Tur pavisam negaidīti tiku ieskaitīta budžeta grupā un sastapos ar tādu pretimnākšanu un cilvēkmīlestību, ka sajutos starp tiem cilvēkiem un to atmosfēru kā zivs ūdenī. Nekad agrāk tā nebiju jutusies. Šīs jaunās emocijas radīja jaunus iemīlēšanās objektus, un es kā tāds sasodīts altruists mīlēju visus un turklāt vienlīdz spēcīgi. Taču bija viena meitene — Elīna, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību.

Es un Elīna. Atsevišķi

Nu jau vairs nebaidījos no savas noslieces, es sāku viņu iepazīt tuvāk, taču tad, kad man likās, ka varētu viņai atklāt, ka man viņa patīk, viņa it kā nolasīja manas domas un izdarīja kaut ko tādu, kas lika manīt, ka es viņu neinteresēju.

Tad nu es pieņēmu, ka atbildes patikšana nesekos. Centos izturēties nepiespiesti kā draudzene, taču jūtas pieauga ar katru dienu, un vienā brīdī man nebija, kur tās likt, un tad man sagribējās viņai uzrakstīt vēstuli.

Tā mēs sākām sarakstīties un tad arī vakaros sazvanīties, vārdu sakot, viss aizgāja to pašu taciņu, lai es viņā neprātīgi iemīlētos, pilnībā apzinoties, ka es viņai kā sieviete nepatīku. Vismaz tā es no viņas rīcības nopratu.

Kad pienāca sesijas laiks, man gāja drūmi, jo vajadzēja kārtot eksāmenus abās augstskolās, turklāt vēl tulkošana pa naktīm — tas viss mani noveda līdz nervu sabrukumam, kad nolēmu, ka no akadēmijas jāaiziet un jāpabeidz universitātē iesāktās zinības.

Tas bija grūts lēmums, prasīja kaudzi puņķu un asaru, un, kad es to pateicu Elīnai, viņa tikai klusēja... Vēlāk vienā no retajām vēstulēm viņa man rakstīja, ka tajā brīdī, kad es pateicu, ka man jāaiziet, viņas pasaule sašķīda sīkās drumslās... Taču tad es vēl nezināju, kāpēc. Jo viņa to no manis ļoti veiksmīgi bija slēpusi. Savu mīlestību...

Es un Elīna. Kopā

Tas bija viņas vārdadienā, kad nolēmu viņu apciemot. Viņa ierosināja, ka varētu aizbraukt uz jūru, paņemt segas, lai nenosaltu, un nosvinēt tur. Tā mēs arī darījām.

Kad kļuva ļoti auksti, pustumsā sameklējām sausus zariņus un uzrīkojām mazītiņu ugunskuru, gulējām uz muguras viena otrai blakus tik tuvu, ka var dzirdēt elpu, un skatījāmies zvaigznēs. Tuvums manī radīja neizturamu vēlmi pēc skūpstiem, taču es turējos, un laikam viņa arī, jo tā arī samulsumā no savām sajūtām neko neteicām, tikai blenzām zvaigžņotajās debesīs un baudījām klusumu un tuvumu, un dzirkstelītes, kas lidoja starp mums, uzlidoja debesīs, bet neizdzisa...

Tad, pēc pāris dienām, viņa zvana un saka, ka man noteikti jāatbrauc pie viņas. Viņa laikam vairs nevarēja izturēt un gribēja man atzīties, taču līdz brīdim, kad tas notika, pagāja daudzi mulsi brīži, daudz klusuma, daudz zīmīgas mūzikas, līdz beidzot, esot vienā istabā, es nolēmu nevis pateikt, bet uzrakstīt savas izjūtas. Un tad mēs rakstveidā vienojāmies, ka pamēģināsim būt kopā, jo mūs vieno mīlestība. Abpusēja.

Viņai tas notika pirmoreiz, man bija bijusi tikai emocionāla pieredze, nekad fiziska. Taču tādu baudu, kādu viņa man sniedza, neviens no maniem bijušajiem man nekad nebija veltījis. Patiešām piepildās teorija, ka jāmīlējas ar to, kuru mīli no sirds. Un es mīlēju Elīnu. Viņa bija mana pirmā īstā mīlestība.

Atceros to dienu, kad saviem vecākiem diezgan bravūrīgi paziņoju — es mīlu meiteni. Tēvs neteica neko, bet mamma pēc neilga brīža sacīja, ka es vienkārši neesmu atradusi savu īsto vīrieti. Un ka manā bērnībā — kad biju uzvedusies kā puika, jo spēlējos puiku sabiedrībā, nekad meiteņu, un kad, trenējoties basketbolā, man apkārt bija tikai meitenes — tas viss ir radījis nepareizu attiecību uztveri, nepareizu skatu uz dzīvi kā tādu.

Nu, ko var gribēt, mans paraugs attiecību modelim — mani vecāki — arī ir bijis diezgan ačgārns, jo mamma vienmēr ir dominējusi pār tēvu, liekot par vīriešiem domāt kā par vājāko dzimumu.

Es un Tvaika iela. Bez Elīnas...

Manas attiecības ar Elīnu sāka šķobīties jau pašos sākumos, jo mana eiforija sāka izpausties samērā dīvainā veidā.

Man bija nepamatota bezmiega naktis, kad klaiņoju pa naksnīgo Rīgu, kad no darba brīvajās dienās blandījos pa pilsētas ielām, runājos ar svešiniekiem, rāpos māju jumtos, lai it kā cīnītos ar savām bailēm no augstuma, sāku visur redzēt krustus, jutos kā Dieva izredzētā pseido Marija, kas no Svētā gara ieņēmusi nākamo pasaules pestītāju un mums ar Elīnu tas jāaudzina kopīgi, jo Dievs tā grib. Bija vēl daudz visādu lietu, kuras neslēpu no Elīnas, un viņa sāka bažīties, vai man viss ir kārtībā ar galvu.

Sāku iet pie psihoterapeita. Viņš neko aizdomīgu nemanīja. Taču bija vēl arī nepārejošas galvassāpes, un, kad biju vizītē pie neiroloģes, viņa jau pēc mana runasveida silti ieteica iet pie psihiatra. Un es, neko ļaunu nenojaušot, dzīvojot totālā sirrealitātē, nolēmu, ka nebūtu par ļaunu aiziet, pakonsultēties. Un tā es nonācu psihiatru nagos...

Man izrakstīja zāles, kuras pēc nedēļas atteicos dzert, jo, pirmkārt, manī atkal ierunājās iekšējā balss, kas teica, ka zāles nav jādzer (kā man to vēlāk izskaidroja slimnīcas personāls, tā bija nevis mana iekšējā balss, bet gan mana slimība, kas liek man tā justies — tas ir sen zināms slimības simptoms). Otrkārt, es nesapratu, kas tā par ķīmiju, ko tā dara ar manām smadzenēm un vai tas nav kaut kas neatgriezenisks.

Vēlējos noskaidrot par šiem ķīmiskajiem procesiem vairāk, bet laikam sāku pārāk gudri un nepieklājīgi runāt, jo daktere sadusmojās (jo nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem) un pateica: «Vai nu tu dzersi zāles labprātīgi, vai arī mēs liksim tevi slimnīcā.» Es izvēlējos otro, tā īpaši nedomājot, ka slimnīcā taču mani baros ar zālēm piespiedu kārtā...

Slimība izjauca manas attiecības ar Elīnu. Viņa cieta veselu gadu, tad nolēma, ka man ir uzradies jauns mīlestības objekts, kļuva greizsirdīga, atrada internetā meiteni, ar kuru vēlāk pārcēlās uz dzīvi Budapeštā. Aizbēga no manis...

_____________________

Fragments. Visu rakstu var lasīt žurnālā «Una». 

Tweet