M. Dukurs: Nemainītu visas pārējās uzvaras pret olimpisko zeltu (39)

- Atzīšos, ka tu mani nedaudz pārsteidzi, kad uzreiz pēc atgriešanās paziņoji, ka vēlies ar šo pašu komandu strādāt vēl četrus gadus. Manuprāt, sportisti parasti ir piesardzīgāki savos nākotnes plānos. Varbūt tās bija emocijas?
- Man jau pirms Soču Olimpiādes bija skaidrs, ka startēšu vēl vienu olimpisko ciklu. Sezonas laikā jau izvērtē situāciju, vai viss notiek kā gribētos un kādas ir attiecības komandas iekšienē. No komandas puses viss tika paveikts perfekti, mums ir labas attiecības un mani apmierina katra ieguldītais darbs. Cenšos respektēt arī viņu viedokli un, manuprāt, komandas mehānisms strādā. Tāpēc arī uzreiz pateicu, ka vēlētos visus šos cilvēkus paturēt.
Tagad lielākais jautājums ir par vācu treneri [Matiasu Bīdermanu]. Ja vairs nepastāvēs «Sika» komanda, tad mums būs grūti viņu noturēt. Šobrīd visu apmaksā «Sika», tādēļ daudz kas būs atkarīgs no mūsu tikšanās ar komandas īpašnieku Šveicē.

- Latvijā daudzi pārdzīvo, ka tev neizdevās izcīnīt zelta godalgu, vienlaikus gandrīz vai aizmirstot, ka tev ir olimpiskā sudraba medaļa.
- Emociju gamma skatītājiem ir visdažādākā. Vieni saka, ka mēs tāpat viņiem esam zelts, otri saka, ka viņi [krievi] šmaucās, bet trešie aizmirst par sudrabu. (Smejas) Tomēr ir jau forši, ka cilvēki jūt līdzi. Lidostā viena sieviete pat atzina, ka visus braucienos vērojusi, tupot uz ceļiem. Tādā veidā izjūtu atbildību par savu rezultātu.
Sočos nebija tādas emocijas. Tur nebiji savējais. Varbūt krieviem ir tāda mentalitāte, ka viņi atbalsta tikai savējos, bet Vankūverā visi bija par visiem, interesējās par sportistiem. Sočos mājinieki bija tikai par savējiem, bet citu sportistu starta laikā bija klusums.
Kad atbraucām mājās, tad vēl vairāk sapratām, cik daudz dod startēšana savu atbalstītāju priekšā. Protams, brīžiem tas var traucēt, bet bieži vien tas spēj grūtos brīžos sapurināt.

- Ir lietas, kuras, tagad atskatoties atpakaļ, būtu darījis citādāk?
- Mēs jau runājām, ka fiziski varējām sportiskā formas virsotni sasniegt ne tik ātri, taču bija arī «Triple Trophy» balva. Taču tas nenozīmē, ka, vēlāk sasniedzot «pīķa» formu, startā būtu nometis desmitdaļu. Varbūt divas, trīs simtdaļas, ne vairāk. Tas, ka Aleksandrs Tretjakovs šogad bija pielicis startā, bija skaidrs. Jau pirms sacensībām paredzēju viņam startā 4,48 sekundes, bet viņš uzskrēja vēl par simtdaļu ātrāk. Kas attiecas uz viņu, tad vairāk izbrīnīja tendences trasē.
Bet, kas attiecas uz maniem braucieniem, visi četri bija diezgan labā līmenī. Arī tehniku, ja būtu iespēja, nebūtu mainījis. Galu galā trešajai vietai biju priekšā divas sekundes, kas ir liels atrāviens.

- Izbeigsim spekulācijas par šmaukšanās tēmu. Vai vari par 100% pateikt, ka zaudēji godīgā cīņā?
- (Pauze) Tā simtprocentīgi man iekšēji nav tādas sajūtas... Mani mazāk pārsteidza starta laiki, drīzāk jau tendences trasē, kādas bija vērojamas arī bobsleja divnieku sacensībās. Ja viss bija atbilstoši noteikumiem, tad cepuri nost, bet... Tad kāpēc vienam ir tādas tendences, bet otram nav? Piemēram, vēl vienam krievu skeletonistam Sergejam Čudinovam ne tuvu nebija tādas tendences kā Tretjakovam. Tādēļ par visiem 100% man nav pārliecības, ka viss bija godīgi. Taču pierādījumu man nav. Varu teikt tikai par sevi, ka es biju «tīrs».
Trūkst arī gandarījuma sajūtas, jo nebija izteiktas cīņas. Ne es reāli cīnījos par zeltu, ne kāds reāli varēja man atņemt sudrabu. Reizēm Pasaules kausa posmos emocijas ir sakāpinātākas. Piemēram, pērn pasaules čempionātā pats pieļāvu kļūdas un tikai pēdējā braucienā samazināju Tretjakova pārsvaru, cik spēju. Taču Sočos bija četri braucieni normālā līmenī, bet pat tuvu nebiju Tretjakovam.

- Vai sezonas laikā kaut ko nevarēja nojaust?
- Nē, sezonas laikā tādas tendences nebija ne tuvu. Pat, ja startā Tretjakovam zaudēju desmitdaļu, tad pēc ceturtās, piektās virāžas pārsvara pieaugšanu apturēju jebkurā trasē un jebkuros laika apstākļos, bet tad sāku nākt klāt. Sočos tas nenotika.

- Vai tas ir izskaidrojams ar to, ka viņš perfekti zināja, kā visātrāk izbraukt trasi?
- (Nopūšas) Brauca viņš patiešām labi. Starts bija labs un trajektorijas bija labas, bet, lai būtu tik labi starpfiniši... Nezinu. Pirms četriem gadiem Kanādā varu atzīt, ka bija godīga gonka.

- Bet, redz, Soču Olimpiādes laikā paklīda runas, ka kanādietis Džons Montgomerijs Vankūverā uzvarējis ar kreisajām slidām...
- Es gan tā nedomāju. Viņš brauca labi un tur bija ļoti tehniska trase. Objektīvi viņš bija labāks.

- Klau, bet varbūt skeletons ir mainījies? Ar labu braukšanu vien ir par maz - vajag arī izcilu startu un izcilu tehniku.
- Protams. Skeletons mainās. Jau nākamajā gadā pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm es ar to pašu tehniku vairs nebūtu iekļuvis sešiniekā. 2012. gadā spērām platu soli uz priekšu, atsevišķos braucienos «atvedot» pat pussekundi, un arī pārējie uzreiz sāka kaut ko meklēt. Paši vien esam daļa no tā, ka konkurenti sākuši vairāk uzmanības pievērst niansēm.
No otras puses - es noteikti neko nenožēloju. Četrus gadus slēpties un muļļāties Pasaules kausa izcīņā, lai visu liktu uz Olimpiādi? To gan es nespētu. Nemainītu visas uzvaras Pasaules kausa posmos pret vienu zelta medaļu Soču Olimpiādē.

- Tas vairs nebūtu Martins Dukurs?
- Nevaru iedomāties, ka vasarā divreiz dienā ar maksimālu atdevi lietu sviedrus, trenētos n-tās stundas, lai pēc tam sacensībās kādam kaut ko dāvinātu. Neatkarīgi no sacensību nozīmīguma vienmēr gribu pacīnīties par uzvaru. Arī pagalmā, spēlējot futbolu.

- Vai vispār bija reāli kaut ko pietaupīt Olimpiādei, lai ar to kādu pārsteigtu?
- Jau pēc Vinterbergas posma gada sākumā man bija skaidrs, ar kādām slidām braukšu. Tās noliku malā, bet turpināju eksperimentēt. Mazliet prātu čakarēja tas, ka pirms pašas sūtīšanas uz Sočiem atvērām kamanas un konstatējām, ka tā ir diezgan spēcīgi saliekusies. Ilgi domājām, taisnot vai atstāt, kā ir, jo kamanas skrien labi un varbūt ir atradušas savu īsto vietu. Beigās izdomājām, ka mainīsim salocītās detaļas, bet nepieciešamības gadījumā, ja tomēr kamanas neskries gana labi, liksim atpakaļ.

- Kad ieguvi džekpotu (100 000 eiro prēmiju), izteicies, ka komandai tikai jāizvēlas vieta, kurp doties atpūsties. Vai vieta jau ir izvēlēta?
- Tieši nesen pacēlu šo jautājumu un vaicāju, vai tad nav intereses? (Smejas) Cik saprotu, tad šobrīd izšķiršanās ir starp kādu pasākumu, piemēram, pasaules čempionātu hokejā, kādu vietu, kur noteikti citos apstākļos nekad nebrauktu, un vienkārši pludmali. Domas dalās. Jādomā veicīgāk, jo vasarā jau sāksies gatavošanās nākamajai sezonai. Bet visi ir tādi kautrīgi... (Smejas)

- Pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm jau nākamajā dienā bijāt trasē. Ko darīsi pēc Soču Olimpiādes?
- Tagad gribās atpūsties un no visa atiet. Pēc Vankūveras uzreiz bija konkrētas idejas, bet tagadējo ideju realizēšana ir laikietilpīgāka. To tāpat tagad nepaspētu paveikt. Brauksim uz Šveici tikties ar «Sika» īpašnieku, pie reizes pamēģināsim krestu, no kā cēlies skeletons un kurā ir atvērtās virāžas, no kurām lido ārā no trases.

- Vai varam runāt par vecumu? Drīz tev apritēs 30 gadi. Vai esi domājis, kā uz vēl četriem gadiem profesionālajā sportā reaģēs tavs ķermenis?
- Domāju, ka problēmu nebūs. Tomasam ir 32 gadi un viņam rezultāti aug. Spēcīgs kā zirgs! (Smejas) Varbūt gatavošanās posmā būs jāizvērtē, vai nepieciešami tik lieli darba apjomi un kā precīzāk uztrāpīt ar optimālo sportisko formu, taču kopumā nedomāju, ka būs lielas izmaiņas.

- Vai olimpisko ciklu grūtāk ir izturēt fiziski vai emocionāli?
- Ilgtermiņā noteikti, ka fiziski, bet, kad tuvojas Olimpiāde, tad paliek grūtāk emocionāli.

- Vai nākamajā reizē, kad uzkāpsi uz skeletona tev prātā jau būs olimpiskās spēles Korejā jeb tā nemaz nedrīkst domāt?
- Var domāt, kāpēc ne? Tomēr arī aizvadītajā olimpiskajā ciklā vairāk skatījāmies sezonas griezumā, uzstādot mazākus mērķus. Kāds mazais plāniņš ir katru sezonu, katrā posmā, varbūt pat katrā treniņbraucienā. Šie mazie mērķi palīdz sasniegt lielo mērķi.

- Gan jau sapratīsi mana jautājuma zemtekstu, bet, kādas būtu tavas domas, ja nākamā Olimpiāde būtu paredzēta, piemēram, Vācijā?
- (Smejas) Mājas trases priekšrocības dod daudz. Varu tikai iedomāties, cik grūti konkurentiem būtu cīnīties ar mums šeit, Siguldas trasē. Ideālo trajektoriju jau zina visi, bet tāda ideālā brauciena nav. Bieži vien novirzoties no ideālās trajektorijas vari atrast ātrāko ceļu līdz finišam, taču to var sajust tikai pēc kādiem simts braucieniem.

- Runājot par vāciešiem, kāda bija viņu reakcija uz fiasko Soču olimpiskajās spēlēs?
- Skaidrs, ka viņus pievīla starts, turklāt atšķirībā no tā, kā bija agrāk, viņi ar tehniku nespēja to kompensēt. 2009. gadā vācieši kaut ko atrada, sāka slēpt un visi saprata, ka ir «jārok». Tagad jau visi ir pietuvojušies. Ja agrāk trases lejasdaļā vācieši bija ātrāki par 5km/h, tad tagad ir aptuveni vienādi, varbūt vienīgi Vācijas trasēs ātrums ir lielāks tikai par 1km/h.
Tas, ka vācieši ir tālu no vadošajām vietām, varētu radīt satricinājumu un izmaiņas sporta veidā. Iespējams, būs izmaiņas tehniskajos reglamentos. Mūsējais vācu treneris [Bīdermans] teica, ka varbūt mainīsies noteikumi attiecībā uz slidu materiālu. Varbūt vācieši gribēs spiest uz to, lai būtu tāpat kā kamaniņu sportā. Tad viņiem būtu, kur pasmelties. (Smejas) Domāju, ka izmaiņas viņiem būs, tai skaitā, arī izlases treneru sastāvā.

- Vāciešus Villiju Šnaideru un Tomasu Placeru no Krievijas komandas negrib ņemt atpakaļ?
- Domāju, ka viņiem ir pārāk sliktas savstarpējās attiecības. Abi savulaik tika izmesti no izlases - viens par dopinga lietošanu, bet otrs par slidu viltošanu. Tāpēc arī viņi ir noskaņoti pret Vāciju.

- Tāpat kā jūsu Matiass...
- Jā. Tāpēc, ka viņam nedeva iespēju, lai gan viņš nebija tas sliktākais. Viņš to pārdzīvoja un viņam radās spīts. Tomēr tagad viņš atzīst, ka laiks ir pagājis un tie cilvēki, kas tagad startē nav pie tā vainīgi.

- Martin, bet kurš šobrīd ir pasaulē labākais skeletonists?
- Kā to ņem? Rezultātu ziņā vai iespēju ziņā. Tu jau gaidi, ka es lielīšu sevi... (Smejas)

- Nebūt ne.
- Grūti atbildēt. Kādam no malas to pateikt būtu vieglāk. Ja runājam tieši par braukšanu, tad man patīk, kā brauc [vācietis Franks] Rommels un Tomass [Dukurs].

- Ņemot vērā, ka zelta medaļu neizcīnīji, tad nebūs arī jātur solījums un jādzied uz skatuves sezonas noslēguma pasākumā...
- (Smejas) Jā, tas atkrīt. Bet tagad jau ir panākta vienošanās par sadarbību ar «Prāta vētru».

- Un tomēr - ja tev būtu bijis jādzied, kādu dziesmu tu būtu dziedājis?
- Šobrīd ideju nav nekādu. Bet tā noteikti būtu kāda ļoti vienkārša, lēna dziesma, kurā ir mazāk iespēju «noraut garām». Piemēram, «Kūko, kūko dzeguzīte»... Vai to dziedāšu pēc Olimpiādes Korejā? Vispirms no Korejas vēl kaut kas jāatved, lai būtu iemesls.