1999. gada rudens. Otrā piedzimšana...

Viss sākās kādā vēlā novembra vakarā. Intuīcija mani brīdināja, taču es tai neklausīju, jo tā mani uzrunāja pirmo reizi. Varbūt tas skanēs skarbi, taču manas dzīves beigu sākums tuvojās nospiedoši un draudīgi, lai gan tas ilga ne vairāk kā astoņas sekundes, burtiski zibenīgi — no tumsas gaismā, no zemes debesīs... Tad es ieraudzīju zvaigznes. Gulēju uz muguras kādā aizaugušā laukā netālu no lidostas viadukta, jutu siltu šķidrumu plūstam gar seju un rokām, paskatījos pa labi un ieraudzīju drauga mašīnu guļam uz jumta. Mēs bijām cietuši autoavārijā...

Es sajutos gan kā zālē guļošs ķermenis, gan arī kā debesīs spīguļojoša zvaigzne. Man šķita, ka manā ķermenī ir iemiesojusies jauna dvēsele, savukārt mana vecā labā, aizgājusī dvēsele bija tur — starp zvaigznēm, debesu melnuma neaptraipīta, brīva no manis... Mans bijušais es bija pārvērties par pulsējošu maiņzvaigzni, kamēr mans jaunais es, vēl nesaprazdams, kur tas ir nonācis, apmulsis klusēja un raudzījās debesīs.

Kopš tās nakts mana līdzšinējā dzīve lēnām, bet arvien pieaugošā tempā sāka griezties tikai dievam un velnam vien zināmā virzienā, turklāt katrs to raustīja uz savu pusi, liekot man mulst, smaidīt, iemīlēties, dusmoties, trakot, letarģiski gulēt vai pilnīgi pretēji — darboties uz velna paraušanu.

2000. gada pavasaris. Vēl pirms manas eiforijas galējām robežām...

Vienu dienu es sapratu, ka esmu iemīlējusies savas kursa biedrenes acīs. Samulsu. Nekad agrāk nekas tik spēcīgi mani nebija saviļņojis, neviens zēns manī nebija radījis tik dziļas simpātijas, nemaz nerunājot par meitenēm... Viņas acis bija kā magnēts, kas pievilka ar man nepazīstamu spēku. Es tam reizē ļāvos un pretojos. Mana sirds cīnījās ar manu prātu... Šīs pretrunīgās izjūtas man bija kas nebijis, un es nezināju, kam klausīt — sirdij vai prātam.

Un tad es sapratu — laikam esmu biseksuāls radījums. Laikam manī ir iemiesojies vīrietis. Laikam jau...

Ar zināmām grūtībām pieņēmu to, jo sapratu un nepretojos savai tā sauktajai dīvainībai — man vispār ir viegli pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Un pati sev es nelikos izņēmums. Bet tas tā... 

Savas sajūtas tomēr nolēmu slēpt, taču tas bija neizturami. Nejauši pieskārieni radīja manī dedzinošas tirpas, viņas balss bija burvīgākā, maigākā, mīļākā pasaulē, viņas rokas, viņas figūra, viņa visa bija nevainojams nevainīgas apbrīnas un reizē kaislīgu ilgu iemiesojums. Un viņas acis... Tajās varēja lūkoties tieši tik ilgi, cik viņa man to ļāva, līdz samulsumā abas novērsāmies, tajās varēja iegrimt un nenoslīkt, ļauties zemūdens straumēm, kas bija gan patīkami siltas, gan spirdzinoši vēsas, nekad ledainas, nekad sadedzinošas. Vienmēr mīļas un glāstošas, vienmēr labas un atsaucīgas, nekad noraidošas vai asas...

Es nemitīgi meklēju iemeslus, lai tikai ilgāk varētu būt kopā ar viņu. Lai gan mēs katru dienu tikāmies universitātē, man ar to bija par maz. Vakaros mēs sazvanījāmies, ilgi pļāpājām par šo un to, par visu un neko. Turklāt es viņai sāku rakstīt vēstules — nevainīgas, tomēr ļoti emocionālas, jo kaut kur tās sajūtas bija jāizliek, es viņai nekad pat neieminējos par dziļākām jūtām, kas vairs ne tuvu nelīdzinājās draudzeņu attiecībām piemērotām sajūtām...

Vienu nakti es paliku pie viņas. Es biju ne pa jokam satraukusies. Nezināju, kur likt savas acis, mulsu, sarku, bet viņa to pat nemanīja. Man tā šķita. Kad viņa aizmiga, es vēroju viņu miegā. Parasti es ātri aizmiegu, bet tā nakts bija neciešama, jo bija tik sasodīti grūti klausīties viņas mierīgajā elpā, zinot, ka viņa tagad kaut ko sapņo, bet noteikti ne jau par mani, un viņa bija tik skaista...

Tas bija neizturami. Tā bija mana pirmā mīlestības alkām veltītā nakts — neviens puisis man nebija licis tik ļoti ilgoties, tik ļoti gribēt kāda tuvību, it īpaši vēl tad, ja šis kāds guļ man blakus, miega atbruņots, pieejams, bet reizē neaizsniedzams...

Tad pienāca vasara, un viņa aizbrauca uz ārzemēm strādāt — kā jau daudzi. Taču starp dienu, kad viņu pavadīju, un dienu, kad viņa atgriezās, daudz kas bija mainījies. Pirmkārt, viņa vairs nerakstīja tādas vēstules, kādas agrāk. Otrkārt, viņa rakstīja, ka ir satikusi kādu vīrieti, un, kā vēlāk izrādījās, bija viņu iemīlējusi...

Tas man bija liels trieciens. Nežēlīgi sāpēja... Visas manas cerības, ka varēšu viņai atzīties, ka varēšu uzzināt, vai viņai nav bijušas līdzīgas jūtas — viss sašķīda sīkās drumslās, ietriecoties manā sirdī un liekot tai asiņot.

Tad es nolēmu viņai piezvanīt. Tālsaruna no manas darbavietas nakts vidū viņas dzimšanas dienā bija pietiekams iemesls, lai kaut vai dzirdētu viņas balsi. Norunājām ilgi, tā arī nesaņēmos viņai atzīties, padarot to sev vēl neciešamāku — jo es, kā jau emocionāls cilvēks, īsti nespēju slēpt savas izjūtas, tāpēc tas bija tik ellīgi grūti — izlikties, ka nekas nav noticis, ka viss ir OK, lai gan nekas nebija OK. Vismaz ar mani.

Tajā pašā naktī pēc šīs sarunas es sazvanīju savu labāko draugu, jo man kādam bija jāizkrata sirds. Tobrīd viņš bija vienīgais, kas varētu mani saprast vai vismaz būt stiprais plecs, uz kura izraudāties un atbalstīties, lai nesabruktu.

Taču viņš mani saprata/nesaprata. Saprata manus pārdzīvojumus, bet nesaprata, kā tas var būt — meitenei iemīlēties meitenē. Es jau arī to nesapratu ar prātu, bet ar sirdi un dvēseli biju līdz ausīm iemīlējusies un tagad nezināju, kur likties, ko darīt...

Tā tas arī palika, gaisā karājoties, nepasacīts, izjusts, bet ne līdz galam... Platoniskā mīlestība jebšu pirmā mīlestība bez atbildes. Lai gan pāris gadus bijām krietni atsvešinājušās, tomēr joprojām esam pietiekami labas draudzenes. Lai gan netiekamies tik bieži, cik gribētos, tomēr mūs saista tāda mīļa, dvēseliska saikne, kuru, iespējams, nekad nepazaudēsim.  

Tweet