Jaunais Rīgas teātris režisoram Alvim Hermanim ir kā ideju un stratēģiju ģenerēšanas laboratorija, lai pēc tam tās prezentētu Eiropā, sarunā par Hermaņa teātra kontekstu izteicās teātra zinātniece Valda Čakare.
Valda Čakare: JRT Hermanim ir kā ideju un stratēģiju ģenerēšanas laboratorija (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Laiks, kurā Hermanis ienāca teātrī, bija tukšs, jo tas notika tūliņ pēc dzelzs priekškara krišanas,» sacīja Čakare, norādot, ka ar laiku viņš te, Latvijā, ir radījis teātri ar savu estētiku, kas populārs jauniešu un intelektuāļu vidū.
Čakare uzsvēra, ka Hermanim izdodas apvienot simbolus no augstās kultūras ar simboliem no masu kultūras un iet postmodernisma ceļu. «Kopš Hermanis ienāca teātrī, teātra centrā ir stāsti par cilvēku dzīvēm. Piemēram, izrāde «Latviešu stāsti» stāsta par vēsturi nevis no kāda formāla redzespunkta, bet caur personisku vēstījumu. Viņa iestudējumi analizē sabiedrību,» pauž teātra zinātniece.
Tāpat teātra zinātniece norādīja, ka Hermaņa attieksme pret aktiera ķermeni ir jauna Latvijas kontekstā - viņš rāda ķermeņa iespējas, izmanto lelles un neizvairās arī no tā, kas cilvēkos var radīt ne vien interesi, bet arī bailes vai nepatiku, piemēram, slimības un deformācijas. Taču Hermanis respektē faktu, ka Latvijas publikai nepatīk, ja to mēģina padarīt par izrādes daļu, uzdodot jautājumus vai pieskatoties.
Runājot par Hermaņa darbu ar aktieriem, teātra festivāla «Spielart» direktors Tilmans Broszats no Minhenes minēja, ka, strādājot pie iestudējuma, Hermanis licis aktieriem veikt tādu kā dzīves imitāciju, respektīvi, viņi devās uz vecu cilvēku mājām un raudzījās, kā šie ļaudis dzīvo un kustas. «Rezultāts bija neticams - uz skatuves varēja redzēt, ka jaunie aktieri nudien kustas kā astoņdesmitgadīgi,» sacīja Broszats. Tāpat viņš uzsvēra Hermaņa nerimstošo interesi par politiku, bilstot, ka mūsdienās teātru direktori nereti vairāk ir politiski aktīvisti nekā mākslinieki.
Londonā mītošā dramaturģe un teātra pētniece Margerita Mauro uzsvēra, ka itāļu teātrī, režisoram strādājot ar aktieriem, dominē citas tendences. Ja itāļu teātrī aktieri lasa savas lomas un tajās analizē katru vārdu, kā arī mācās izrunāt frāzes tā, kā vēlas režisors, Hermanim ar tekstu ir atšķirīgas attiecības. To, kā teksts tiek izsacīts, lemj aktieri, un Hermanim darbs ar tekstu kalpo lomu izstrādāšanai. Turklāt Hermanis liek aktieriem daudz improvizēt un ieklausās viņu domās.
Lietuvas Nacionālā teātra direktors Audronis Ļuga uzsvēra, ka Hermanim piemīt filozofisks pasaules aprakstīšanas veids. «Viņš iestudējumā ne vien veido stāstu, bet mēģina aprakstīt pasauli, tādējādi radot metaforas, kas izaicina un uzdod jautājumus,» izteicās Ļuga, piebilstot, ka tas ir izaicinājums - veidot stāstu, kas ietver lokālo, personisko, tomēr ir universāli saprotams.
Viņš uzsvēra, ka Hermanis pieder to mākslinieku paaudzei, kas dzimuši, mācījušies vienā laikā, bet kam ir jādzīvo otrā, tādējādi ar vienu kāju mītot pagātnē, kurā piedzīvots Austrumu bloka sabrukums, un ar otru atrodoties tagadnē, demokrātisko tendenču parādīšanās brīdī. «Šī atrašanās ar katru kāju savā laikā ir ļoti svarīga Hermaņa teātrim un stāstiem, jo viņa paaudzes mākslinieki vairs nav tie, kas dala pasauli labajā un sliktajā, melnajā un baltajā. Viņi cenšas saprast, kas notiek,» norādīja Ļuga.
Savukārt kinokritiķe Daira Āboliņa diskusijā piebilda, ka tad, ja Hermanis vēl mazliet mainītu savu skatījumu, viņš varētu pievērsties kino, jo režisora veidotās izrādes ir kā mazas ainiņas no kinofilmām. «Hermanis bija pirmais mākslinieks Latvijā, kas sāka strādāt trīs dimensijās, gluži kā kinomākslā Vims Venders,» izteicās kinokritiķe.
Toties Lietuvas Nacionālā teātra direktors piebilda, ka teātrī būtiski ir tas, ka pasaule tiek radīta te un tagad, un te un tagad tā arī pazūd, bet filmas pastāv atkārtojuma formā. «Par šo gaistamību savās filmās runāja režisors Andrejs Tarkovskis,» bilda Ļuga.
Ļuga arī uzsvēra, ka, pēc viņa domām, Hermanis galvenokārt ir teātra persona, kaut arī viņš ir pievērsies operu iestudējumiem. «Iespējams, viņam vajag saprast, kādā virzienā teātrī iet turpmāk,» sacīja Lietuvas Nacionālā teātra direktors.
Kā ziņots, sarunas par Hermaņa teātri norisinās Eiropas kultūras galvaspilsētas laikmetīgā teātra programmā «forte forte», kas ir Eiropas vadošo režisoru izrāžu sērija gada garumā. Pirmā «forte forte» nedēļa veltīta režisoram Alvim Hermanim, otrā nedēļa norisināsies no 15.marta līdz 23.martam un būs veltīta beļģu režisoram Janam Lauversam un «Needcompany».
Hermanis ar režiju sāka nodarboties 1992.gadā. Līdz šim viņš Latvijā iestudējis 40 izrādes, bet ārzemēs aptuveni 25 izrādes. Pēdējā laikā pievērsies operu iestudējumiem. Izpelnījies vairākus prestižus starptautiskus apbalvojumus, to starpā 2003.gadā prestižo «Jauno režisoru projekta» («Young Directors Project») balvu par izrādi «Revidents» Zalcburgas teātra festivālā, 2007.gadā prestižo Eiropas teātra balvu «Jauna teātra realitāte», bet 2012.gadā viņš atzīts par vienu no ietekmīgākajām personībām teātrī.