Laulību šķiršana, kas ilgu laiku bija vienīgi tiesas kompetencē, pirms trim gadiem tika uzticēta arī notāriem. Tā brīža galvenie argumenti bija tiesu atslogošana tajos gadījumos, kad abi laulātie bija par visu labprātīgi vienojušies. Šai kārtībai tagad parādījies kāds būtisks trūkums, vēsta TV3 raidījums «Nekā Personīga».
Likumdevējs nav paredzējis, ka vienošanās skar arī vecāku aizgādību par nepilngadīgiem bērniem. Un ja viens no vecākiem to ļaunprātīgi pārkāpj, un, piemēram, aizved bērnu, otrs vecāks paliek beztiesīgs. Jo vienošanās nav pielīdzināma tiesas spriedumam.
Turpinājumā par kādu gadījumu, ko dabā sauktu par bērna nolaupīšanu, taču neviena no bērnu tiesību iestādēm, to par tādu neuzskata. Lai vēl vairāk nekaitētu bērna interesēm, bērna un abu vecāku vārdi ir mainīti.
Brigita un Roberts Pakalni apprecējās 24 gadus vecumā pēc vairāku gadu draudzēšanās. Laulībā dzima meitiņa, tomēr kopdzīve nebija izdevusies. Faktiski dzīvojot šķirti jau daudzus gadus, pāris pagājušā gada oktobrī devās pie notāra, lai laulību šķirtu. Abi bija sastādījuši privātu vienošanos, ka sešgadīgā Rebeka turpinās pastāvīgi dzīvot pie mātes, kā tas bija visus šos gadus, bet tēvam būs neierobežotas tiesības tikties ar bērnu. Pēc pāra asa strīda neilgi pirms jaunā gada, kur klāt bija arī Rebeka, Roberts paņēma meitiņu pie sevis it kā uz vienu dienu. Nākamajā dienā Brigita zvanīja savam bērnam. Tā bija viņu abu pēdējā saruna, pirms garas piespiedu šķiršanās
«Un viņa teica man - es tev vakarā piezvanīšu, tos vārdus es nekad neaizmirsīšu. Viņa teica, ka (28.decembra vakarā) viņa man vakarā piezvanīs, bet nepiezvanīja, jo viņš viņai atņēma telefonu,» teic Brigita.
Māte savu meitu nav ne dzirdējusi, ne redzējusi jau vairāk nekā mēnesi. Viņas atrašanās vieta nav zināma. Viena- divas dienas bija garākais laiks,ko abas līdz šim bija pavadījušas šķirti. Tēvs viņas audzināšanā bijis klāt neregulāri, vairākus gadus dzīvojis Anglijā.
«Visus šos sešus gadus es esmu vienīgā rūpējusies. Viņš jau nezina, kā tas ir, kad bērns ir slims - sēdēt pie viņa. Viņš nezina, kādas ir ikdienas rūpes, kas viņai, piemēram, garšo, viņš viņu emocionāli nepazīst,» teic sieviete.
«Viņa ir meitene, kurai ir vajadzīgs laiks, kamēr pierod jaunā vietā pie jauniem cilvēkiem.» Tā Rebeku raksturo viņas bērnudārza audzinātāja, kura diendienā tikusies ar viņu divus gadus. Viņa uztraucas par Rebeku. Viņa nav apmeklējusi dārziņu jau mēnesi un nav nekādu ziņu, vai līdz skolai viņa vēl šeit parādīsies.
Ja Brigitas vienošanās par bērna aizgādību un dzīvesvietu būtu apstiprināta tiesā, šādā gadījumā mamma būtu tiesības rosināt krimālprocesu par ļaunprātīgu tiesas sprieduma nepildīšanu. Bet šajā gadījumā policija uz Brigitas iesniegumu tikai noplātīja rokas.
Par bērna dzīvesvietu izlemj tikai tiesa. To Brigita ir ierosinājusi. Sēde nozīmēta tikai februāra beigās. Svarīgs tajā būs bāriņtiesas atzinums. Taču to vairāk par bērna emocionālajām interesēm uztrauc, vai bērns atrodas siltā vietā un ir paēdis.
Bērnu tiesību juriste Anita Rektiņa uzskata, ka bāriņtiesa ir pārāk nekritiska pret tēvu, kurš atņēmis bērnam mammu un liedz tikšanos. Ja biežāk bāriņtiesa uzdrīkstētos atņemt aizgādības tiesības uz laiku vecākam, kurš atļaujas šādi rīkoties, tad arī retāk būtu gadījumi, kad vecāki izmanto bērnu kā ieroci vienam pret otru.
«Bērns ir bijis mammas aprūpē ilgu laiku un bērns ir pieradis savu mammu katru dienu redzēt un pēkšņi viņu vienā dienā aizved un neļauj tikties ar mammu. Es domāju, ka nevarētu būt šaubas, ka tā ir ļaunprātīga vecāku tiesību izmantošana un, ja vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, tad jādomā, vai viņam nav jāpārtrauc aizgādības tiesības un vai var bērna audzināšanu turpmāk uzticēt tādam vecākam?»
Ja pagājušā gadā tiesā laulību šķīra aptuveni viens tūkstotis pāru, pie notāram to darīja ievērojami lielāks skaits - vairāk nekā pieci tūkstoši. Jo ir priekšstats, ka tā ir ātrāk un lētāk. Bet tikai daži simti izvēlējās drošāko dokumenta formu - notāra sastādītu vienošanos, kas ir pielīdzināms tiesas spriedumam, nevis privātu vienošanos, kam tāda juridiska spēka nav.
Notāru padomē mums uzsver, ka ir jāatgriežas pie viņu agrākā ieteikuma, ka vienošanos, laulību šķirot, sastāda notārs.
«Ja salīdzinām ar mantiskajām attiecībām, tad slēdzot laulību līgumus, valsts ir pateikusi, ka šim līgumam jābūt slēgtam pie notāra, tad bērnu tiesību jautājumā, kas skar tādas vienošanās, šādas vienošanās var būt privātas. Ja salīdzinām bērnu un mantu – bērnam vajadzētu būt primārākam par mantu,» norāda zvērināts advokāts Jānis Skrastiņš.