Tomēr mākslinieks ir pārliecināts, ka vislielākā vērtība ir vēsturiskajam ielu segumam, un šajā ziņā Liepāja pārspēj ne tikai pārmēru sakopto un sakārtoto Ventspili, bet arī Saldu vai pat Kuldīgu, kurā palikušas tikai pāris ielas ar vēsturisko segumu. Lai pamēģinātu izvērtēt, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi senais ielu segums saglabāts, kopā ar Valdi Mackaru gida lomā devāmies nelielā pastaigā pa vecpilsētu.

Brīvzemnieka iela

Šī iela ir viens no vecākajiem ceļiem, kas gareniski šķērsojis pilsētu jeb tās pirmsākumus. «Žēl, ka šajā vietā pie kādreizējās partijas komitejas ēkas iela ir likvidēta, atstājot tikai gājēju celiņu. Starp citu, tas pats pavisam nesen noticis ar seno Zirgu ielu – rekonstruējot Veco ostmalu un izbūvējot autostāvvietu, no ielas palicis vien gājēju celiņš.» Šādu vecpilsētas ielu tīkla apzinātu izjaukšanu mans gids sauc par «visai brutālu pilsētbūvniecības paņēmienu».

Pārrautajā Brīvzemnieku ielas posmā vecos bruģakmeņus nomainījis modernais betona bruģis. «Betons tāpat kā asfalts ir mazāk mūžīgs par akmeni, un to te ļoti labi var redzēt – pirms dažiem gadiem klātais bruģis vietām jau apdrupis,» norāda Valdis Mackars.

Rožu laukums

Apmetuši nelielu līkumu, esam pilsētas sirdī – Rožu laukumā. Valdis Mackars ir ļoti kritisks: «Rūpīgi aplūkojot iesegumu ap rožu rundāli, izskatās tā, ka kādam palikusi pāri krava ar Urālu pusdārgakmeņiem (slīpēts granīts. – S. P.) un tad nu tā te lielā steigā sagrūsta iekšā. Plāksnes ir grūti kopjamas, turklāt bīstamas – slidenas.«Pavisam cits skats ir Rožu laukuma ārējā joslā. «Te ir tā priekšrocība, ka mazo bruģakmenīšu starpas aizaugušas ar sūnu, dodot papildu bonusu romantiskajiem rožu kokiem.»

Savukārt šīs vasaras veikuma – Zivju ielas un tai galā esošā laukuma blakus centrālajam rožu rundālim – rekonstrukcijas butaforiskuma kalngals, pēc mana gida ieskatiem, ir neobarokālais laternu stabs no… plastmasas. Ielas segumā redzama bēdīgā prakse, ka no dažādām ielām izrauti bruģakmeņi sajaukti vienā «katlā». Nav vairs ne krāsas, ne izmēra saskaņas. «Sākotnējā elegance ir izjaukta.» Tāpat par bruģa kvalitāti liecina mazas atstarpes starp akmeņiem. Arī tas Zivju ielā izpalicis. Tāpat kā starp Liepājas tramvaja sliedēm, un Valdis Mackars to sauc par «ļoti smagu ironiju».

Uz Zivju un Kungu ielas stūra saglabājusies skaista plata ietves granīta apmale. Diemžēl jau tūlīt aiz līkuma tai seko parasta betona apmale. Tas pats vērojams citā pilsētas rajonā – Dzintara ielā, kur, nesen veicot rekonstrukciju, skaistās granīta apmales nomainītas pret pelēku betonu.

Stendera iela

Zivju ielas vēsturiskās zāģētā granīta apmales pārceltas uz blakus esošo Stendera ielu. Labu gribot, panākts pretējs efekts – šādi Stendera iela pazaudējusi savu no sīkiem akmenīšiem veidoto trotuāra malas profilu, kas ir senāks un atbilstošāks šai vēsturiskajai ielai.

Padomju laikos, sākot ar sešdesmitajiem gadiem, modē bija no bruģa izlauztos regulāros akmeņus samūrēt atbalsta sienās, žogos, par māju pamatiem nemaz nerunājot. Arī Stendera ielas sākumā, pie bijušās kafejnīcas «Senču sēta», var apskatīt šādu pārpratumu – kaltos zviedru bruģakmeņus, iemūrētus žoga pamatos un ap puķu dobi.

Pa Stendera ielu ejot uz Baznīcas ielu, nonākam gandrīz pie Sv. Trīsvienības baznīcas sānu vārtiem. Te zem kājām var redzēt retu akmens veidojumu, ko Valdis Mackars sauc par viežu – speciālu gropi, pa kuru slīd čuguna vārtu ritenīši.

Jāņa iela

Šī Liepājas centra mazā ieliņa kādreiz bija slavena ne tikai ar bruģi, bet arī fotogrāfa Ulda Brieža privātajiem hepeningiem un Liepājas fotostudijas, kā arī mākslinieku rīkotajām brīvdabas izstādēm pie 18. gadsimta noliktavu sienām. Šo noliktavu baļķi, iespējams, savulaik impregnēti ar speciālu vēršu asiņu un kaļķa sajaukumu, spriež mans gids.

Vēsturiskajām vērtībām mūsdienās pievienojies moderns ielas segums ar tajā iestrādātiem apgaismes ķermeņiem, ko projektējis arhitekts Agris Padēlis-Līns. Pēc mana gida ieskatiem tā gan ir vien «daļēji destruktīva māžošanās». Turklāt, tā kā bez bruģa arhitekts izmantojis arī ļoti gludas virsmas, ielas segums šeit ir tikpat nedrošs iešanai ziemas apstākļos un slapjdraņķī kā granīta plāksnes Rožu laukumā.

Vecās ostmalas romantika

«Labs bruģis ir gluds un noteiktā skatu leņķī – vizošs,» saka Valdis Mackars. Tādu var ieraudzīt atsevišķos Pasta ielas posmos. Pagriežoties ap bijušās pasta ēkas stūri, nonākam uz Radio ielas – savulaik dēvētas par Sarkano laukumu, jo ar «Lattelecom» gādību šo ielu vienu no pirmajām Liepājā noklāja ar mākslīgu bruģakmeni iesarkanā krāsā. Tuvojoties Vecās ostmalas promenādei, senā un jaunā līdzāspastāvēšana vērojama vairāk nekā jebkur citur. Taču galvenais, ka par spīti pārmaiņām ostmalas romantika nav zudusi. Šķērsojot Jūras ielu un virzoties uz kanāla pusi, mūs sveic Kuģinieku iela, Jūrnieku iela, Stūrmaņu iela, Loču iela, Vēžu iela, Dzirnavu iela, Putekļu iela, Baložu iela. Diemžēl senās Zirgu ielas vietā mūs sagaida vien bruģēts gājēju celiņš.

Esam nonākuši pie atjaunotā ostmalas spīķera, kur iekārtota lepnākā Liepājas viesnīca – «Promenāde». Pie autostāvvietas var vērot interesantu salikumu no vecajiem kaltajiem bruģakmeņiem un pavisam maziem, vairāk Prūsijai vai Vecrīgas ietvēm raksturīgiem skaldītiem akmeņiem, kas pēc nepārbaudītām ziņām atceļojuši šurp no Ķīnas. Savdabīgs ir arī viesnīcas ieejas durvju slieksnis – no kontrastējošiem dažādu šķirņu akmeņiem. Te mans gids uzslavē arhitektu (Agris Padēlis-Līns. – S. P.), jo akmens vērtība nav pazemināta, bet tieši otrādi – uzsvērta.  

Tweet

Materiāls publicēts sadarbībā ar