«Varavīksne ir krāsaina». Ciltis apvienojas

Ivars Jākabsons

Pirmdiena, 9. augusts (2004) 14:00    |    Komentāri: (1)

Drukāt  Nosūtīt draugam

Dalībniekiem tika piedāvāta iespēja ielūkoties pārējo cilšu aktivitātēs, dzīvesveidā un tradīcijās. 3.augusts Koku grupa piedāvāja iespēju pagulēt viņu izveidotajos mājokļos, kas atradās 1,5–2 metrus no zemes, un pašu spēkiem uzkāpt kokā ar visu ekipējumu. Šajā brīdī pārējās ciltis saprata, ka tā nav nekāda «avene», un jau ar nedaudz citādu sejas izteiksmi skatījās uz šiem «primātiem». Ūdens grupa piedāvāja ielūkoties plosta vadīšanas mākā, kas, braucot no sauszemes uz salu (uz salas taču dzīvoja koku grupa), šķita vienkārša un elementāra. Kāpēc tā šķita elementāra, to saprata, tikai braucot atpakaļ, jo… pūta pretvējš. 2,5 stundās veicot 1,5 kilometrus garu ūdens posmu, saprata, ko nozīmē dzīvot un vadīt šādu kuģi (plosts sastāv no 20 automašīnas kamerām, kas kopā ir sastiprinātas ar dēļiem un virvēm). Savukārt mājas cilts piedāvāja tādus civilizācijas labumus kā duša, atgādināja, kā izskatās īsta gulta un — wo-o-o-ow! — īsta tualete, kā arī pēc tualetes apmeklējuma ļāva pamieloties ar TORTI.  Pēc visiem dienas pārdzīvojumiem ciltis saprata, cik ļoti viņām pietrūkst citu cilšu gan naturāli, gan humāni, un nolēma apvienoties. Lieki teikt, ka sadarbība un sapratne bija krietni labāka nekā pirmajā un otrajā nometnes dienā. Pašā vakarā ūdens grupa piedāvāja iespēju arī visai pārējai grupai nakšņot uz plosta. Šis piedāvājums guva atsaucību, bet visi naktsmieru alkstošie diemžēl nevarēja šo iespēju izmantot, un viņiem bija jānakšņo uz zemes, taču tas būs iespējams nākamajā naktī. 4. augusts Izrādās, ka uz plosta gulēt ir daudz patīkamāk nekā uz zemes !!! Jo — tas ir līdzens, uz tā nav skudru un čiekuru, tas patīkami ieaijā. Ja plostu novieto ezera vidū, arī odi nevelk tam līdzi. Tas tāds rezumējums par naktsguļu un atsauksmes. Šodien dalībniekiem bija iespēja izmēģināt savas iemaņas dažādās aktivitātēs, ko viņi nepaspēja vai neiedrošinājās iepriekšējās dienās. Varēja apmeklēt «darbnīcas» — uz ūdens viņi apguva prasmi vadīt kajaku un kanoe katamarānu, un to visu darīja «pieredzes izglītības ietvaros», savukārt instruktori gādāja par drošību un ierādīja pirmos soļus šajā nodarbē. Raksturīgākā iezīme šai darbnīcai bija, ka tie, kas jau bija apguvuši prasmi kuģot, nodeva savu pieredzi tālāk tiem, kam tās vēl nebija, savukārt instruktori ieteica labāko variantu, kā pastāstīt un pamācīt. Darbnīcā, kuras darbība norisinājās kokos, bija iespējams izmēģināt savus spēkus klinšu kāpšanā (kokos kāpšanā) un likt lietā speleologu  pārvietošanās metodes — uzkāpt pa virvi uz augšu un leju. Noslēgumā drosmīgākie (un izturīgākie) drīkstēja nolēkt no koka, piesieti virvē, un izbaudīt brīvo kritienu, tā sajūtot grupas atbalstu gan fiziski (drošinot), gan padomu veidā. Šajā darbnīcā nozīmīgi bija tas, ka dalībniekiem pašiem, nevis profesionāliem instruktoriem tika uzticēta drošināšana, un tas ir uzticību veicinošs faktors. Šādā veidā drošinot, kāpējam pašam ir iespēja izvēlēties, kurš viņu drošinās, un šis lēmums nav apstrīdams. Vakarpusē visas ciltis devās uz Velnakmeni, kas apkārtnē slavens ar savu leģendu — to ir grūti atrast, bet, ja atrod, pēc tam nevar vairs atrast mājas. Vēlā nakts stundā nu jau apvienotā cilts devās ceļā, lai kopējiem spēkiem pierādītu, ka šī leģenda, iespējams, ir maldīga. Uz netālo Velnakmeni ciltis gāja gandrīz četras stundas, jo dalībniekiem pašiem bija jāatrod uz to ceļš — apmeklējot kontrolpunktus, kuros bija iespējams iegūt enerģiju turpmākajam ceļam, bet ciltis nepadevās. Taču, kad beidzot tika sasniegts mērķis, gandarījums bija neviltots. Lielais apsūnojušais akmens dzirdēja gan ukraiņu, gan baltkrievu, gan beļģu un latviešu tautasdziesmas. Šajā mirklī nebija vairs svarīgi, no kuras cilts katrs esam vai kuru valsti saucam par savām mājām. Bija nepieredzēta kopības izjūta. Četros no rīta noguruši, bet laimīgi atgriezāmies nometnē. Lieki piebilst, ka atpakaļceļš mums prasīja nieka 18 minūtes. Līdz ar to tika pierādīts, ka Velnakmeni atrast PATIEŠĀM ir grūti. 5. augusts Šodien dalībniekiem bija vēlas brokastis — celšanās pulksten 10 un brīva priekšpusdiena pēc iepriekšējās nakts pasākuma, kas ievilkās neplānoti ilgi. Sekoja atraktīvi uzdevumi pie ūdens, pēc kuriem visi dalībnieki bija slapji, pat neiekāpuši ūdenī. Tā lēnā garā tuvojās skumjais mirklis — pamest viesmīlīgo Adamovas ezera krastu un jaukās Vīteru mājas, kas mūs tik laipni uzņēma, bet pirms tam visi apmaiņas dalībnieki darba grupās sakopa ne tikai savu atstāto nekārtību, bet arī ezera krastu un tuvējo meža malu. Rīt dalībnieki dosies grūtajā ceļā uz Rīgu, pa ceļam apskatot interesantas vietas un, iespējams, izpildot kādu uzdevumu, — tā ka Rēzeknes–Rīgas maršrutam blakus esošo pilsētu iedzīvotāji esiet uzmanīgi un izpalīdzīgi. Tālāk jau lielpilsēta Rīga, kur dalībniekiem būs iespēja demonstrēt savu prasmi komunicēt, lai atrastu naktsmītnes un pareizās vietas, kur būs iespējams paēst un atvilkt elpu. Gaidiet mūsu ziņojumus un vēliet veiksmi mūsu jauniešiem.

Bilde 1 no 11

12 1.

lapa no 2

PĒDĒJIE KOMENTĀRI

Lasi visus komentārus(1)