Sanita vienmēr cenšas atrasties sieviešu kolektīvos. Sanitai patīk sievietes. «Patīk» gan nav īstais vārds. Sanita alkst sieviešu glāstu un pieskārienu. Un ne tikai glāstu. Viņa ilgojas pēc mīļas jaukas sievietītes, kuru mīlēt un kura mīlētu viņu.

Tieši tāpēc Sanita aizgāja dziedāt korī. Cerībā, ka tur izdosies atrast inteliģentu draudzeni. Līdz šim Sanitai nav veicies. Agrāk viņa iepazinās klubā «Purvs». Kā par nelaimi, Sanitu vienmēr izvēlējās spēcīga auguma vīrišķīgas un robustas būtnes. Attiecību sākumā viņai tas pat patika. Būdama trauslas miesas būves, meitene jutās pasargāta savas lielākās draudzenes apskāvienos.

Ar laiku lielās un stiprās draudzenes sāka uzvesties gandrīz kā Sanitas tēvs: dzert, kauties, dzīt ārā no mājas. Kaut gan tās mājas, no kurām viņa tiek dzīta ārā, ir pašas dzīvoklis, ko viņa mantoja no nu jau mirušā tēva.

Tikpat kā neko labu Sanita nevar atcerēties tēva sakarā. Īpaši viņa negrib atcerēties tās reizes, kad piedzēries tēvs līda pie viņas, vēl mazas meitenes, gultā…

Viss, kas saistās ar vīriešu «aprīkojumu», Sanitā vieš šausmas. Savu māti Sanita atceras vāji, jo tā kaut kur pazuda, kad meitenei bija četri gadi. Uz meitas jautājumiem par mammu tēvs nekad nedeva sakarīgas atbildes. Tik vien atmiņā palicis kā tīkamā sajūta, kad kaut kas sievišķīgs un mātišķs vētraini glāsta un skūpsta.

Citu radu Sanitai nav. Līdz ar to nav kam pajautāt par māti, kur tā palikusi. Kaut kā Sanitai izdevies noskaidrot, ka tēvs ar māti nebija oficiāli laulājušies. Tātad katram savs uzvārds. Sanitai ir tēva uzvārds. Mātei cits. Bet kāds? To neviens nezina.

Tēvs, par to jautāts, teica, ka neteikšot. Tā arī nodzēries sakārnis paņēma šo noslēpumu kapā, atstājot Sanitu bez jebkāda pavediena, aiz kura šķetinot būtu iespējams atrast māti.

Kaut arī savos divdesmit septiņos gados Sanita piedzīvojusi maz labu brīžu, viņa ir saglabājusi možu, optimistisku garu. Vienmēr ir jautra un neapgrūtina citus ar savu slikto omu, ja tāda ir. Sanitas dāsnā sirds vienmēr ir gatava dalīties it visā, kas viņai ir. Tieši tāpēc intīmās draudzenes to arī nekautrējoties izmantoja.

Lāga meitene piedzīvoja trīs sāpīgas šķiršanās, kas dīvainā kārtā noritēja pēc viena un tā paša scenārija. Sākumā draudzenes aplidoja Sanitu, bija aizkustinoši gādīgas.

Lai gan Sanita visai neskaidri apzinās, kas ir gādība. Tēvam maz rūpēja meitas labsajūta. Katrā ziņā Sanita stāsta, ka draudzenes sākumā bija gādīgas, tad pamazām gādība izplēnēja, un gluži nemanot Sanita jau uzturēja savas draudzenes, kas nekautrējoties iemitinājās viņas dzīvoklī. Vēl pēc kāda laika jau uz turieni tika vestas citas sievietes.

Ar mokām atbrīvojusies no kārtējās — trešās — draudzenes, Sanita pieņēma lēmumu vairs nekāpt uz tā paša grābekļa un pameklēt draudzeni citā vidē. Kopš rudens viņa dzied korī, un tur esot viena jauka meitene…

Korī neviens vēl nezinot, ka Sanita ir lesbiete, tāpat kā darbā neviens pat nenojauš par darbabiedrenes citādo seksuālo orientāciju.

«Manas darba un kora kolēģes to nezina, un arī nevajag, lai viņas zinātu. Negribu visiem klāstīt, kas un kā. Kā tad būs ar manis noskatītu simpātiju? Ja būs īstais cilvēks, tad sapratīs mani un novērtēs to, kā es māku mīlēt. Pieņems manu mīlestību. Iemīlēs mani. Mēs taču visi esam pelnījuši mīlestību!»
 

Tweet