ASV medijs «Global Post» norāda uz septiņām Krievijai tagad piederošām teritorijām, kuras vēsturisko notikumu dēļ par savām varētu saukt citas valstis. Starp tām minēta arī Latvijai piederējusī Abrene.
ASV medijs uzskaita Krievijas teritorijas, kuras citas valstis varētu saukt par savām, arī Abreni (231)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izdevums atsaucas uz Krievijas prezidenta Vladimira Putina Krimas aneksijas gadījumā piesaukto argumentu, ka pussala vienmēr esot piederējusi Krievijai.
«Pēc šādas loģikas vairākas citas valstis varētu atņemt Krievijai daļu teritorijas. Pasaulē lielākā valsts vienmēr tāda nebija. Tāpat kā jebkura cita impērija, tā iebruka, iekaroja, risināja sarunas un sagrāba teritorijas, ko tā tagad sauc par savējām,» norāda izdevums.
«Global Post» uzskaitījis septiņas svarīgākās teritorijas, kuras Krievija atņēmusi kaimiņvalstīm.
1. Latvijai agrāk piederējusī Abrene jeb tagadējais Pitalovas rajons Krievijā.
«Latvijai, kuru gadsimtiem okupēja ikviens un visi no kontinentālās Eiropas, bija sarežģīti ievilkt savas robežas, kad tā beidzot ieguva neatkarību 1918.gadā. Kad tas notika, daži krievi palika Latvijas robežas pusē un otrādi,» skaidro izdevums.
«Kad Otrā pasaules kara laikā PSRS anektēja Latviju, tā piesauca šo demogrāfiju, lai attaisnotu aptuveni 1000 kvadrātkilometru lielās kādreizējā Abrenes apriņķa teritorijas iekļaušanu Krievijas PSRS sastāvā, pamatojoties, ka vairums iedzīvotāju tur ir krievi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Krievija atteicās to atdot, un teritorija tagad ir daļa no Krievijas Pitalovas rajona. Pēc ilgas vilcināšanās Latvija atzina pārcelto robežu 2007.gadā parakstītajā robežlīgumā,» raksta izdevums.
2. Igaunijai piederošā Narvas pilsēta Narvas upes austrumu krastā jeb tagadējā Ivangoroda.
Neatkarīgās Igaunijas laikā abos Narvas upes krastos izvietotās apdzīvotās vietas bija viena pilsēta, taču pēc aneksijas PSRS robeža starp Igauniju un Krieviju tika novilkta pa upi, sadalot pilsētu divās daļās. Igaunija ilgi uzstāja uz robežas atjaunošanu pirmskara stāvoklī, turklāt arī Ivangorodas iedzīvotāji 2010.gadā vāca parakstus par pievienošanos Igaunijai. Tallina galu galā piekāpās, un pašlaik abu valstu robežlīgums ir ratifikācijas procesā.
3. Somijai piederējusī Karēlija.
Krievija vienmēr uzskatīja, ka tās ziemeļrietumu stūrī piegulošā somu teritorija būtu noderīgs īpašums. Krievijas impērija to iekaroja un paturēja kā autonomu, bet draudzīgu bufervalsti. Kad sākās Otrais pasaules karš, Somija bija ieguvusi neatkarību, bet Padomju Savienība vēlējās atgūt savu buferzonu, kaut arī Maskava bija parakstījusi vairākus starptautiskus līgumus, kuros tā bija atzinusi Somijas robežu. Tā pieprasīja Somijai pārcelt robežu 30 kilometrus tālāk un atdot dienvidu pierobežas teritoriju, kas atradās pretī toreizējai Ļeņingradai. Somija atteicās.
Dažas dienas pēc ultimāta termiņa beigām Krievija ar artilēriju apšaudīja savu robežposteni, nogalinot četrus robežsargus, un apsūdzēja uzbrukumā Somiju, izmantojot to par ieganstu, lai 1939.gada ziemā iebruktu Somijā. Neskatoties uz padomju armijas ievērojamo pārspēku, Somijai izdevās noturēties trīs mēnešus, karam noslēdzoties 1940.gada 13.martā ar miera līgumu, kurā Somija piekrita atdot Krievijai 10% savas teritorijas, no kā lielāko daļu veidoja Karjalas jeb Karēlijas province ar Somijas otru lielāko pilsētu Vīpuri, ko krievi tagad pārdēvējuši par Viborgu. Ar nacistiskās Vācijas palīdzību Otrā pasaules kara laikā Somija īslaicīgi atkaroja zaudētās zemes, taču 1944.gadā Karēlija atkal nonāca Padomju Savienības kontrolē. Kopš tā laika Somija nav centusies atgūt teritoriju, kaut arī atsevišķi aktīvisti ir iestājušies par Karēlijas atgūšanu.
4. Kaļiņingrada jeb agrākajai Austrumprūsijai piederējusi Kēnigsberga.
Tagadējās Kaļiņingradas teritorija gadsimtiem ilgi bijusi vācu osta Kēnigsberga. Otrā pasaules kara laikā tā smagi nopostīta sabiedroto uzlidojumos, bet 1945.gadā teritorijā iegāja padomju karaspēks. Pēc kara vienošanās pilsētu un tās apkārtni nodeva PSRS. Maskava tūlīt no teritorijas izraidīja visus atlikušos vāciešus un viņu vietā ieveda krievu imigrantus, nomainot pilsētas nosaukumu uz Kaļiņingradu. Pēc PSRS sabrukuma Kaļiņingrada palika Krievijas sastāvā. Pēdējos gados sākts atjaunot vēsturisko arhitektūru, kā arī tajā atgriezušies vācu tūristi, tāpat ik pa laikam izskan baumas, ka Vācija varētu mēģināt atgūt teritoriju apmaiņā pret Krievijas parādu norakstīšanu.
5. Japānai piederējušās Kuriļu salas.
Aptuveni pirms 150 gadiem Japāna un Krievija parakstīja līgumu, vienojoties, ka četras dienvidu salas no Kuriļu salu arhipelāga pieder Japānai, bet uz ziemeļiem novietotās četras salas Krievijai. Taču pēc Otrā pasaules kara Krievija sagrāba visas Kuriļu salas un padzina tajās dzīvojošos japāņus. Japāna nekad nav atteikusies no salu piederības, bet Maskava atsakās tās atdot. Aizvadītajos 60 gados abas valdības vairākkārt risinājušas sarunas par Kuriļu salām, taču nekāds rezultāts nav panākts. Šis jautājums ir tik sāpīgs, ka Japāna un Krievija vēl joprojām nav parakstījušas miera līgumu, kas formāli izbeigtu Otro pasaules karu starp abām valstīm.
6. Ķīnai piederējusī Boļšaja Usurska
Krievijai pašlaik pieder puse no Boļšajas Usurskas jeb Heidzjadzi salas Usūras un Amūras upju saplūšanas vietā uz robežas starp ziemeļaustrumu Ķīnu un austrumu Sibīriju, jo otru pusi Maskava 2004.gadā piekrita atdot Ķīnai un četrus gadu vēlāk Pekina to atguva. Līdz līguma parakstīšanai Krievija par savām uzskatīja visu Boļšaja Usursku, kā arī tai piegulošās salas, kuras Padomju Savienība okupēja 1929.gadā. Ķīnas uzstājība daļēji atmaksājās, atgūstot daļu no salas, kaut arī robežu pārcelšana izraisīja abu pušu nacionālistu nemierus.
7. Ķīnai piederējusī teritorija «Sešdesmit četri ciemati uz austrumiem no upes».
Poētiski nosauktā 3600 kvadrātkilometrus lielā teritorija atrodas uz austrumiem no Zejas upes Krievijas pilsētas Blagoveščenskas apkārtnē. Tā atrodas stratēģiskā vietā, līdz ar to vēsturē daudzkārt piedzīvojusi asinsizliešanu cīņās starp Krieviju un Ķīnu. Kara draudu iespaidā Cina impērija 1858.gadā apkārtējo teritoriju cedēja Krievijai, taču «Sešdesmit četru ciematu» anklāvs vairāk nekā 40 gadus palika Ķīnas aizsardzībā, līdz ķīniešu nacionālisti sacēlās pret svešo varu. Kad nemiernieki sāka uzbrukumus Krievijas kuģiem reģionā, Krievijas spēki ciematu iedzīvotājus sadzina upē, noslīcinot tūkstošiem cilvēku. Kopš tā laika teritorija atrodas Krievijas kontrolē. Kaut arī Pekina ir atzinusi «Sešdesmit četru ciematu uz austrumiem no upes» zaudēšanu, Taivāna tam nav piekritusi, un Taivānā izdotajās kartēs tā vēl joprojām tiek iezīmēta kā Ķīnas teritorija.