Jaunups: Dzīvoju ar pārliecību, ka lielākie <i>heiteri</i> patiesībā ir lielākie fani (54)

- Iepriekšējās sezonās «VEF Rīga» spēlētāji peldēja smiltīs un nesa autobusu, kamēr ragana deklamēja viedus vārdus. Netrūka arī labu spēļu un uzvaru. Starp citu, kur palikusi ragana?
- Ragana nebija jau pagājušajā sezonā, pērn bija reklāmas klips par kara mākslu. Ragana nav jau otro gadu un pagaidām gaida savu brīdi. (Smejas) Gan jau būs. Nekas nav aizmirsts. Arī basketbolā viens spēlētājs nevar maukt visas 40 minūtes, tāpat arī raganai nepieciešams atvilkt elpu.

- Labi, ka tā, jo es jau nodomāju, ka te patiešām būs meklējama kāda sakarība - no raganas atteicāties un arī uzvaras pazuda. Vai šosezon nebija sajūta, ka kāds uzlicis ļaunu aci?
- Tāds ir profesionālais sports. Ne par velti ir teiciens, ka nelaime nenāk viena, turklāt tas nav stāsts tikai par sportu, bet arī par daudzām citām dzīves jomām. Kad kaut kas sāk buksēt, tad bieži vien parādās arī citas negaidītas problēmas un neveiksmes. Skaidrs, ka šī sezona ir neveiksmīga, bet... Viena uzvara decembra sākumā Izraēlā un mēs būtu Eiropas kausa Top16 posmā. Saprotams, ka tādā gadījumā mēs nebūtu iekļuvuši nākamajā kārtā pateicoties labai spēlei, bet gan neatlaidībai un vēlmei nepadoties.
Pērn viss gāja labi un atsevišķās reizēs paveicās. Bet tāds ir sports. Nezinu nevienu komandu, kas savā attīstībā nebūtu piedzīvojusi kritumus. «VEF Rīga» sešus gadus kopš atjaunošanas ik gadu bija spējis paspert soli uz priekšu savā attīstībā. Ja pirmajā sezonā reti, kurš domāja, ka tiksim LBL pusfinālā, tad otrajā sezonā no mums to jau pieprasīja. Tas ir normāli, ka pēc laika perioda, kurā katru gadu esi kāpis uz augšu, pienāk brīdis, kad nākas pakāpties atpakaļ.
Būtiskākais ir tas, kādi tiek izdarīti secinājumi. Kādas bija kļūdas, ko vajadzēja darīt citādāk, kurā brīdī nomainīt kādu cilvēku. Nu jau kādu mēnesi mierīgi un prātīgi kopā ar treneriem un kluba vadību velkam kopā sezonas kopsavilkumu, lai gan sezona vēl nav beigusies un mums ir ļoti svarīgi uzvarēt LBL. Ir svarīgi, lai pēc gada vai diviem nepieļautu tās pašas kļūdas. Protams, ir sāpīgi, kad tas notiek, taču ir jāsaprot, ka tā notiek un ar visiem. Sportā, biznesā, politikā vai mākslā...

- Kas tev kā kluba vadības pārstāvim kremt visvairāk?
- Sāpīgākais ir tas, ka šāda sezona ir uzreiz pēc pagājušās sezonas, kura bija vislabākā kluba vēsturē. Uz spēlēm nāca diezgan daudz līdzjutēju un bija izdevies radīt zināmu ažiotāžu. Vasarā sporta veida popularitāti palielināja arī U-20 izlase, bet rudenī zināmā mērā arī pieaugušo valstsvienība. Šķita, ka atlicis tikai vezumam pielikt tikai smilšu graudiņu, lai tas būtu pilns, taču... Vezums sabruka. Un viss ir jāsāk likt no jauna. Bet nekas traks nav noticis, jo rati nav salūzuši, zirgs nav pagalam un vācēji nav aizmukuši. Ja mēs spējām sasniegt to, ko pērn, tātad mēs to varam un izdarīsim vēlreiz.

- Ņemot vērā ļoti būtiskās izmaiņas sastāvā, ko pirms sezonas teica priekšā intuīcija?
- Intuīcija teica, ka būs grūti, bet neteica, ka būs tik slikti. Noteikti intuīcija teica, ka šī nebūs sezona, kurā varēsim no debesīm nolasīt zvaigznes, jo sastāvs piedzīvoja fundamentālas pārmaiņas. Un atkal - tas notika tāpēc, ka bijām tik labi nospēlējuši. Tikai tāpēc Bilbao ieinteresēja Dairis Bertāns un Antans Kavaļausks, bet trīs klubi plēsās par Ērlu Roulendu.
Protams, arī epopeja ar Kasparu Bērziņu bija vēl viens iemesls, kādēļ sezona šādi izvērtās. Ja Kaspars jau vasarā būtu formulējis savu pozīciju, nevis vēl pēc Eiropas čempionāta [Ramūnam] Butautam teicis, ka spēlēs «VEF Rīga», un izmantojis mūsu ārstus, lai sakārtotu savu veselību. Ja Kaspars būtu pateicis vasarā, mēs būtu meklējuši viņa pozīcijas spēlētāju. Komplektā ar Kasparu vēl arī [Gani] Lavala gadījums un komandas garais gals vairs nebija. Bet divi spēlētāji basketbolā ir kā maiņa hokejā. Ja nebūtu tikai viens no viņiem, tad varbūt nekāda traģēdija nebūtu, taču bez abiem palika milzīgs caurums. Un šajā situācijā vairs jau atlika meklēt nevis spēlētāju, kurš ideāli derētu, bet gan spēlētāju, kurš ir palicis pieejams. Turklāt vajag spēlētāju, kurš ir gatavs spēlēt jau rīt nevis pēc mēneša, jo mēneša laikā var pazaudēt visu sezonu.

- Kas tad īsti bija ar Lavalu? Vai NBA vilinājums sagrozīja galvu?
- Jā, tas viņu ietekmēja tik fundamentāli, kas sapratām - tur nebūs aršanas. Skaidrs, ka tiklīdz NBA ir reāls, tā acīs ir dolāru zīmes un slava. Es ļoti ātri pieņēmu lēmumu un to gan nenožēloju. Labāk «nogriežam» sezonas sākumā un riskējam. Turklāt, ja nebūtu epopeja ar Bērzu, tad nekāda lielā problēma nebūtu bijusi.

- Un tad tiek paņemts Lietuvas izlases spēlētājs Toms Delininkaitis. Nu labi, Butauts nav viņu nekad trenējis, tomēr viņš ir lietuvietis un zināms spēlētājs.
- Tā bija ļoti savāda situācija. Arī mana izejas pozīcija bija tāda pat, kā tu saki - lietuvietis, Butautam zināms. Negribējām vēl vienu amerikāni, gribējām eiropieti, vēlams lietuvieti, tādēļ šķita, ka šī ir ideāla situācija. Taču viņš atbrauca pilnīgi negatavs cīnīties, drīzāk tēlot kaut kādu zvaigzni, kas bija šokējoši un pārsteidzoši.

- Tad jau Butauts viņu tomēr pietiekami labi nezināja?
- Acīmredzot. Butauts patiešām nekad nav bijis viņa treneris, tomēr kā spēlētāju viņu zināja. Redzi, profesionālajā sportā ļoti daudz izšķir komandas mikroklimata veidošanās. Bieži vien spēlētāju īpatnības lien laukā komandas kopējā situācijā. Skaidrs, ka tā ir treneru atbildība, jo viņi šos lēmumus pieņēma, taču jāatzīst, ka līdz šim mums ar komplektāciju bija veicies labi, ja neskaita Valda Valtera laiku mūsu klubā, kad daudzi nepietiekami pārbaudīti spēlētāji tika ņemti un laisti vaļā.
Līdz šim allaž bijām labi trāpījuši un spēlētāji deva cerēto pienesumu. Atceros, kad ņēmām Kavaļausku, tad «eksperti» interneta komentāros viņu sauca par «otrās šķiras leiti no Itālijas 2. līgas». Taču Butauts viņu zināja un par salīdzinoši lētu naudu varējām dabūt noderīgu spēlētāju. Un pēc gada Kavaļausks spēlēja Londonas olimpiskajās spēlēs un tagad par viņu cīnās «Lietuvos Rytas» un «Bilbao Basket».
Kā pats Butauts izteicās - «ja Bērzs un Lavals ir viena kalibra puiši ar savu atbildības sajūtu, tad Delininkaitis ļoti pievīla», jo treneris viņu ņēma kā balstu gan komandas spēlē, gan mikroklimatā. Varbūt savu lomu nospēlēja arī tas, ka Eiropas čempionātā viņš bija daudz nosēdējis uz soliņa, lai gan izcīnīja sudraba medaļu.

- Cilvēki rādīja ar pirkstu uz Entveinu Robinsonu un Dī Braunu, taču atlaists tika Kenans Bajramovičs...
- Mēs jau nepērkam tirgū tomātus, bet gan skatāmies, kas mums ir vajadzīgs un kurš kuru var aizvietot. Ja uz Bajramoviča pozīciju mums ir Anžejs Pašečņiks un Artūrs Bērziņš, tad ar Robinsona pozīciju mums ir problēmas, jo Gatim Jahovičam ir traumas. Patiesībā ar Bajramoviču ļoti solīdi vienojāmies un šķīrāmies. Viņš tomēr ir spēlētājs karjeras norietā, kurš grib spēlēt nevis trenēties. Tas bija pragmatisks lēmums. Jā, mums būtu par dažiem punktiem vairāk, taču noteikti mazāks spēles laiks būtu Artūram un Anžejam. Turpretī, atlaižot Robinsonu, mums būtu jāmeklē viņam aizvietotājs.

- Kāds mērķis bija pārbaudīt Kristiānu Polku?
- Kristaps Janičenoks ir slims un Rihards Kuksiks mokas ar ceļgalu, bet mums priekšā bija izšķirošās spēles par iekļūšanu VTB Vienotās līgas play-off. Vienīgais, ko varu pārmest treneriem - ka spēlētāju neatrada ātrāk, jo viņam bija nepieciešams laiks, lai iespēlētos. Tad viņš dotu lielāku pienesumu. Ja tiktu play-off, tad viņš būtu palicis.
LBL izslēgšanas spēlēs pēc mūsu skatījuma ar trim leģionāriem pietiek - gan tāpēc, ka arī «Ventspils» komandā ir trīs leģionāri, gan tāpēc, ka trīs leģionāri ir limits, bet par katru nākamo papildus jāmaksā. Turklāt tā būs iespēja vairāk spēlēt Ingum Jakovičam un Artūram Strēlniekam.

- Kādā stadijā šobrīd ir Kaspara Bērziņa lieta? Klubs ir vērsies ar apelāciju Sporta arbitrāžas tiesā (CAS), bet kad ir nākamais zīmīgais datums?
- Grūti spriest. Prakse rāda, ka šādos gadījumos lietas izskatīšana ilgst līdz pat sešiem mēnešiem, bet lēmumu mēdz pieņemt arī ātrāk. Es gan neizslēdzu, ka būs vēl zināmas tiesvedības ar Bērziņu citās jurisdikcijās.

- Vai FIBA Arbitrāžas tiesas lēmums samaksāt Kasparam un viņa aģentam 440 000 eiro bija šokējošs?
- Nav pat runa par to, vai šis skaitlis ir liels vai mazs. Runa ir par to, ka tas ir aprēķināts bezprecedenta veidā. Nav tāda precedenta, kur pie identiskiem apstākļiem būtu tāda veida lēmums. Summa ir aprēķināta arī uz priekšu, par visu līguma periodu. Ja viena puse ir vinnējusi, bet otra zaudējusi, tad maksimālais, ko sarēķina, ir līdz brīdim, kad spēlētājs dabū darbu. Rādījām šajās lietās pieredzējušiem advokātiem ne tikai no Latvijas un visi bola acis...

- Ietekmīgas aģentūras spiediens...
- To gan es negribu tagad iztirzāt. Mums vēl ir jātiesājas šajās institūcijās un manu komentāru vēlāk var izmantot pret mani. Taču šādu precedentu nav un tas ir fakts. Tie nav tikai mani vārdi. Bet nekas jau nav beidzies. Kā jau esmu teicis, šajā stāstā ieguvēji būs tikai advokāti. Diemžēl, bet tā tas ir.

- Un, kā tas var ietekmēt kluba nākotni?
- Summa nav maza un tā var ietekmēt kluba nākotni. Cik ļoti šī situācija ietekmēs, tas būs atkarīgs no Sporta arbitrāžas tiesas sprieduma. Skaidrs, ka summa, kas ir 15% no kluba gada budžeta, ir liela nauda un tas var ietekmēt. Ir cerība, ka šī summa būs mazāka. Turklāt ar Bērziņu būs arī papildus tiesvedības darbi par zaudējumu nodarīšanu klubam. Tiesāšanās process būs ilgs un par ātru risinājumu šobrīd diemžēl nevar runāt.

- Vai nedomā, ka tas varētu aizbaidīt citus latviešu basketbolistus no līguma noslēgšanas ar «VEF Rīga»?
- Mūsuprāt, Kaspars Bērziņš rīkojās ļoti nekrietni un cūciski ne tikai pret klubu, bet arī pret basketbolu kopumā. Arī pret savu darbu un talantu. Mūsu kluba reputācija ir laba. Var pajautāt jebkuram spēlētājam, kurš pie mums ir spēlējis «VEF Rīga» komandā. Mēs visiem esam samaksājuši un nevienu neesam čakarējuši. Bet, ja ir viens cilvēks, kurš rīkojas nelietīgi paša vai savu aģentu sakūdīts, tas lai paliek uz viņa sirdsapziņas. Es domāju, ka latviešu basketbolisti ļoti labi zina Kasparu Bērziņu un retais viņam grib līdzināties, jo cilvēks ar tādu talantu savu karjeru ir aizvadījis viduvēji. Turklāt karjera ir jau stipri tās otrajā pusē.

- Vai esi gatavs jau uzskaitīt kļūdas, kas ietekmējušas šīs sezonas rezultātu?
- Par to ir pāragri runāt. Vispirms sagaidīsim sezonas beigas un tikai tad pieņemsim kaut kādus lēmumus. Domāju, ka kļūdas jau ir apjaustas, taču tā vairāk ir kluba iekšējā virtuve. Vēl ir diskusiju process. Sastāva komplektācija - tā šobrīd ir vienīgā publiskojamā kļūda, bet pārējās ir mūsu iekšējā virtuve, saimniecības sakārtošana.

- Bet savas personiskās kļūdas taču vari nosaukt?
- Es nepārstāvu tikai sevi, bet gan visu klubu, kurā strādā daudz cilvēku. Bet, ja tu jautā, vai ir bijušas arī manas kļūdas, tad varu atbildēt, ka noteikti ir. Kolektīvā reti ir situācijas, kad kāds kļūdās, bet pārējie rīkojas perfekti. Arī tas, ja neesi laikus norādījis uz citu kļūdām, ir tava kļūda. Atbildību ir jāuzņemas ikvienam, izņemot kluba sponsorus un atbalstītājus, kuri savu darbu ir paveikuši godam. Es viņus par to apbrīnoju, jo īstais patriotisms pret sporta veidu un komandu izpaužas ne jau tad, kad tam klājas labi. Kad ir labi, tad katrs ir gatavs ziedot savu latiņu vai atnākt apsveikt ar ziediem un šampanieti, bet patriotisms izpaužas tad, kad klubam klājas grūti. Mums ir paveicies sadarboties ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Un viņi saprot, ka bez kļūdām nav iespējams kaut ko uzbūvēt.

- Kā tu atskaties uz vārdu apmaiņu sociālajā tīklā «Twitter», kad līdzjutēji pārmeta, ka pirms spēles ir problēmas ar biļešu iegādi, jo jāstāv garā rindā. Tu toreiz atbildēji diezgan skarbi un daļai līdzjutēju tas noteikti bija nepatīkami.
- Esmu sajūsmā par visiem modernajiem komunikācijas rīkiem, taču problēma tāda, ka ne vienmēr tam veru veltīt pietiekami daudz laika. Gribētu veltīt saviem heiteriem (nīdējiem) vairāk laika, jo dzīvoju ar pārliecību, ka lielākie heiteri patiesībā ir lielākie fani. Tas ir kā likums.

- Galvenais, ka nav vienalga, vai ne?
- Tādā ziņā viss ir OK. Turklāt nav jau tā, ka raksta tikai dzēlības vai zobgalības. Ir arī sakarīgi, gudri un izsvērti priekšlikumi un idejas, kuras raksta tiešajās sarakstēs vai uz kluba epastu. Šī komunikācija ir ļoti vērtīga un tā ir liela iespēja.

- Bet, vai nepāršāvi pār strīpu, atbildot, ka «varbūt vēl biļetes jāpiegādā uz mājām»?
- Bet, mīļie cilvēki, kase ir vaļā, biļetes var iegādāties desmit dienas iepriekš. Ja atnāc uz spēli pāris minūtes pirms tās sākuma un tev ir jāstāv rindā 20 minūtes, tad tā tas pasaulē notiek. Vai mums jāatver piecas kases tikai tāpēc, lai cilvēki, kas kaut kādā veidā nav saplānojuši laiku un rēķinājušies ar šķēršļiem, varētu iegādāties biļeti dažās minūtes ātrāk. Papildus kases atvēršana - tās arī ir izmaksas. Ir jāsaprot, ka tā ir lietu kārtība. Ja es gribu braukt ar sabiedrisko transportu, tad man ir jānopērk e-talons, es nevaru ielēkt tramvajā pēdējā brīdī un biļeti nopirkt par to pašu naudu. Šeit ir līdzīgs princips. Ja pa ceļam neiebraucu «Statoil» vai mājās nenopirku biļeti internetā, tad jārēķinās ar to, ka būs jāstāv rindā. Iespējas ir radītas, vajag tās tikai izmantot.

- Kur pazudis «VEF Rīga» fanu klubs?
- Man pārliecība allaž ir bijusi, ka fanu klubam ir jāveidojas pašam, bet klubs to var tikai atbalstīt. Pēdējos desmit gados ar basketbola līdzjutēju notikušas lielas pārmaiņas. Daļa fanu migrējusi no basketbola uz hokeju. Domāju, ka basketbola līdzjutējs tagad tikai veidojas. Tas pats attiecas uz fanu klubu.

- Fanu kluba dalībnieki tika algoti?
- Nē. Tas vienkārši bija viņu dzīvesveids. Taču kaut kādā brīdī no tā atteicāmies. Ar kluba karogiem vai citu atribūtiku mēs nodrošināsim, taču pašiem ir jāspēj organizēties. Lai nu kā, tā nav mūsu prioritāte. Mūsu prioritāte ir, lai būtu pilnāka zāle, lai nāktu vecāki ar bērniem un spēles būtu kā svētki dažādām paaudzēm. Mēs neskatāmies uz Belgradas «Partizan» fanu modeli, mums nekad nebūs 8000 aurojošu vīriešu dzimuma fanu. Latvietim tas vienkārši nav raksturīgi. Basketbola nākotne ir draudzīga vide, kur atšķirībā no hokeja vairāk var atnākt ar bērniem.

- Un, ko tu vari teikt līdzjutējiem, kuri atgādina par to, cik ilgi Butauts jau ir «VEF Rīga» galvenais treneris?
- Atšķirībā no prasībām par papildus kasi, katram līdzjutējam ir tiesības kritizēt sniegumu un komandas vadību. Skaidrs, ka Butautam šis ir ļoti smags un pārbaudījumiem pilns gads. Mums ir profesionālas attiecības un regulāri diskutējam par problēmām, taču nav noslēpums, ka šogad nepatīkamo sarunas tematu ir ievērojami vairāk nekā patīkamo. Kā būs tālāk? To redzēsim. Nav mazsvarīgi, kā pabeigsim šo sezonu, jo no tā ir atkarīga dalība Eirokausos. Bet lēmumus par nākamās sezonas modeli pieņemsim kad sezona būs galā.

- Vai Eirolīgas kvalifikācija septembrī nav kā ļaundabīgs augonis? Reāli vērtējot, komanda tobrīd vēl nav gatava.
- Bet neviena komanda nav gatava. Jā, iespējams, komandām ar augstākas klases spēlētājiem tādā gadījumā ir priekšrocības, taču no otras puses - tad jau Maskavas apgabala «Himki» vajadzēja vinnēt visus turnīrus, taču viņi vēl ne reizes nav uzvarējuši kvalifikācijā. Eirolīgā viņi tika vienīgi pēc uzvaras Eiropas kausā. Drīzāk priekšrocības ir komandām, kurām maz mainās sastāvs.

- Kādas pārmaiņas «VEF Rīga» sastāvā var ieskicēt uz nākamo sezonu. Kuriem beidzas līgumi?
- Līgumi beidzas visiem leģionāriem un lielākajai daļai latviešu spēlētāju, turklāt arī pieredzējušajiem Janičenokam un Jahovičam. Pēc šīs sezonas pārmaiņas būs lielas, jo neesam apmierināti ne tikai ar to, ka spēlētāji nav saspēlējušies. Neesam apmierināti arī ar spēlētāju attieksmi, turklāt runa nav tikai par ārzemniekiem. Domāju, ka nākamsezon būs lielāks akcents uz latviešiem. Acīmredzot būs jāiziet gada vai divu gadu periodam, kurā veidosies komanda. Bet gadi paiet ātri.

- Vai kluba vadībai nav mainījies uzskats par dalību turnīros? Izstāšanās no Eiropas kausa izcīņas ļoti paretināja spēļu kalendāru.
- Bet, kāds ir priekšlikums? Spēlēt četru apļu turnīru LBL?

- Kas notiks ar VTB Vienoto līgu?
- Par to es pat gribēdams šobrīd nevaru atbildēt. Skaidrība varētu būt pēc sezonas. Otrkārt, mūsu attieksme būs lielā mērā saistīta ar to, kā rīkosies citi Eiropas Savienības valstu klubi, kas spēlē šajā līgā. Domāju, ka lēmums būs kopīgu konsultāciju rezultāts.
Redz, ja komanda spēlē Eirolīgā, tad viss ir kārtībā. Pat, ja netiec Top16 posma, turpini sezonu Eiropas kausā. Tad mierīgi vari nespēlēt VTB Vienotajā līgā. Bet, ja neesi Eirolīgas komanda, tad nav variantu. VTB līga dod vismaz kaut kādas augsta līmeņa spēles.
Starp citu, Dairis Bertāns un Jānis Bērziņš traumas guva tieši LBL spēlēs. Sakritība? Es saku - ne tikai, jo koncentrēšanās augsta līmeņa un zemāka līmeņa spēlēm ir atšķirīga. Tāpat varam paskatīties uz tienešu darbību šādās spēlēs. Tiesnesis apzināti vai neapzināti ļauj vājākam spēlētājam pret labāko spēlētāju darboties agresīvāk. Tādai stratēģijai varam tikai aplaudēt. Turpretī augsta līmeņa spēlēs savainojumi tiek gūti retāk.
Lai Rīgas «Dinamo» uzspēlē pret HS «Rīga/Prizma» komandu, kad šim mačam vēl būs svarīgs rezultāts. Bet pēc tam paskatīsimies, cik daudz kurš būs cietis. Basketbolā tā vajagot, taču tad nav jēgas tērēt trīs miljonu budžetu. Katram klubam būs pa 100 000, būs interesants vietējais čempionāts, bet nebūs nekādu ambīciju starptautiskos turnīros. Tas arī ir normāli, bet tad pie mums neatbrauks ne Maskavas CSKA, ne Kauņas «Žalgiris».
Tas, ka šosezon LBL spēlējām tikai vienu apli ir variants, kad vilks ir paēdis un kaza dzīva. Nu labi, Jānis Bērziņš guva traumu, jo trīs dienās bija jāaizvada trīs spēles, bet neko darīt. Kā jau minēju - sports ir sports un traumas ir neatņemama sastāvdaļa. Taču spēlēt divus vai pat četrus apļus LBL? Kāda tam jēga? «Žalgirim» šī problēma bija atrisināta, tāpat kā Kijevas «Budiveļņik». Komandas spēlēja Eirolīgā - «Žalgiris» tika Top16, «Budiveļņik» netika, bet turpināja spēlēt Eiropas kausā. Diemžēl mums tādu iespēju nav. Ja VTB līga pārietu uz diviem apļiem visām komandām, spēļu skaits būtu pietiekams un problēma būtu atrisināta.
Protams, viss būs atkarīgs no turpmākajiem notikumiem attiecībās ar Krieviju, taču, ja runājam par to, kurš turnīrs ir tuvāk tam, lai piedāvātu Latvijas klubam pilnvērtīgu spēļu grafiku, tad tā ir VTB Vienotā līga.