Šīs nedēļas notikumi, kuru centrālā figūra bija Valsts prezidents Andris Bērziņš, liek uzdot jautājumu, vai valsts pirmā persona pati pieņem lēmumus vai arī esam liecinieki galma spēlēm, svētdienas vakarā ziņo Latvijas Televīzijas raidījums «De facto».
Tajā pašā dienā, kad prezidenta kanceleju sasniedza vēstule ar aicinājumu Bērziņam pašam izvērtēt savu atbilstību ieņemamajam amatam, kā no varas gaiteņiem pasprucis noslēpums, parādījās ziņa, ka prezidents sūta vēstuli patriarham Kirilam, lūdzot atlikt maijā ieplānoto vizīti. Ar neformālu akceptu no ārlietu resora puses, šī ziņa tika pavēstīta Latvijas Televīzijas raidījumā «Panorāma».
Lūgt pārcelt vizīti, tā teikt līdz labākiem laikiem, nav nevainīgs lūgums, bet gan politisks paziņojums baznīcas līderim, kas vismaz formāli ir autonoms no Kremļa. Lai cik saistīts ar Putinu patriarhs Kirils šķistu, viņš ir milzīgas un ietekmīgas baznīcas vadītājs. Viņa autoritāti par nešaubīgu uzskata vairāk nekā 60 procenti Krievijas iedzīvotāju un noteikti liela daļa Maskavas patriarhātam saistīto baznīcu locekļu citviet pasaulē. Tātad arī Latvijā. Tomēr Latvija lūdz pārcelt baznīcas līdera vizīti, nevis atsaukt eksprezidenta Zatlera pārapstiprināto uzaicinājumu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam.
Prezidents apgalvo, ka «tā bija tīri mana iniciatīva». Vienīgās diskusijas notikušas šaurā lokā ar padomniekiem. Pirmais ārpus Melngalvju nama to uzzinājis ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (RP). Taču arī tikai pēc tam, kad vēstule jau bija sarakstīta. Citādās domās ir valsts otrā amatpersona – Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V), kas Kirila vizītes atlikšanu uzskata par savu ideju: «Es biju viens no iniciatoriem, kas lūdza ārlietu ministru apsvērt, vai mēs kopīgi šajā situācijā nevarētu lemt, ka šī vizīte nebūtu šobrīd īsti laikā un vietā.»
Āboltiņas kundzes versija daudz vairāk līdzinās īstenībai. Šajās lietās izšķiroša nozīme ir tieši Ārlietu ministrijai, nevis prezidentam. Satversme paredz, ka valsts prezidents reprezentē valsti, nevis nosaka tās ārpolitiku. Valsts ārpolitiku izstrādā un vienotu valsts ārpolitiku īsteno Ārlietu ministrija tās politiskā līdera – ministra vadībā. Prezidentam gan ir šaurs padomnieku loks, un tajā ir arī ārlietu padomnieks. Taču viņš gan pēc darba būtības, gan iepriekšējās darba pieredzes saistīts ar Ārlietu ministriju. Bez konsultācijām, kaut neformālām, ar Ārlietu resoru nevarēja iztikt. Pat, ja Prezidents domātu citādi.
Visizdevīgākajā pozīcijā šobrīd ir ārlietu ministrs, kuram šī darba nedēļa sadalīta starp Briseli un Grieķiju. Bet tieši Rinkēvičam bijusi būtiska loma patriarha Kirila uzaicināšanā. Tas notika vēl 2010.gadā, kad viņš bija prezidenta Zatlera kancelejas vadītājs. Būtu grūti iedomāties, kā vizītes pārcelšana tik neizdevīgā brīdī varēja notikt bez viņa ziņas. Vēl vairāk - jau 18.martā, kad prezidenta nodomus šķietami varēja zināt vien pāris cilvēku, Krievijas vēstnieks Vešņakovs bija piesardzīgs, lūgts vērtēt, cik ticams, ka vizīte maijā būs un to neietekmēs Ukrainas notikumi.
Vai prezidents ir kļuvis par upuri galma un citu varas spārnu spēlēs? Iespējams, pieļauj raidījums «De facto». Taču viņš tajā neatzītos. Pat nesenā Valda Dombrovska demisija liecināja par to, ka prezidentam piemīt Latvijas politiķiem neraksturīga īpašību, prast turēt mēli aiz zobiem. Un ieinteresētajām pusēm bijis gana iespēju par to pārliecināties. Ir viens, kurš nenodod, turklāt ir paļāvības pilns savam šaurajam pietuvināto personu lokam.
Politologs, Latvijas Universitātes docents Ivars Ījabs atzīst, ka sazvērestības pazīmes te var saskatīt. Latvijas politiķus un viņu spējas akadēmisko un profesionālo pienākumu dēļ viņš iepazinis labāk, nekā pašu miesīgās mātes. Tādēļ arī šaubās, vai tiem būtu pieticis spēju tik rafinētam gājienam.
«Teorija ir visnotaļ adekvāta, ja pieņem, ka parlamenta vadošie politiķi un partiju vadošie politiķi kaut ko tādu ir spējīgi realizēt. Tas, ka viņiem ir vajadzīgs peramais zēns, kuram var pierakstīt visu, tas ir ok. Un Bērziņa stiprā un vienlaicīgi arī vājā puse ir, ka viņš nesit pretī,» saka Ījabs.
Kam bija izdevīgi panākt, ka prezidents parakstās zem vēstules patriarham Kirilam, nevis formulē nostāju pret Kremli tikšanās gaitā, toties atsauc ielūgumu Vladimiram Putinam? Tas būtu izdevīgi kādam, kurš negribētu pieļaut Bērziņa pārvēlēšanu prezidenta amatā, vai vismaz vēlētos paralizēt viņa prezidentūras plānus Satversmes un valsts varas centru reformām. Turklāt, ja Kirila vizītes atcelšana ievainos pareizticīgo sirdis, tad, pat spītējot savai pārliecībai, arī viņa atbalstītāji no «Saskaņas centra» būs spiesti novērsties. Tad iespējama pat prezidenta atcelšana ar divām trešdaļām parlamentāriešu balsu. Parlaments būtu gan revanšējies prezidenta pilij par priekšteča rīkojumu numur divi, gan arī nodrošinājies pret pārdrošām prezidentu iecerēm nākotnē.