Arturs Šulcs: — Tas ir vienmēr jautājums par identitāti, ko ņemt identitātes pamatā: vai tas ir tikai medicīniski bioloģiskais aspekts, vai tas ir psiholoģiskais. Kas ir primārs? Kas ir sieviete, kas ir vīrietis? Šis jautājums ir filozofisks, un es domāju, katrā gadījumā par to ir jādiskutē.

Liena Jorena: — Domāju, ka labs aktieris arī spētu pārģērbties, nogrimēties un doties... Un viņš ļoti ilgi jums nospēlēs pretējo dzimumu, un jums neradīsies nekādas šaubas. Bet mēs jau šobrīd zinām, ka depresijas, trauksme — tur arī ir bioķīmiskas izmaiņas. Tātad arī šie cilvēki nav veseli. Un ir dažādi pētījumi par to, ka smadzeņu centri ir atbildīgi par šo seksuālo, dzimuma identitātes uztveri, un ir teorijas par to, ka šeit ir šie bioķīmiskie traucējumi.

Mēs arī zinām, ka šos bioķīmiskos traucējumus mēs šobrīd esam spējīgi ārstēt, likvidēt ar antidepresantiem. Bet mēs arī zinām, ka depresiju var ārstēt ar psihoterapiju, tātad tā pakļaujas arī psihoterapeitiskai iedarbībai. Tātad šie procesi ir tik sarežģīti, tik dziļi, ka...

Guna Roze: — Ir gadījumi, kad cilvēkam ir vajadzīga operācija. Nekāda hipnoze, nekas nav palīdzējis.

Liena Jorena: — Acīmredzot mēs vēl neprotam to darīt. Ja mēs paskatāmies, cik gara, cik dziļa vēsture ir ķirurģijai, cik sen mēs esam iemācījušies mainīt savu ķermeni, un mēs būtība to darām diezgan regulāri — izmainām dažas detaļas savā anatomijā... Un cik sen mēs domājam par psihi un esam sākuši mainīt, iejaukties psihes procesos.

Juris Cālītis: — Domāju, ka ir divi pilnīgi pretēji vai atšķirīgi jautājumi. Viens ir par to, kas veido seksuālo identitāti. Un otrs ir jautājums, kādā mērā mūsu fizikalitāte ir saistīta ar šo identitāti. Un tie ir, es domāju, pavisam atšķirami jautājumi.

Seksualitāte kā tāda jau nav saistīta ar to, kas mums ir starp kājām. Kultūras vēsturē seksualitātes raksturojums ir mainījies, tas ir ļoti plašs diapazons, tas nav saistīts ar ķermeniskiem veidoliem, mēs, piemēram, zinām, ka arī mūsu sabiedrībā, nemaz nerunājot par kultūrvēsturi, zināmus uzvedības veidus mēs saucam par sievišķīgiem, varbūt ļoti nekorekti un netaisni, bet mēs dažus uzvedības modeļus uzskatām par vīrišķīgiem, un katrā kultūrā šie ir ļoti atšķirīgi rādītāji.

Vienā kultūrā tas, kas tiek uzskatīts par sievišķīgu, otrā tā nemaz netiek vērtēts. Kādā veidā mūsu ķermeniskais veidols ir saistīts ar šo seksuālo momentu, protams, ir daudz grūtāks jautājums, un es domāju, ka nekādā gadījumā tas, kas man atrodas starp kājām, nav noteicošais manai seksuālajai identitātei.

Guna Roze: — Jā, bet cilvēki piedzimst vai nu kā puisīši vai kā meitenītes, un, ar pirmo acu uzmetienu aplūkojot jaundzimušo, mēs viņam piešķiram dzimumu...

Juris Cālītis: — Bet tas jau nenosaka mūsu seksualitāti. No tāda vienkārša redzējuma mēs taču nepretendējam, ka mēs tā esam raksturojuši cilvēku un viņa dzīves nozīmi, seksuālo identitāti, viņa nākotnes perspektīvas un tā tālāk. Tas ir tāds vienkāršs un ļoti primitīvs, tad jau mēs esam tādā dzīvnieciskā līmenī, paskatāmies kā uz sunīšiem un kaķīšiem, kas tad viņi ir.

Guna Roze: — Dace, vai, rakstot romānu, jūs runājāt ar reāliem cilvēkiem, kas ir pārdzīvojuši tādas operācijas?

Dace Zvirbule: — Es runāju tikai ar ārstiem, un mani tēli radās no ārstu stāstītajiem gadījumiem. Un reālu cilvēku es satiku tikai pēc tam, kad šo romānu jau biju uzrakstījusi, bet par viņu nav šai grāmatā rakstīts.

Guna Roze: — Kāpēc jūs nevarējāt par viņu uzrakstīt?

Dace Zvirbule: — Man tas joprojām ir liels šoks, jo esmu diezgan augstās domās par savu spēju saprast cilvēkus. Bija tāds ļoti jauks empātijas tests, kur bija 10 acu pāri un katram acu pārim klāt četras emocijas, un es par 9 varēju pateikt un vienam nevarēju. Es par to runāju ar Lienu, un Liena teica: cilvēks vispār var saprast vienu cilvēku un deviņus nevar.

Katrā ziņā šis cilvēks, kuru es satiku, — es viņu nesapratu, un to, ko es nesaprotu, tas man nepieder un par to es nevaru rakstīt. Mums gan piemīt tieksme vispārināt, bet es ļoti ceru, ka pēc šā viena gadījuma es nevaru vispārināt par visiem citiem cilvēkiem, kas ir mainījuši dzimumu.

Kāpēc es par viņu nevarēju uzrakstīt? Es viņu redzēju un uztvēru pēc psihes kā ļoti paštaisnu cilvēku. Un es, kas rakstīju šo grāmatu, lai mudinātu parastos un normālos cilvēkus būt iecietīgiem pret citādiem cilvēkiem, kuri ir mainījuši dzimumu, pēkšņi satikos ar dzimumu mainījušu cilvēku, kurš pats bija, kura pati bija… es viņu redzēju ļoti neiecietīgu un paštaisnu.

Un es viņai jautāju, vai visi cilvēki, kuri ir mainījuši dzimumu, ir, pieklājīgi sakot, tik pašpietiekami, vai citus interesē arī citi cilvēki? Un viņa teica: «Jā, protams, viņiem ir depresijas un viņi ir citādāki.» Tāpēc es domāju, ka šie cilvēki, kas ir mainījuši dzimumu, ir ļoti dažādi pēc rakstura, un pēc viena nevar vispārināt.

Bet, protams, lai kaut ko tik radikālu ar sevi izdarītu, ir jābūt ļoti ar sevi apsēstam, vismaz līdz tam brīdim, bet pēc tam, pēc tam, man šķiet, tas egocentrisms kļūst lieks. 

Tweet