Kurts Vonnegūts ir rakstījis: kad nav mīlestības, tad ir jābūt vismaz pieklājībai. Un es arī savu grāmatu esmu rakstījusi kā tādu labestības, mierīgas līdzāspastāvēšanas vai vismaz pieklājības manifestu.»

Tā apgalvo grāmatas autore Dace Zvirbule.

Guna Roze: — Es gribētu visiem diskusijas dalībniekiem pajautāt vienu jautājumu: ja jums uz brīdi būtu iespēja iejusties pretējā dzimuma ādā, kas būtu tas, ko jūs vispirms gribētu izmēģināt vai izbaudīt, vai piedzīvot?

Arturs Šulcs: — Droši vien vīrietim būtu interesanti uzzināt, ko nozīmē grūtniecība, ko nozīmē reproduktīvie procesi, kuri viņam, esot viņa ķermenī, nav izzināmi. Tas ir sievietes noslēpums un vīrietim tas nav pieejams.

Liena Jorena: — Es nu nekādi nevaru atrast nevienu prieku, dzīves prieku, dzīves baudu, ko es nevarētu saņemt kā sieviete. Vienīgi atcerējos, ka jaunības dienās, kad bija ļoti grūti ar higiēnas precēm, es šausmīgi dusmojos mēnešreižu laikā par to, ka sievietēm ir šī problēma, kas nav vīriešiem, bet es domāju, ka šā laika meitenēm arī tā vairs nav problēma.

Dace Zvirbule: — Sākumā likās, ka man nav atbildes, jo, uz mani pilnībā attiecas sieviešu žurnālu sauklis: «Būt sievietei — labākais, kas ar tevi var notikt!» Bet es tiešām ļoti godīgi centos domāt, vai manā dzīvē ir bijis kāds brīdis, kas es esmu gribējusi būt vīrietis.

Atcerējos pusaudža gadus, kad tajās īpašajās un sāpīgajās dienās es domāju: «Kāpēc gan es nevarēju piedzimt par puiku? Un man nekas nesāpētu.» Tad es varētu izbaudīt to, ka vīrietim nekas nesāp.

Bet, kad pienāca manas pirmās dzemdības un sāpēja daudz, daudz vairāk, tad man nevienu brītiņu neienāca prātā, ka man gribētos būt bērna tēva vietā un stāvēt tur ārā, man tikai gribējās, lai viņš ir blakus. Un daudz, daudz par to domājot, man liekas, ka dzemdības vispār ir sievietes dzīves kulminācija, un tas ir kaut kas tāds — visu var atdot mīļotajam cilvēkam, bet to brīdi, kad tu vari laist pasaulē jaunu dzīvību, to nevienam nevar atdot, arī vistuvākajam cilvēkam ne, un es to negribētu atdot, to iespēju.

Tāpēc, domājot par cilvēkiem, kuri sievietes ķermenī jūtas kā vīrieši, es pateikšu tādu naivu padomu, bet es neesmu ārste, un tāpēc tas ir tikai cilvēcisks. Es domāju, ka, pirms cilvēki, kuriem ir sievietes ķermenis, iet uz dzimuma maiņas operāciju, — ja viņi grib, lai viņiem būtu savs bērniņš dzīvē, tad pirms tam viņi varētu dzemdēt bērnu. Un dzemdībās, un tajos deviņos mēnešos, gaidot bērnu, ļaut izcīnīt psihei un ķermenim visas cīņas, jo dzemdībās viss nostāsies savās vietās.

Un, ja vēl pēc tam cilvēks gribēs mainīt dzimumu, tad tā tas arī ir. Bet, ja ne, tad viss varbūt būs atrisinājies un nokārtojies.

Juris Cālītis: — Man nekad nav licies, ka es būtu ko zaudējis vai neizpratis, ko pretējais dzimums domā un jūt. Protams, tā varbūt ir pilnīga ilūzija un iedomība. Vienīgi tad, kad esmu bijis iemīlējies, esmu iztēlojies, cik skaisti būtu, ja es varētu sevi redzēt ar mīļotā cilvēka acīm, ko viņa redz un kā viņa skatās uz lietām, lai vēl intīmāk varētu savstarpējās attiecības kārtot. Kaut kas, ko būtu ļoti skaisti piedzīvot, ir tas brīdis, kad zīdainis zīž mātes krūti, izjust, kas tas ir par intīmu pārdzīvojumu un attiecībām.

Guna Roze: — Gatavojoties šai diskusijai, es 7 stundas sarunājos ar sievieti, kura vēl pirms pusotra gada bija vīrietis, un man nebija ne mazāko šaubu, ka viņa ir sieviete. Viņa man jautāja: «Jūs taču esat sieviete, vai ne?» Es saku: «Jā, protams, es esmu sieviete, šaubu nav.» — «Nu, tad iedomājieties, ka jūs stāvat spoguļa priekšā un redzat sev apmatojumu uz kājām, uz krūtīm, un jūs redzat sev krāniņu, nu, vai tā nebūtu traģēdija, jo jūs taču esat sieviete?» Nu, viss, tur vairs nebija nekas piebilstams… 

Tweet