Ar savu iepriekšējo draudzeni Elīnu uzturam puslīdz ciešu saikni — galvenais, ka nekur neesam viena otrai pazudušas. Lai gan mūsu starpā vairs nevalda kvēla mīla, tās liesmas un dzirksteles ir atstājušas pietiekami dziļas rētas, kas ar laiku sadzīs pilnībā, taču tās mūs vienos mūžīgi, lai arī cik tālu mēs viena no otras neatrastos.

Man blakus tajā brīdī uzradās meitene, kura gribēja ar mani draudzēties. Tikai draudzēties. Uzņēmu viņu kā mazo māšeli, taču tieši viņa bija iemesls, kāpēc mana bijusī draudzene Elīna bija greizsirdīga. It kā nepamatoti, taču, kā vēlāk izrādījās, mana mazā māšele bija manī samīlējusies un burvīgā kārtā to slēpa no manis, taču Elīna, vienreiz satiekot, to bija nolasījusi no viņas acīm...

Kad es prasīju, vai tā tiešām ir, un sacīju, ka izjūtu tikai nevainīgas draudzības jūtas pret mazo māšeli, jo man taču ir Elīna, viņa teica: «Ko tu, tā nav, tu man esi tikai lielās māsas vietā.» Tie, protams, vēlāk izrādījās meli, bet es noticēju. Un, kad Elīna bija jau aizbraukusi, kad viss jau bija sapostīts, pēc pusgada es sapratu, ka esmu ļoti pieķērusies mazajai māšelei, bet par mīlestību to nevarēja nosaukt. Taču tās ziemas vakarā sanāca tā, ka viņa šķietami pati uzprasījās, lai viņu pavedina...

Un tad mūsu attiecības vilkās ilgi un sāpīgi, jo es viņu nemīlēju, lai gan ļoti mīļoju — kā jau savu mazo māšeli, bet viņa mani mīlēja un viņai sāpēja, ka es viņu izmantoju kā mīlestības rētu ielāpu...

Tad es viņai veltīju pasaku par puķēm, kur slēptā zemtekstā simboliski atveidoju visas tās meitenes, kuras ir bijušas daļa no manas sirds un manas dzīves. Līdz 2006. gadam. Tā bija kā atvadu vēstule — veltījums mazajai māšelei.

Pēcvārds

Tad, kad satiku MM, es zināju, ka ar šo meiteni man būs citādi. Un tā arī notika. Un notiek vēl tagad. Lai gan viss plūst, viss mainās, kā viņa apgalvo, es jūtu, ka viņu nemainīšu ne pret vienu citu...

Šobrīd viņa man ir viss... Kā būs, to nezina neviens...

---------------

Fragments no raksta. Visu rakstu lasiet žurnālā «Una»! 

Tweet