Štrobinders: Man ir labas attiecības ar visiem mūsu šķēpmetējiem (12)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: R. Oliņš/Apollo

Pēdējos pāris gados Latvijas vīriešu šķēpmešanā galvenokārt tikai piesaukti trīs sportistu vārdi, bet pēdējā gada laikā sevi pieteicis talsenieks Rolands Štrobinders, kurš ir 1992. gada Barselona olimpisko spēļu dalībnieka Mārča Štrobindera dēls. 21 gadu vecais šķēpmetējs atzīst, ka šosezon izdevies iegūt stabilitāti, taču pilnam komplektam vēl pietrūkst tēva personiskā rekorda pārspēšana.

- Kādus mērķus pirms šīs sezonas biji sev nospraudis?
- Pirmais mērķis šajā sezonā bija pārspēt tēva rekordu (81,78 metri). Tā kā man līdz tam vēl trūkst desmit centimetru, tad uz to ir jātiecas. Protams, gribējās izpildīt arī pasaules čempionāta A normatīvu (83,50), taču šoreiz nesanāca. Tikmēr Eiropas U-23 čempionātā vēlējos tikt trijniekā, bet bija jāsamierinās ar ceturto vietu.

- Priekšsacīkstēs biji labākais...
- Jā, taču treneris [Gints Palameiks] atzina, ka visi metieni bijuši ļoti slikti tehniskā izpildījuma ziņā. Visi metieni tika izdarīti no sāna, neviens metiens netika «aizķerts». Jāatzīst, ka tehniski pareizi izpildīt metienu ir ļoti grūti un šoreiz tas nesanāca. Varbūt nebija lemts.

- Vai ir škrobe, ka neizpildīji pasaules čempionāta A normatīvu jeb tas bija jau tālāks mērķis?
- Šogad prioritāte bija Eiropas U-23 čempionāts, bet ar pasaules čempionātu bija tā - ja tieku, tad tieku, ja netieku, tad netieku. Tāpēc uzskatu, ka savu esmu izdarījis.

- Arī 2011. gada Eiropas junioru čempionātā tev bija ceturtā vieta.
- Jā. Man laikam jau ir nolemta ceturtā vieta.

- Tā nu gan nesaki, vēl taču tikai karjeras sākums.
- (Smejas) Toreiz ceturtā vieta man bija kā priecīga ziņa, jo uz čempionātu devos ar 11. rezultātu, tādēļ tikt ceturtajā vietā bija diezgan pārsteidzoši. Šogad uz Eiropas U-23 čempionātu braucu ar ceturto, piekto rezultātu, tātad principā nostartēju savā šī brīža līmenī. Varētu teikt, ka bija labi, taču, protams, gribējās vēl labāk.

- Līdz tēva personiskajam rekordam tev trūkst tikai desmit centimetru. Vai šī robeža tev šķiet īpaša?
- Jā, tā jau ir mūsu ģimenes iekšējā sacensība. (Smejas) Gandrīz katrās sacensībās metu pāri 81 metram, taču nekādi neizdodas sasniegt tēva rekordu, pietrūkst kādu 10-30 centimetru. Tēvs par to tikai pasmejas. (Smejas)

- Sezonas sākumā biji pat vicelīderis Latvijā. Kāpēc sezonas turpinājumā tev nav izdevies pārspēt savu rezultātu?
- Grūti pateikt. Sezonas sākumā parasti esi fiziski spēcīgāks, pēc treniņnometnēm «nāk vaļā», bet sezonas beigās jau sāc just nogurumu un spēka trūkumu. Taču turpināsim trenēties, skatīsimies kādas sacensības ārzemēs piespēlēs menedžeris un centīsimies sasniegt vēl labāku rezultātu.

- Pagājušajā gadā pirmoreiz pārsniedzi 80 metru robežu (81,20). Vai zināji, ka esi 13. Latvijas šķēpmetējs, kuram izdevies pārsniegt 80 metrus?
- Jā, pēc tam izlasīju ziņās. Tobrīd tas bija ļoti negaidīti, jo līdz tam metu 75 metru robežās. Jau iesildoties jūtu, ka būs labi. Pirmajā metienā uzmetu 76 metrus, kas jau bija personiskais rekords, bet tad sekoja 81,20 metri. Biju šokā un vairs nevarēju turpināt mest. (Smejas)

- Kas ir tās sajūtas, pēc kurām vari noteikt, ka metiens būs labs?
- Labi var pateikt pēc šķēpa lidojuma. Protams, arī pēc fiziskās pašsajūtas, kad jūties viegli un pacilāti. Ja, izmetot šķēpu, redzi tikai punktiņu, tad zini - būs labi.

- Vai varam šo nodēvēt par tavu «izlaušanās» sezonu?
- Domāju, ka jā. Esmu nostabilizējies 78-81 metru robežās. Vēl tikai trūkst pārspēt tēti.

- Kad esi ticis pāri 80 metriem, likt klāt centimetrus paliek arvien grūtāk?
- Jā. Aizpagājušajā gadā metu 75 metrus, pērn 81,20 metrus, bet šogad esmu pielicis klāt tikai 48 centimetrus. Treneris saka, ka varu vēl, taču tas vēl ir jāizdara. Fiziskā ziņā esmu spēcīgs, bet ir jāizpilda tehniski pareizs metiens.

- Stabilitāti esi ieguvis ar fizisko spēku vai sakārtotu prātu?
- Ņemot vērā, ka metieni man nesanāk tehniski pareizi, tad jāsecina, ka viss tiek uzmests ar spēku. Protams, ir jau gadījies arī uzmest tehniski pareizi, taču, ja vienā metienā sakristu gan spēks, gan tehnika, tad būtu klāt vēl divi, trīs metri. Tehniski pareizam metienam nemaz tik daudz spēka nevajag, šķēps pats izlido.

- Runājot ar tevi, izklausās, ka tehniski pareizs izpildījums ir diezgan liela laimes spēle...
- Arī... Protams, ar spēku 80 metru tālumā varu uzmest, bet, ja vēlos mest tālāk, tad pareizai tehnikai ir ļoti liela nozīme.

- Vadims Vasiļevskis teica, ka pēc treniņa, izejot no stadiona, aizmirst par šķēpmešanu. Kā ir ar tevi?
- Sanāk domāt par šķēpmešanu arī ārpus stadiona. Aizeju mājās, ieraugu tēti... (Smejas) Sanāk arī runāt par šķēpmešanu, jo pārsvarā visas tēmas ir saistītas ar sportu. Dažreiz pats viņam kaut ko prasu, dažreiz viņš man kaut ko iesaka.

- Vai nav bijis tā, ka tēvs saka vienu, bet treneris - otru?
- Viņu viedokļi sakrīt. Man vienkārši ir jāizdara tas, ko viņi saka.

- Vai jūti, ka esi kļuvis par reālu konkurentu Vadimam, Aināram Kovalam un Zigismundam Sirmajam?
- Varbūt pat jā, taču vēl jāsasniedz viņu līmenis.

- Pats labi zini, kāda ir konkurence Latvijas šķēpmešanā. Tu gan netrenējies Valentīnas Eidukas grupā, taču kādas ir tavas attiecības ar konkurentiem Latvijā?
- Man ir labas attiecības ar visiem latviešu šķēpmetējiem.

- Kā tev tas izdodas?
- Es nedzīvoju Rīgā, trenējos Talsos un neesmu viņu grupā. Konkurence, protams, ir liela. Manuprāt, pasaulē tādas nav nevienā valstī. Ar Zigi mēs viens otru drīzāk iedrošinām, lai otram izdodas labi uzmest.

- Vai šķēpmešanā tevi «ievilka» tēvs?
- Jā. Bērnībā jau septiņu gadu vecumā piedalījos sacensībās pie gadu vecākiem puišiem. Tad mani aizrāva arī florbols, tādēļ nonācu izvēles priekšā. Es izvēlējos šķēpmešanu un mani sāka trenēt tētis, bet mans pirmais treneris bija Jānis Vīriņš. Tagad nu jau četrus gadus trenējos pie Ginta Palameika kopā ar viņa meitu Madaru.

- Klau, bet šķēpmešana nav bumbas spēlēšana. Kā var iemācīt tehniku septiņgadīgam puišelim?
- Tas man ir jau iedzimts. Jau no bērnības turēju rokā šķēpu. Taču skolā bumbiņu vistālāk nemetu, jo bumbiņas mešana tomēr bija kaut kas cits. Šķēpu varēju aizmest tālāk.

- Gadās tā, ka vienā brīdī saproti - daru to vairāk tēva dēļ nevis priekš sevis. Kad tu saprati, ka šķēpmešana ir tas, ko tu dari sevis dēļ?
- Kad uzmetu 75 metrus, sapratu, ka ir kur tiekties, piemēram, uz tēta rekordu. Bet, kad uzmetu 80 metrus, bija skaidrs, ka visu mūžu metīšu šķēpu.

- Un kādi ir tavi nākotnes mērķi?
- Protams, labot Latvijas rekordu, taču tā jau ir tālāka nākotne. Nākamsezon gribētos pielikt klāt vēl divus, trīs metrus. Jāizdara tas, ko liek treneris, un tad jau viss būs.

Komentāri (12)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu