Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesīs sniega dzirnavas maļ.
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ. 
 
Zilas zvaigznes naktī baltā
Sudrabotu gaismu lej,
Un mums visiem klusu uzliek
Siltu roku dvēselei.
 
Liesmiņa maza no svecītes kvēl, atceries mani, kas labu tev vēl! Priecīgus svētkus!
 
Šis ir tas laiks, kad gaismas loki liecas
Ap sveču mirdzumu un sirdi dedz,
Vien mazliet pretī jāpasniedzas,
Lai labestību mūsu sirdīs redz… 
 
Mirdz svecītes un lēnām dziest,
bet krūtīs siltas jūtas briest.
Trīs klusā laimē mūsu sirds,
šai pasaulē viss kluss un tīrs. 
 
Lai visiem jaukas dāvanas,
Kas iepriecina sirsniņas,
Lai svētkos uzklāts bagāts galds
Un visiem tiek kas gards un salds.
Lai katram miers un gaišums mājās! 

Gaišas domas, prieks un labestība
Lai pār slieksni Ziemassvētkos nāk.
Un ne tikai saņemt mīlestību —
Citiem dot to arī sirds lai māk! 
 
Lai sveces deg un skujas smaržo,
bet svētku pīrāgs labi garšo. 
 
Cerībām — zaļas egles sīkstumu,
Darbiem — dvēseles mūžību,
Domām — Ziemassvētku sniega baltumu! 

Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ik viens, ja vien sirdī mīt prieks.
 
Laime nāk ar zvaigzni rokā
Tiem, kam laba, silta sirds,
Viņas maigā staru lokā
Dzīves ceļi gaiši mirdz. 

Uz egļu zariem lēni sasnieg sniegs,
Katrs kaut ko cer un kaut ko gaida.
Nāk Ziemassvētki, klusi atnāk prieks,
Sirds paliek gaišāka, un acis smaida. 
 
Riti, laimes kamolīti,
Ziemassvētku vakarā,
Satin sāpi, attin prieku
Visa gada garumā!
 
Runā klusāk, runā mīļāk, domā gaišāk šovakar,
lai tas mirdzums, kas ir eglē, tavā sirdī iekrist var. 

Šovakar, kad klusi, klusi
sniega pārslas logā krīt,
Novēlu tev līksmi, gaiši
Ziemassvētkus sagaidīt! 
 
Kristus bērns lai pār mums staro,
Saldi, saldi skujas garo —
It kā sveiciens tas no dabas,
Lai mums sirdis tīras, labas! 
 
Lai Jaunais gads un Ziemassvētku nakts
Kā brīnums nāk un prieku sirdī lej.
Lai atnes laimi dvēselei un mieru pasaulei.

Arvien, arvien vēl sapnis sirdi saista
Un augšā ceļ, kas laiku tumsā rakts,
Cik mīļa bij’, cik brīnišķīgi skaista
Reiz bērnu dienās Ziemassvētku nakts!
 
Eglīte pušķota priekšā kad mirdz,
Savādi katram pukstēt sāk sirds.
Cilvēka dvēsele dziļāk tad jūt:
Skaidrākam, labākam gribas tam būt. 

Tweet