* * *

Juris Cālītis: — Mēs tā runājam, ka šis ir kaut kas ļoti radikāls, es nezinu, vai tas, ka kādam cilvēkam trūkst kājas vai rokas, vai viņš ir paralizēts no viduča, kā mans radinieks bija paralizēts 30 gadus, vai, piemēram, tetovējums pa visu ķermeni — es neredzu, ka tas būtu mazāk radikāls savs ķermeniskais pārveidojums, kā nomainīt kaut kādus fiziskos mūsu intīmo vietu atribūtus.

Liena Jorena: — Manuprāt Dace ļoti labi ir pamanījusi to, ko ir pamanījuši arī speciālisti, kas ir pētījuši šos pacientus un viņu personības traucējumus. Ļoti bieži šiem cilvēkiem ir konstatēti tādi personības traucējumi, kā narcisisms un dažādas citas personības problēmas, tātad būtībā tas jau arī norāda uz to, ka šie traucējumi ir psihes traucējumi. Tas liek par to domāt, bet tas jau nenozīmē, ka šie cilvēki nav pelnījuši palīdzību, ja viņiem šie traucējumi ir psihē.

Un man gribas teikt, ka tā jau ir ļoti liela sabiedrības attieksmes problēma, ka mēs esam ļoti toleranti pret dažādiem fiziskiem defektiem un ar katru gadu kļūstam arvien tolerantāki, un esam gatavi šos cilvēkus pieņemt gan ratiņkrēslos, gan ar dažādām citām problēmām, pieņemt sabiedrībā, pieņemt darbā.

Bet, ja mēs sākam runāt par pacientiem ar psihiskiem traucējumiem, tad ir pilnīgi cita reakcija. Laikam tikai pēdējos pāris gados neesmu avīzēs lasījusi tādus īsti antipsihiatriskus rakstus, bet vēl pirms dažiem gadiem avīzes bija pilnas ar dažādām psihiatrijas sensācijām. Es arī neesmu dzirdējusi par kaut kādām antiķirurģiskām kustībām, bet antipsihiatriskas kustības ir visā pasaulē.

Tātad ir jāsaprot, ka psihiskus traucējumus neviens negrib akcentēt, negrib atzīt un negrib meklēt palīdzību to novēršanā, jo šie traucējumi netiek pieņemti no sabiedrības puses. Cilvēks arī ar personības traucējumiem, dažādiem citiem personības traucējumiem netiek pieņemts kolektīvā, netiek akceptēts, viņš ir izstumts no sabiedrības.

Juris Cālītis: — Nedomāju, piemēram, ka, izdarot šo maiņu, kaut kas ir atrasināts tādā nozīmē, ka dzīves identitātes, dzīves attieksmju. Man būtu gribējies dzirdēt, kas tad notiek pēc tam. Kas tad ir mainījies? Kā tu dzīvo tagad? Ko tu tagad jūti un ko tu vari, un kā tu pārdzīvo sevi pēc visa tā? Un es domāju, ka tur tiešām būtu viela, kur mēs varētu redzēt, kā tas viss ir, jo mēs jau īsti nesaprotam, par ko šeit ir runa. Jo tas, ka ir viena fizikālā izpausme un tā tiek mainīta, tas taču neko nenomaina, tā nav nekāda maiņa.

Arturs Šulcs: — Ko darba devējs iegūst, ja viņš pieņem darbā cilvēku, kurš ir mainījis savu dzimumu? Viņš iegūst cilvēku, kurš ir darbinieks, kurš ir tikpat kārtīgs, centīgs kā cits cilvēks. Un šādi cilvēki ir, viņi ir pamatīgi, viņi strādā savā jomā, ko viņi ir apguvuši. Vienīgais, kas viņus atšķir, ir, ka viņu nesauc, piemēram, par Anatoliju, bet viņš sevi sauc par Svetu, cilvēks negrib staigāt biksēs, bet grib staigāt kleitā, viņš vēlas, lai viņu sauc par to Svetu un viņam viņa ķermeņa ārējo atribūtu nomaiņa ir viņa identitātes iegūšana, tas nav mazsvarīgs jautājums šim cilvēkam, tas ir viņa dzīvības un nāves jautājums.

Guna Roze: — Jā, runājot par to pašu sievieti, par kuru es visu laiku domāju, viņa pēc operācijas nav mainījusi darbavietu, viņa turpina strādāt tajā pašā darbavietā. Šoks esot bijis tikai pirmo mēnesi, un viņu ciena kā labu darbinieci, viņai ir augstākā izglītība, kolosāls darbs, viņai problēmu nav.

Bet Juris Cālītis pateica interesantu domu: kā šie cilvēki dzīvo pēc tam. Nu, un šeit ir kāds Vācijas pētījums, kurš apliecina, ka diemžēl pašnāvību skaits izoperēto cilvēku starpā nesamazinās, tam ir pat tendence pieaugt. Tātad šī palīdzība ir sekundāra, gluži kā vēža slimniekiem, jā, tu kādu brīdi vēl dzīvosi, mēs tev dodam cerību, bet...

Liena Jorena: — Pirmkārt, šie traucējumi identitātes jomā var būt vēl plašāki, var būt vēl dažādi citādi personības traucējumi, saslimšanas. Otrs var būt tas, ka cilvēks var saslimt vēl ar kādu kaiti, un depresija var būt jebkuram, tai var nebūt psiholoģiski cēloņi un tās var būt savstarpēji nesaistītas lietas. Bet droši vien, ka šajos gadījumos tās tomēr biežāk ir savstarpēji saistītas. Arī sievietēm, kuras nespēj dzīvot bez krūtīm un, veicot plastisko operāciju, iegūst silikona krūtis, pēc kāda laika atkal rodas problēmas un arī ir šīs depresijas.

Arturs Šulcs: — Jautājums ir par izglītību: ko šim cilvēkam māca, kā viņam pieņemt savu jauno statusu tīri no psiholoģiskā viedokļa, jo ar operāciju nebeidzas nekas, ar operāciju tikai sākas šis pārmaiņu process, kurš ir jānodrošina arī no psihologa, psihiatra, psihoterapeita puses, no seksologa puses, un tad mēs varam samazināt pašnāvību līmeni šajā cilvēku grupā. Bet šādu kompleksu programmu nav, un par to ir jādomā.

Guna Roze: — Mani, lasot manuskriptu, ļoti aizkustināja, ka, veicot pirmo operāciju, kad sievietei piešuva vīrieša dzimumlocekli, to veidoja no sievietes septītās ribas. Nu, ir tāda teika, ka Ieva tika radīta no Ādama ribas, tad te bija otrādi: Ādams radās no Ievas ribas.

Dace Zvirbule: — Tā operācija ir veikta Čehoslovākijā pirms Kalnbērza operācijas. Tā ir metafora, kas šajā operācijas aprakstā man arī likās uzkrītoša, un tāpēc es to aprakstīju un tā secināju.

Bet, domājot par to, ko grāmata neuzraksta, ko teica Juris Cālītis. Mēs neuzzinām par tām problēmām, tiem labirintiem, kuros šādi cilvēki iemaldās, meklējot ceļu uz to ideālo sievieti vai ideālo vīrieti, kādi viņi, iespējams, vēlas būt, un kā viņi jūtas tajā brīdī, kad saprot, ka viņi nekad nebūs ideāla sieviete vai ideāls vīrietis.

Tas ir atkal cits stāsts un cits jautājums. Es domāju, ka dzīves pieredzes gaitā cilvēks iegūst veselīgu pašironiju un spēju pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Tas ir svarīgi jebkuram cilvēkam. Man tāpēc ir lielas šaubas par to, ko es neesmu uzrakstījusi, un es ļoti daudz domāju par tām dažādajām cilvēku atkarībām.

No kā tikai cilvēki nav atkarīgi! Ir daudz medijos rakstīts par cilvēku atkarībām no plastiskajām operācijām, par to pašu Maiklu Džeksonu un citiem cilvēkiem. Negribēju teikt, ka cilvēkam, kuras ir kaut kādas identitātes problēmas, vajadzētu iet un mainīt dzimumu, bet, ka cilvēks varētu mēģināt pats sevi labāk saprast un arī viens otru labāk saprast.

Es ceru, ka grāmata rosinās uz diskusiju dažādu specialitāšu ārstus un ka tas sekmēs to procesu, ka cilvēkiem būs iespējams citādi palīdzēt, negraizot viņu ķermeņus. 1991. gadā, kad es rakstīju par Kalnbērza operāciju, iecietības līmenis un atvērtības līmenis Latvijā, manuprāt, bija daudz augstāks, un tajā laikā notika diskusijas par to, ka šiem cilvēkiem, kuri jūtas kā pretējam dzimumam piederīgi, lielākajai daļai no viņiem ir iespējams palīdzēt, vienkārši mainot dokumentus, un cilvēki nomierinās, viņi netiek graizīti. 

Tweet