Mana pirmā reakcija bija — nu, nevar būt! Iespējams, pusaudze nav izbaudījusi līdz galam pieķeršanos savai mammai, jo skolotāja bija daudz vecāka par viņu.

Pagāja laiks, un aizvien vairāk meitenei sāka pievērst uzmanību puiši. Viņa teica: «Es tā kā pret savu gribu! Man ir grūti atzīt sev un pateikt viņiem, ka kaut kas nelīmējas. Jā, es varu aiziet uz ķinīti vai parunāt par dzīvi, bet nav tā magnētisma, kas pievelk.» Tā — soli pa solim — es kopā ar savu pacienti mācījos pieņemt, ka viņa ir citāda.

Uzreiz jau nevar pateikt — jā, viņa ir homoseksuāla. Arī šie cilvēki sākumā šaubās — kas tas ir, kas ar viņiem notiek? Un ir barjera, kurai netiek pāri, bet mēģina, jo citi nepieņem, ka esi citāds. Taču mums, kuriem viņi uzticas, sākumā ir ļoti grūti pieņemt viņu šaubas, bet ir svarīgi nenobīties, lai ar savu attieksmi neaizvērtu ciet durvis uz viņu sirdi. It sevišķi, ja runa ir par vecākiem un bērniem.

Protams, ka vecākiem šis jautājums ir būtisks, jo gribas, lai bērns ir atbilstošs tavām iecerēm. Un es pieņemu, ka ir jābūt ļoti plašai sirdij, lai viņi atcerētos tādā brīdī — vienalga, kāds ir tavs bērns, tas ir tavs bērns. Arī tad, ja viņš neizskatās tāds, kā tu sapņoji, ka viņš nemācās tik labi, kā tu gribēji, un neizvēlas tādu partneri, kāds tev likās piemērots. Un tā nav mūsu vaina, ko bieži vien grūti vecākiem sevī uzveikt, ka viņu bērns ir homoseksuāls. Zinātnieki joprojām strīdas — no kurienes rodas homoseksuālisms? Vieni saka — jā, tā ir ģenētika. Otri — tā ir iedzimtība plus audzināšana. Līdz galam neviens nav ticis skaidrībā.

Ja mēs būtu inteliģentāki, saprastu, ka ir lietas, kas mums jāpieņem. Tāpat, kā mēs mācāmies pieņemt invalīdus mūsu sabiedrībā, nevis bakstīt ar elkoni un rādīt ar pirkstiem uz viņiem, tā jāmācās pieņemt homoseksuālistus. Homoseksuāli cilvēki nav invalīdi, viņi ir citādi. Protams, var piekrist, kas daudzos izraisa sašutumu, ka, rīkojot, piemēram, praidu, nepatīk forma, kādā veidā viņi mēģina iekarot savu vietu sabiedrībā, kas izraisa agresiju. Bet visādi citādi arī viņi grib būt laimīgi. Mīlestība stāv pāri visam. Tas nav tikai sekss. Viņi patiešām iemīlas viens otrā. Tā tikai ir viena dzimuma mīlestība.

Bieži vien cilvēki jauc homoseksuālismu ar pedofiliju. Es tikko biju kādā dāmu klubiņā, kur sieviete teica: «Kad man pazīstams gejs pieskaras dēlam (es domāju, draudzīgā žestā), manī rodas tāda trauksmes sajūta!» Par to nav jāuztraucas.

Pedofilija ir patoloģija, bet homoseksuālists, ja viņam ar galvu viss ir kārtībā, ar pietāti meklē savu partneri. Viņi, tāpat kā heteroseksuālisti, cieš no zaudētās mīlestības vai pretmīlas trūkuma. Viņi tāpat meklē, kurš būs atbilstošs partneris, sāk kopdzīvi un ļoti bieži cieš fiasko, jo iemīlēties ir viens un dzīvot kopā ir pavisam kas cits. Pilnīgi identiski kā heteroseksuālās attiecībās. Es esmu iemācījusies to saprast. Mēs nevarēsim nolikt karodziņu un teikt — ej tajā virzienā. Cilvēki ir apmeklējuši psihoterapijas kursu, lai lauztu sevī homoseksuālas tieksmes. Viņi ir mēģinājuši visādos veidos sevī to apspiest. Tāpēc bieži vien laulības ir kā aizsegs viņu seksuālajai orientācijai — sākumā, lai paši sev to noliegtu un arī citiem uzbūvētu vajadzīgo šablonu — redziet, ar mani viss ir kārtībā, bet patiesībā šie cilvēki ir nelaimīgi. Taču arī viņi grib būt laimīgi.

Tweet