Stabilas valsts pamatu veido tās pilsoņi - sabiedrība, kas ar savu spēku un zināšanām rada visstiprākos un nesagraujamākos pamatus, uz kuriem arī nākamajām paaudzēm stingri stāvēt un justies droši. Vai spējam celt savu valsti, vai spējam to noturēt, vai jūtamies droši?
Degradēta politiskā kultūra, ņirgāšanās par tautu liek mums bēgt no savas zemes. Neziņa par nākotni nogalina un izdzīvošanas instinkts liek meklēt citas iespējas, kur dzīvot, nevis izdzīvot un kur justies kā cilvēkam - būt svarīgam un noderīgam. Politiskā vara, kurai būtu jāpārstāv sabiedrības intereses, nedara neko, lai iedzīvotāji tai varētu uzticēties.
Uz jautājumu, vai Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt satraukumam pēc tā, ka Krievija okupēja Krimu, Latvijas prezidents atbildējis, ka darīts ir viss, lai valsts drošība tiktu pasargāta. Atbilde, kas kārtējo reizi pierāda, par kādu viegli manipulējamu aunu baru tiek uzskatīta Latvijas sabiedrība. Par kādu drošību var runāt valstī, kur uz katra stūra ir dzirdama Krievijas propaganda, augstāko valsts amatpersonu meli un kur likums tiek piemērots pēc sirds patikas.
Stulbums, ko parāda Latvijas politiskā elite, riskējot ar valsts iedzīvotāju nākotni, ar Latvijas neatkarību, veicina cilvēku pieaugošu vienaldzību, neticību, aizvainojumu un vilšanos, kas apēd viņu sirdis un prātu. Šādā situācija paliek aizvien mazāk to, kas vispār ir gatavi parādīt jebkādu politisko ieinteresētību un iniciatīvu valsts labā. Tautai nav spēka. Tā ir nogurusi no nebeidzamās izdzīvošanas cīņas, no pelēkās ikdienas, kas sagrāvusi viņu sapņus vienu pēc otra. Cik daudz cilvēku nākas sastapt ik dienas – ar vienaldzīgām sejām, bez prieka acīs, ar lielā noguruma nastu plecos. Cilvēki ir nospiesti uz ceļiem, dzīvojot uz nabadzības un izmisuma sliekšņa. Vai viņi būs tie, kas cīnīsies par mūsu valsti un uzdos jautājums: «Kas notiek?» un «Kāpēc?». Vienīgais jautājums, kas nodarbina šos prātus ir: «Kā man pabarot savu ģimeni?», nevis «Ko es varu darīt savas valsts labā?»
Situācija valstī par labu izglītotajiem sabiedrības pārstāvjiem attīstās pārāk lēni un Latvija turpina zaudēt visprasmīgākos un zinošākos prātus. Jaunieši, kuriem ir jābūt mūsu valsts cerībai un nākotnei, joprojām aizbrauc. Brauc projām arī jaunās ģimenes un citi ekonomiski aktīvie iedzīvotāji. Cilvēkiem ir zudusi ticība, ka valdība spēj strādāt sabiedrības vārdā un valsts labā. Ja aizbraucēju mājas būs cita zeme un viņu rūpes un pūles būs tās valsts interesēs, tad tie, kas šeit turpinās savu izdzīvošanas maratonu, būs noslēgušies savā vienaldzībā un nepatikā pret Latvijas varu. Diez vai viņi ies vēlēt.
Tas, uz ko aicinu, ir atcerēties, ka stabilas valsts pamatu veidojam mēs – valsts pilsoņi un mums ir pienākums būt stipriem, nesatricināmiem un pietiekami gudriem, lai nepaliktu vājiem to muļķību dēļ, kas notiek augstākā līmenī. Ir grūti. Nav viegli. Bet vajag.