekas, lai gan viņa rekordu jau sen esmu pārspējis. Turpretī viņš ir tikai pasaules junioru rekordists. Lai pierāda sevi pieaugušajos un tad kāpj kādam uz galvas. Dzirdēju, ka tagad arī Ainārs [Kovals] ar viņu nerunā. (Smejas)

- Bet tu ar Aināru?
- Es jau sen ar viņu nerunāju. (Smejas)

- Jo lielāki veči, jo vairāk kašķu...
- Tur jau tā lieta. (Smejas) Redzi, mums visu laiku ir jācīnās par savu vietu Latvijā. Visi trīs LOV sastāvā nevar būt, būs tikai labākais, nu varbūt divi, bet, ja būsi bišķi švakāks, tad paliksi ārpus LOV. Varbūt arī nemākam zaudēt. It kā jau sports to iemāca, bet acīmredzot ne visiem. Vienīgo iemeslu saskatu tieši tajā, tāpēc arī rodas kaut kāds kašķis. Pašam škrobe ir, bet neatļaušos neaiziet uz pjedestāla vai nepaspiest roku.

- Vai ar ilggadējo treneri Eiduku šķīrāties kā draugi?
- Uzskatu, ka jā. Vienkārši pienāca diena, kad kādam no viņas treniņgrupas bija jāaiziet. Trenerei pateicu - vai nu trenējiet tikai mani vai es eju prom. Protams, ka neapvainojos par treneres lēmumu, taču skaidrs, ka tā turpināties vairs nevarēja. Rīgā vēl varējām sadalīt treniņu laikus, bet treniņnometne taču mums visiem bija viena.

Komentāri (30)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu